Ekrānšāviņš
Komentē
0

Kad mēģinu saprast, kā ir iespējams pavērst ieroci pret bērnu un šaut vai šādu darbību slavēt, manā prātā rodas īssavienojums. Kad klausos, kā politiķi diskutē par sankciju apmēriem un lēmumu pieņemšanas procesiem, kamēr Mariupolē nav ūdens un pārtikas, bet uz ielām mētājas līķi, manā prātā rodas īssavienojums. Kad ar kafiju sēžu rīta saulē uz soliņa un skatos, kā pagalmā ķīvējas vārnas, es iedomājos par Ukrainas un Krievijas kareivjiem, un manā prātā rodas īssavienojums.

Vakar apritēja mēnesis. Saka – ieraduma izveidošanai vajagot trīs nedēļas, un pēc trešās es vairs neesmu raudājis (piedodiet man šo emocionalitāti vai tās trūkumu). Esmu noguris domāt un lasīt par karu. Tomēr es tā arī neesmu atradis veidu, kādā to darīt. Ļaunumu un šausmas nav iespējams saprast, jo tas ir perversi un jebkāda vārdos ietērpjama loģika pret šiem centieniem sadrūp. Tāpēc šajās nedēļās esam runājuši nevis par karu, bet par problēmām, kas ar to saistās, – par sankcijām, bēgļiem, drošību, integrāciju, oligarhiem, enerģētiku, ieročiem, gaisa telpu, cenzūru, pilsoniskumu, dezinformāciju, medijiem, valodu, vēsturi, demokrātiju, ukraiņiem, humāno palīdzību, krieviem. Pašam karam nav sejas, tur ir tikai tumsa, asinis un naids.

Kad sarakstījos ar stāsta "Gaisa trauksmju bērni" autori Larisu Denisenko, kura aizvien atrodas Kijivā un rūpējas par vecākiem (viņa tikpat kā neatstāj savu koridoru, kas ir no raķetēm tālākā un drošākā vieta dzīvoklī), Larisa mani iepazīstināja ar savu izdevēju, kas no Ukrainas aizbēgusi uz Slovākiju. Izdevniecība "Видавництво" tika dibināta 2015. gadā kā reakcija uz Krimas okupāciju un aizvien turpina darbu – gan pie ilustrācijām Larisas stāstam, lai to izdotu grāmatā, gan pie tulkošanas tiesību pārdošanas ārvalstu izdevējiem, no kuriem daži paši drukā viņu grāmatas ukrainiski, lai bēgļu bērniem būtu, ko lasīt, bet ieņēmumi tiek ziedoti karā cietušajiem. Vēl nesen "Видавництво" turpināja ierobežotā apjomā piegādāt savas grāmatas arī Ukrainā, kur pie galvenās noliktavas vairs nav iespējams piekļūt – ja vien tā jau nav uzspridzināta. Nezinu, kā ir iespējams strādāt šādā situācijā, lai gan saprotu – tieši tādēļ darbs jāturpina, jo tā ir dzīve un kultūra, kuru ukraiņiem mēģina atņemt un par kuru viņi cīnās. Līdzīgu domu izvirza arī Krista Burāne, meklējot atbildi uz jautājumu, kāda ir mākslas vieta karā.

Šonedēļ atsākām publicēt savu ierasto saturu. Mūs nevar salīdzināt ar mazo ukraiņu izdevniecību, kas strādā trimdas un kara apstākļos, tomēr viņi rāda mums piemēru – kultūra ir tas, par ko mēs iestājamies, un beigt par to rakstīt un runāt nozīmētu ļaut Putinam uzvarēt karā pret cilvēcību un brīvību, kā arī laupīt sev spēka avotu, kas remdē kara nogurumu. Mēs paturam šīs tēmas un vērtības un ņemam tās līdzi jaunajā, kara izmainītajā pasaulē, kuru turpināsim iepazīt citos rakstos un projektos.

Nobeigumā, atzīmējot vienu no drūmākajām jubilejām, saraksts ar 28 lietām, kuras esmu šajās dienās iepazinis un iemācījies un kuras ir svarīgi paturēt prātā jaunajā pasaulē, kurā mēs negribējām nonākt:

  1. pie kara var pierast;
  2. nogurums no kara ir privilēģija, ko visi nevar atļauties;
  3. Eiropā augstāk par cilvēka dzīvību vērtē ekonomisko labklājību;
  4. miers un brīvība mums nav doti, tie nepienākas tāpēc vien, ka esam;
  5. Harkiva, Kijiva, Mariupole, Čerņihiva, Zaporižja, Ļviva, Odesa, Hersona, Mikolajiva, Sumi;
  6. ja arī karā ir noziegumi, vai tas nozīmē, ka pats karš nav noziegums un ka ir iespējams likumīgs un taisnīgs karš? Iespēja par kara noziegumiem saņemt sodu ir niecīga;
  7. dzeltens ir lejā, bet zils augšā;
  8. Molotova kokteilī ir jāliek putuplasts;
  9. ja mums ir ļoti bail un kopīgs pretinieks, mēs spējam sadarboties un nolikt malā savas ideoloģiskās nesaskaņas;
  10. Ukrainas Neatkarības iela 2;
  11. kad kļūst mazāk bail, mēs savas bailes kondensējam dusmās un neuzticībā saviem sabiedrotajiem;
  12. ir iespējams sabojāt burtu;
  13. mēs vēlamies, lai cilvēki maina savu pārliecību, bet neesam gatavi to pieņemt;
  14. arī balta lapa var būt protests;
  15. genocīds un fašisms ir vārdi, kurus es bez pārspīlējuma izrunāju skaļi, jo tie man nepieciešami savas realitātes aprakstīšanai;
  16. iesēt saulespuķes;
  17. 72 stundu mugursomā ir jāliek arī kaķu konservi (kurus neražo "Nestlé");
  18. lai arī vērtībās esam piederīgi Rietumiem, mūsu pieredze un vēsture Rietumiem nav saprotama;
  19. kasešbumbas un vakuumbumbas;
  20. mums jādomā par Krieviju kā impēriju;
  21. pilsoniska apātija, samierināšanās un klusēšana ir līdzdalība un līdzatbildība;
  22. vārdu nozīmes ir jāsargā, lai tos nelietotu ļaunprātīgi un tie palīdzētu saprast, nevis saduļķot realitāti;
  23. nekad nav bijis tik grūti un svarīgi atšķirt īstas ziņas no neīstām;
  24. meli un propaganda var padarīt imūnu pret patiesību;
  25. mēs patiesībā nezinām, cik drosmīgi esam;
  26. palīdzēt sev un citiem ir morāls pienākums;
  27. tas, kā cilvēki tiek apglabāti masu kapos;
  28. dzīvība uzvarēs nāvi, un gaisma – tumsu.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!