Neslēpšu – arī es, ieraugot nu jau visiem zināmo "Cūku komiksa" epizodi, nebiju sajūsmā un nojautu, kas sekos. Taču, pat būdama soctīklos bieži iepļaukāta medija pārstāve, tik un tā negaidīju, ka LSM redakcijai sist pa pirkstiem nāks arī prezidents, notikušo izvērtēs vairākas komisijas un skanēs aicinājumi LSM likvidēt vispār.
Negribu apspriest pašu komiksu – to jau ir izdarījuši sociālo mediju lietotāji. Tomēr, redzot gan agresiju, ar ko saskārās tā autore Gundega Evelone (starp citu, viņas "Satori" publicētos lieliskos rakstus var lasīt šeit), gan ilgstošo, agresīvo vēršanos pret LSM un "Re:Baltica" žurnālistēm, man atkal jādomā par psiholoģisko noturību un drosmi, ko prasa darbs medijos šobrīd, un par to, kādas ir žurnālistu iespējas pasargāt sevi, savu mentālo veselību un drošību. Vai atgriezeniskās saites kanālam medijos jābūt atvērtam visiem "viedokļiem"? Pēc kādiem kritērijiem nosakām, kas ir vārda brīvība un mediju kritika un kas – uzbrukums? Kurā brīdī medijam ir ētiskas tiesības pārtraukt tolerēt emocionālu vardarbību, kas maskējas aiz vārda brīvības un kritikas, un sevi aizstāvēt? Ir vairāki mehānismi, ar kādiem tiek vērtēta mediju atbildība un ētika, bet kādi instrumenti un atbalsts pieejami žurnālistiem savai aizstāvībai? Kā pašreizējais noskaņojums interneta vidē ietekmē žurnālistu darbu? (Esmu pārliecināta, ka arī visnotaļ vienpusējais Gazas konflikta atspoguļojums ir indikators arvien naidīgākai videi, kādā spiesti strādāt žurnālisti.) Šie ir jautājumi, ko sev uzdodam arī "Satori" un kas būtu pelnījuši plašāku diskusiju. Mēs esam pārāk maza valsts, lai atļautos iebiedētus, izdegušus, skaļākajai pozīcijai pakļautus žurnālistus.
Tajā, cik vētrains izvērsies šis notikums, daļēji tiek vainots arī prezidents. Kaut gan grūti piekrist tam, ka Rinkēviča tvīts mudināja uz agresiju, mani mulsina kas cits – vai tiešām prezidents, kurš ir tik klātesošs sociālajos tīklos, neapzinās žurnālistiem un jebkādai vēstījuma neviennozīmībai toksisko vidi, kas izveidojusies sociālajos medijos, īpaši "X"? Diemžēl neizmantota palika iespēja šo saspīlējumu kaut nedaudz remdēt: atgādināt par kopīgo (gan LSM redakcijai un māksliniecei, gan "Cūku komiksa" pretiniekiem ļoti rūp Ukraina), paust sen gaidītu apliecinājumu, ka brīviem medijiem ir svarīga loma demokrātijā vai, galu galā, vērst uzmanību uz zīmējumā ietverto, bet pārprasto atbalsta vēstījumu Ukrainai.
Apzinos, ka ir naivi runāt par saskarsmes ētiku sociālajos tīklos, tomēr gribu arī saglabāt vietu ideālismam un to darīt. Ja aizstāvam vārda brīvību, mums jāaizstāv arī tiesības kļūdīties. Tas nozīmē kultivēt tādu publisko vidi, kur kļūdu atzīšana un skaidrošana tiek uztverta nevis kā vājuma pazīme un vainu pastiprinošs apstāklis, bet gan kā normāla prakse. Prakse, kurā ir vieta arī savas pozīcijas aizstāvībai, nevis notiek pakļaušanās klaju draudu un agresīva spiediena dēļ. Šādu vidi varam veidot mēs paši – gan sociālo tīklu lietotāji, gan mediji –, ja dosim telpu, kur droši izteikties, nevis uzbruksim.
Bieži tiek atgādināts, ka mēs atrodamies informatīvā kara apstākļos, un tā tiešām ir – šajā karā pirmie nocietinājumi ir tieši brīvi, neatkarīgi mediji (ne velti pilna mēroga karš Ukrainā varēja sākties tikai pēc tam, kad Krievijā ilgstošā darbā tika sekmīgi iznīcinātas pēdējās neatkarīgo mediju paliekas). Tāpēc ir jādomā ne tikai par to, ko Latvijas diskreditācijai no konteksta izrauj Kremļa kanāli, bet arī par to, vai agresīvā attieksme, medijiem un žurnālistiem adresētās apsūdzības korumpētībā un nelojalitātē valstij nav šo nocietinājumu pašrocīga brucināšana. Kā redzams arī Saeimas vakardienas diskusijās par mediju tirgu, mediju leģitimitāti īpaši skaļi apšauba tie, kas savulaik karsti vēlējušies paši pakļaut medijus, lai uzbūvētu "varas vertikāli kā Krievijā". Pārformulējot prezidentu: "Kritizēt var un vajag, bet svarīgs arī konteksts."
0