Cik grāmatu es vēl pagūšu izlasīt, pirms sāksies karš?
Pirmā rindkopa atbilst labākajām (vai sliktākajām) melnā humora tradīcijām. Proti, jautājums par grāmatām radās 18. janvāra rītā, kādā no ziņu portāliem pamanot samērā pazīstama un adekvāta Ukrainas militārā eksperta viedokli, ka Krievija Baltijai var uzbrukt vēl šogad – izmantojot priekšvēlēšanu laiku ASV, karu Tuvajos Austrumos utt. Tas nu nekādi neatbilst maniem plāniem, jo līdz šim esmu orientējies uz Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas janvāra sākumā teikto, ka NATO rīcībā, lai sagatavotos iespējamai Krievijas agresijai, ir "trīs–pieci gadi". Iegūglēju frāzi "Krievija uzbruks NATO". Mīļo pasaulīt! "Krievija var mēģināt uzbrukt Eiropai nākamajā ziemā…", "Vācija gatavojas, ka Putins uzbruks NATO 2025. gadā…" un, iespējams, viskrāšņākais virsraksts ("Yahoo News"): "Karš starp NATO un Krieviju ir neizbēgams." Vēlāk izrādījās, ka avots 2025. gada ziemas scenārijam ir Vācijas laikraksts "Bild", kurš diez vai var pretendēt uz analītiska izdevuma statusu. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts intervijā apgalvo, ka runa ir par mācību scenāriju, nevis izlūkdienestu prognozi. Tiesa, Sārts atzīst, ka šādu uzbrukumu "nevar izslēgt vidējā termiņā". Kas ir vidējs termiņš? Savukārt prezidents Edgars Rinkēvičs 17. janvārī feisbukā pauda, ka "gatavojamies visiem scenārijiem bez nolemtības sajūtas, darām to pārdomāti un racionāli". Viegli teikt…
Ja tagad pārejam no padrūmas ironijas uz mēģinājumu sajūtas un pārdomas salikt pa plauktiem, tad pirmais secinājums ir šāds: daudziem cilvēkiem Latvijā paveras brīnišķīgas iespējas iegūt vieglu vai vidēju "personības dalīšanos". Proti, no vienas puses, ir skaidrs, ka nervozitāte, nomāktība un bailes ir tieši tas, ko Rietumos un Baltijā vēlas panākt Krievija. Rietumu ekspertu brīdinošās prognozes negribot (vismaz es tā ceru) palīdz Kremlim. No otras puses, neņemt tās vērā arī būtu vieglprātīgi. Nu, un kā ar šādu situāciju sadzīvot? Kad janvāra sākumā Zviedrijas civilās aizsardzības ministrs kompānijā ar militāro spēku komandieri publiski aicināja cilvēkus Zviedrijā mentāli būt gataviem karam, bērnu tiesību aizstāvji apskaitās, ka nav savlaicīgi pabrīdināti par šādiem paziņojumiem. Rezultātā uzticības tālruņu līnijas pusaudžiem esot bijušas pārslogotas. Es nedegu vēlmē tuvāko nākotni pavadīt pesimismā, no kura jākārpās laukā ar tādiem apšaubāmas kvalitātes uzmundrinājumiem kā "tāpat es tur neko ietekmēt nevaru", "dzīvei ir jāturpinās", "līdzīgā situācijā ir bijuši cilvēki arī citos laikos un zemēs – piemēram, Čehoslovākija pēc Minhenes vienošanās 1938. gadā" un līdzīgi. Tātad jāmēģina racionalizēt.
Pirmkārt, man šķiet, ka trauksmainās prognozes vismaz daļēji ir atskaņas no cerībām, ka Ukraina 2023. gadā gandrīz vai panāks Krievijas sakāvi. Šīs cerības nepiepildījās. Tāpat nepiepildījās spekulācijas par Putina slikto veselību, briestošo galma apvērsumu ("Prigožina dumpis") un teju vai Krievijas sairšanu. Toties klāt ir nākusi neziņa par ASV turpmāko politiku, ja šogad par prezidentu ievēlēs Donaldu Trampu. Īsi sakot, ja izrādās, ka ir sliktāk, nekā domāji, tad šī "sliktuma" sajūta diezgan viegli eskalējas. Nesaku, ka drūmo prognožu pamatā ir tikai psiholoģiski cēloņi, tomēr sava nozīme tiem, manuprāt, ir.
Otrkārt, karš ir diezgan dārgs process. Par to, ka Krievijas režīmam ir dziļi nospļauties par savu pilsoņu dzīvību un veselību, pēdējo gadu laikā esam pārliecinājušies. Cerēt uz to, ka Putinam pietrūks "cilvēkmateriāla" vai sametīsies tā žēl, ir pilnīgi lieki. Tomēr, lai sūtītu nāvē tūkstošus, ir nepieciešama nauda. Igaunijas premjerministre atsaucas uz ekspertu rēķiniem, ka Krievija karam mēnesī tērē vismaz 10,2 miljardus dolāru, bet Ukrainas atbalstītāji Rietumos – apmēram 5,3 miljardus. Šādu proporciju, protams, vispirms var interpretēt kā liecību tam, ka Rietumi tērē nepietiekami. Tomēr arī Krievijas izdevumi ir pamatīgi, un nešķiet, ka Kremlis to var atļauties ilgi vai būtiski tos palielināt, lai uzbruktu NATO. Ar Kallasu nesaistītā kontekstā to min arī bijušais Krievijas premjerministrs Mihails Kasjanovs – riski Baltijai, pēc viņa domām, tiešām ir palielinājušies, tomēr palielinājušās ir arī Kremļa naudas problēmas. Manuprāt, šīs naudas problēmas var palielināt vēl.
Medijos bieža tēma ir atsevišķu Rietumu (tostarp Baltijas) biznesa grupu cenšanās turpināt pelnīt, juridiski korekti, daļēji korekti vai pavisam "pa melno" tirgojoties ar Krieviju. Tā neapšaubāmi ir problēma, kas jārisina, neslēpjoties aiz atrunām. Dienā pavadot apmēram pusstundu, lai gūtu priekšstatu par Centrālāzijā un Aizkaukāzā notiekošo, man ir radies priekšstats, ka tur sankciju apiešanai ir nevis pretīgas tērcītes, bet plata upe. Ir pēdējais laiks, lai Rietumi Kazahstānai, Kirgizstānai, Armēnijai un Gruzijai ne tikai nosodoši kratītu ar pirkstu, bet ieviestu reālas sankcijas pret šiem liekulīgajiem "neitrālajiem" režīmiem. Pretējā gadījumā Krievija elektroniku un citus karam nepieciešamos komponentus turpinās iegūt ar Aizkaukāza un Centrālāzijas starpniecību. Es pieļauju, ka Kremlis un Krievijas sabiedrības vairākums patiešām ir gatavi atvērt jaunu fronti – te nevajadzētu maldināt sevi, sakot, ka tas būtu neprāts. Tajā pašā laikā man ļoti ticama šķiet iespēja, ka šiem neliešiem tik daudz naudas tomēr nebūs.
Treškārt, ir vērts tikt skaidrībā ar jēdzieniem. "Uzbrukt" nozīmē ne tikai militāru agresiju. Uzbrukt nozīmē arī, piemēram, ar diversiju (tostarp kiberuzbrukumu) palīdzību graut kādas valsts energoapgādes vai sakaru sistēmas. Neteikšu, ka palikt bez siltuma un gaismas ir viegli paciešama neērtība, tomēr tā nav pilsētu sagraušana aviouzlidojumu vai raķešu uzbrukuma rezultātā. Šāda hibrīdkara priekšrocība – ļoti relatīvi lūkojoties - ir tā, ka diezgan daudz ir pašu rokās, lai tam sagatavotos. Militāram konfliktam sagatavoties nevar – lai ko mums teiktu amatpersonas –, tāpat kā nav iespējams teikt, ka esmu gatavs nāvei. Kad tiek runāts par iespējamo Krievijas uzbrukumu NATO (Baltijai), reālākas ir visas iespējamās cūcības no Kremļa puses, neiesaistot tajās armiju. Tādēļ man nav iebildumu, ka Baltijas valstu aizsardzības ministri 19. janvārī tiekas, lai runātu par izstāšanos no Otavas konvencijas, kas ļautu Baltijai, vienkāršoti izsakoties, brīvāk mīnēt savu austrumu robežu. Tomēr būtu labi pārrunāt arī to, kā rīkoties, ja "nejauši" notiek katastrofa Astravjecas atomelektrostacijā Baltkrievijā.
Nobeigumā: cilvēki ir dažādi, vienas receptes stresa pārvarēšanai nav, tādēļ varu tikai dalīties ar to, kā pats mēģinu apsmadzeņot situāciju. Kaut kādi ķēmi ir negaidīti ieguvuši reālu iespēju tuvākajos gados būtiski pasliktināt manu dzīvi. Tajā pašā laikā man šķiet svarīgi izvairīties no baiļu inflācijas, kad katra nākamā sliktā ziņa sāk iegulties lielā apokaliptiskā bildē, to pastiprinot vēl un vēl.
0