Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.
Deglava tilta slēgšana varētu izrādīties simboliska robežšķirtne – brīdis, kad kritiskā masa beidzot ir sasniegta.
Heli spēj reizē būt gan īgna lauku sieva, gan proaktīva vīriešu medniece, gan lirisks tauriņš, kas laižas pār ieleju, gan intelektuāla valodas un pasaules procesu vērotāja.
1918. gada maijā, kad daudzi latvieši ir izklīduši bēgļu gaitās, avīzē starp daudzām drūmām, sadzīviskām un pelēkām slejām parādās naiva un sirsnīga sadaļa "Par bērnu audzināšanu. No vecā krusttēva".
Sievietes pazūd ievērojamo vīriešu dzimuma ārstu, zinātnieku, skulptoru, izgudrotāju, sportistu portretu galerijās, un tādā veidā netieši tiek turpināts mīts: lai gūtu sasniegumus, ir jāpiedzimst par vīrieti.
Ar negatīvi iekrāsoto vārdu "narkomāns” pie mums tiek apzīmēts gan pusaudzis, kurš pievārtē izpīpējis divus dūmus, gan cilvēks, kurš nepārvaramas atkarības dēļ kļuvis sev un sabiedrībai bīstams. Tikmēr paši saskandinām alus kausus, juzdami morālu pārākumu un pat tādu kā lepnumu par savām aknām.
Grāmatas struktūru es uztveru kā plašu tradicionālo japāņu māju ar bīdāmām sienām, kurā varoņi ik pa laikam atbīda kādu šodži zīdpapīra paneli, meklējot kaut ko svarīgu, – bet tur atklājas nevis skapis ar atbilžu lādi, bet gan nākamā telpa, kas arī vēl nav īstā.
Pilsētā, kurā man pastāvīgi pietrūka mammas un drosmes, es diezgan bieži uzturējos zirneklienes tuvumā. Pie viņas varēja pasēdēt, reizēm sarunāt satikšanos vai izlikties, ka kādu gaidi, citu pēc citas izsmēķēt daudzas cigaretes, izdzert bundžiņu chūhai, paraudāt pūļa vidū, kur neviens tevi neievēro.
Kaut sižetiski šajā gadījumā notiek apgriezto lomu izspēlēšana, kurā sieviete ir vajātājas un vīrietis – mūzas statusā, stāsta romantiskajā līmenī ir kāds paradokss, kas to atšķir no klasiska stāsta, kurā vīrietis grib iegūt sievieti, – Krisa grib, lai iegūst viņu. Ainā, kurā viņai ar Diku beidzot ir sekss, Krisa ieņem pakļāvīgu pozīciju, sakot, ka grib kļūt par Dika klēpja sunīti, un Diks nesaka "nē".
Savā ziņā nolasu šo kā izrādi, veltītu kvīru kopienas redzamībai un jautājumiem, kuriem it kā jau sen būtu laiks tikt atrisinātiem, bet kas tādi nav un kas, nākot pie varas mītā par "normālību" balstītiem konservatīviem politiskajiem spēkiem, kļūst tikai akūtāki un aktuālāki.
Inga ir pilnībā samierinājusies ar domu, ka viņu atcerēsies kā sievieti, kas neprata turēt muti, un tas ir ļoti atbrīvojoši – atklātība un drosme iedod viņas dzejai substanci, kura nav pieejama tiem, kas vēl cīnās ar savu kautrību. Viņas dusmas rada vārdus, kas maina pasauli.
Tā kā šo Eštavīkas romānu sāku lasīt bez priekšzināšanām par autori un žanru, es to diezgan ilgi nesaistīju ar erotiku, un joprojām tā man šķiet tikai ārēji piekarināta birka kam svarīgākam – tam, kā indivīda neatkarīgais "es" sadzīvo ar emocionālo atkarību no otra cilvēka.
Mēs meklējām idejas pie cilvēkiem, kas jau iepriekš ir dzīvojuši izolācijā un kuru pārvietošanās, darba vai socializēšanās iespējas bijušas traucētas. Kāda kultūras un sabiedriskā dzīve ir patvēruma meklētājiem ar neskaidru statusu? Kāda ir ikdiena cilvēkam ar īsāku paredzamo dzīvildzi nekā citiem?
Līdzīgi kā dungošana, kas izlaužas prieka mirkļos, vai dzejošana, kam vajadzīgi noteikti dvēseles stāvokļi, arī dzejoļu lasīšanai ir vajadzīgi savi impulsi. Tā var būt atgriešanās no pastaigas, tā var būt kāda atmiņa vai asociācija, kas liek pārskatīt dzejas grāmatiņu sēriju.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
