Krievijas iebrukuma otrajā gadadienā atbalsta sniegšana Ukrainai ir tik svarīga kā vēl nekad, jo cīnītāju un sabiedroto ļaušanās nogurumam un panīkumam ir agresora galvenais aprēķins. Kara pirmajās nedēļās atspaidu pilna mēroga agresijas šausmām sniedza uzvaras gaidas, ko rosināja ukraiņu patriotisma un sabiedroto solidaritātes paraugstunda. Cerības nesa arī drīza pretuzbrukuma zīmē sagaidītais pagājušā gada 24. februāris. Šodien ar rūgtumu jāatzīst, ka cerību likmes ir kritušās – tās liktas uz Ukrainas sabiedroto atbalsta turpināšanos un uz Ukrainas armijas spēju nosargāt no okupantiem brīvās teritorijas.
Kara bargā cena arvien biežāk kļūst par kārti, kas izspēlēta Ukrainas un tās demokrātisko draugu iekšpolitiskajās cīņās, šādi apšaubot sākotnēji negrozāmo pārliecību, ka zaudētās teritorijas jāatgūst par katru cenu. Tikmēr agresora armija ar tai raksturīgo karaspēka šķērdēšanu gūst nelielus, bet propagandas mērķiem noderīgus panākumus. Ukraiņi ar trāpīgiem dronu un raķešu triecieniem regulāri iznīcina ienaidnieka infrastruktūru, militāro tehniku un dzīvo spēku, taču teritoriju atgūšanas vietā pēdējos mēnešos būvē aizsardzības nocietinājumu līnijas.
Iekšpolitika un iedzīvotāju attieksme nešaubīgi nodarbina arī Krievijas politisko šķiru, taču viņu rūpes pamatā fokusētas uz tā saukto prezidenta vēlēšanu netraucētu norisi marta vidū. Nevar droši zināt, kādas pārmaiņas pēc tam gaidāmas kara frontē, bet pēc Putina pārapstiprināšanas amatā nevar izslēgt jaunu mobilizācijas un uzbrukuma vilni. Apstākļos, kad Ukraina saņem nepietiekamu sabiedroto atbalstu pamīšus ar krietnu devu bla-bla, šī perspektīva rādās gaužām satraucoša, turklāt satraukumu vairo Donalda Trampa izredzes uzvarēt ASV prezidenta vēlēšanās.
Situācijā, kad mūsu neatlaidību un entuziasmu jau kādu brīdi nebaro Ukrainas panākumu vilnis, ir izšķiroši svarīgi neļaut "laikam strādāt pret mums". Šī frāze, ko sīks Putina režīma funkcionārs šonedēļ ciniski adresēja cietumā bojā gājušā Alekseja Navaļnija mātei, kodolīgi pauž Krievijas vadības ticamu aprēķinu ilgtermiņā gūt virsroku resursu noplicināšanas karā – jo laiks strādā Krievijas, nevis Ukrainas labā. Arī Rietumos netrūkst balsu, tostarp ietekmīgu, kuras pragmatiski sliecas atbalstīt "zeme pret mieru" tipa darījumu starp abām valstīm, un 37% nesenā pētījumā aptaujāto eiropiešu uzskata pamieru par ticamāko kara iznākumu.
Tikmēr gan vietējie, gan ārzemju eksperti arvien biežāk runā par Krievijas agresiju pret NATO valstīm, nereti konkrētu scenāriju, nevis abstraktas varbūtības izteiksmē. Šajā brīdī uzskatu par ikviena Latvijai lojāla cilvēka ētisku pienākumu darbos un vārdos atbalstīt Ukrainu, apliecinot, ka mums nav vienalga, un pretojoties laika plūduma viestajam cerības panīkumam. Līdzās materiālam atbalstam milzīga nozīme ir simboliskiem žestiem un notikumiem, kuri skaidri pierāda, ka ukraiņi nav vieni vienaldzības tuksnesī. Tāpēc šodien, 24. februārī, pulksten 12.30, aicinu līdzi simtiem tautiešu doties pie Brīvības pieminekļa, lai paustu solidaritāti Ukrainas tautai un visiem, kas tepat Latvijā iestājas par tās neatkarību, brīvību un uzvaru. Sauklī "Kopā līdz uzvarai" es sadzirdu kopību ne tikai ar Ukrainu, bet arī savā starpā – sakot skaidru "nē" nesaticībai, kas iekšēji vājina un padara ievainojamu mūsu valsti. Слава Україні!
0