Mani sauc Mia. Esmu piedzimusi bumbu patvertnē. Pareizāk sakot, dzemdību nama pagrabā Kolomijā 2022. gada 25. februārī 19:06, gaisa trauksmes laikā. Tā bija otrā diena, kad Krievija šāva un meta bumbas uz dzimušajiem un nedzimušajiem – tiem, kuri bija pusgatavi, gluži kā es.
Viss beidzās labi. Kopā ar mammu bija daktere pane Suzanna, un tētis paspēja iekārtot slimnīcas pagrabu, lai visiem būtu kaut mazliet siltāk un drošāk. Katram gadījumam.
Šis "katram gadījumam" nozīmē, ka jebkurā brīdī debesis var kļūt nedrošas. Gaiss sāk vaidēt – to plēš pušu visāda krievu armijas ļaunvara. Tad ātri jāpaslēpjas zem zemes.
Mani sauc par brašu meiteni. Man ir viena spēja, par kuru zina tikai gaisa trauksmju bērni. Es jūtu, kur viņi ir un ko dara, un ar viņiem sazinos.
Re, šis ir Oleža. Oleža kopā ar lielo brāli Ivanu sēž kaimiņu mājas pagrabā Harkivā. Tur ir ļoti bailīgi. Ivanko lauž krievu čatus. Viņš sarakstās ar Aluņu no Dņipras, Rusiku no Luckas un Džūliju2039 (nez no kurienes), viņi visi dara to pašu. Kad ir laiks drusciņ atpūsties, brālis rāda Oležam video ar visādām ļaunvaras skaņām. Un Oleža zina: šis ir niknais "Iskanders", tā kauc "Hrads", šīs ir raķetes "Kalibrs" un šī ir kasešbumba.
Oleža zina, kas ir šāvieni un sprādzieni: viņš arī ir brašs zēns, piedzimis Avdijivkā 2015. gadā. Es palūdzu, lai Oleža pastāsta, kā skan "Iskanders". Tā ir ļoti šausmīga skaņa, it kā pasaule visapkārt būtu sākusi gaudot visās balsīs, un tad ir tāds it kā r-r-r-r-r-r, un tad kaut kas dobjš. Oleža saka – ļaunvara var izpostīt Brīvības laukumu, bet nekad nenogalinās brīvību brīvu cilvēku sirdīs. Tā viņam apgalvo mamma. Mēs apskaujamies.
Un šī ir Lea, viņa tagad ir Ļvivā. Vakar Lea uztaisīja divsimt vareņikus, lai pabarotu nabaga bērņukus, kuri pieveikuši garo ceļu uz Ļvivu kopā ar savām mammām un vecmāmiņām. Viņiem ļoti vajag drusciņ atpūsties no ļaunvaras. Bet šodien Lea zīmē brašus kaķīšus ar asiem nagiem, bruņām un ķepspārniem. Kaķīši sargā Leas mīļās saulespuķes, aizstāv visus rozā ponijus un vienradžus, Leu, mammu, tēti, Lukjanu un pilnīgi visus.
Arturs ir Izmailā. Runā, ka ļaunvara grib uzspridzināt Izmailu un Odesu, sadarīt tik daudz posta, cik vien var. Arturs ir ļoti pieklājīgs zēns, viņa sapnis ir zīmēt filmiņas. Un tagad viņš ir uzzīmējis savu pirmo filmiņu – "Krievu kuģi, ej uz X". Nevis uz Hersonu, nevis uz Harkivu, nevis uz Hmelnicku. Ne un ne. X ir krusts, kas mūs pasargās no ļaunvaras, zem šī krusta ļaunvaru arī noraks. Omīte gan teica, ka tā esot nejauka lamāšanās, nevis māksla, viņai gan patīkot, bet lai Arturs neiedomājoties, ka šitādu X varēs vicināt pa gaisu, kad mēs to ļaunvaru patrenksim ratā.
Aļina ir ļoti smuka, viss metro tā saka. Viņas ar omīti sēž Libides metrostacijā Kijivā. Aļina grib šeit uztaisīt kaut ko skaistu, jo šeit īsti nav skaisti, lai gan ir interesanti. Viņa parunājās ar papagaili, kas bija līdzi vienai omītei, un papagailis Aļinai pateica: "Skaistulīte!" Aļina ir drusciņ apvainojusies uz mammu, jo mamma neiedeva pistoli un pati jau nedēļu augu dienu un nakti strādā kaut kur ielās vai vēl sazin kur. Mammai tagad ir daudz noslēpumu, viņa ir policiste. Bet Aļina zina: mamma spēj uzvarēt pilnīgi visus, un viņa vienmēr uzvar, vienmēr!
Nastusjka, Mikolka un Vasiļjo ar mammu, mammas māsu un babiņu vāra boršču. Viņi ir laukos, Kijivas apgabalā. Te, kā saka babiņa, te uzgāž, te atlaiž. "Tā boršča mums ir atliku likām," viņa saka. Vēl ir tēja plastmasas kannās un cepumi. Nastusjka grib kaut reizi aiziet paskatīties, kur ir tie noslēpumainie gaismas kareivji – tie "teri", kurus viņi baro. Bet viņai neļauj nākt līdzi.
Vasiļjo vēl vairāk grib paskatīties uz teriem un izdomā par viņiem visādus stāstus. Bet Nastusjka ir sacerējusi dzejoli:
Teri-teri-teri, melnie panteri,
Teri-teri palīdz mūsu mēram.
Teri-teri sargā pilsētu,
Nastja teriem savēra aproci,
Krellītē pērlītes zilas un dzeltenas.
Teri ir stipri, ne no kā nebaidās,
Uzgāzīs tā, ka atlaidīs – un viss!
Teri-teri, borščā kāpostkultenis!
Artemam ar mammu un mammas draudzeni tagad ir ļoti bailīgi. Viņiem beidzās benzīns, un viņi stāv kaut kur laukos aiz Žitomiras mazā mašīnītē. Artemam ir pašam sava īsta sunīšu patruļa: zēns mierina sunīšus, sunīši – viņu. Viņa ģimene to vēl nezina, bet drīz viņiem garām brauks viena bezbailīga sieviete, un Artems ar mammu, mammas draudzeni un sunīšu patruļu turpinās ceļu uz drošu vietu.
Aņička ir Vinnicā, tur arī ir ļaunvara, bet klusāka nekā viņas mājās Mariupolē. Viņai šeit nav neviena pazīstama cilvēka, tas ir tik jocīgi – pilnīgi nevienu nepazīt. Aņička sarakstās ar draudzenēm, kuras palikušas Mariupolē, viņām ir savs šifrs. Uguns nozīmē, ka ļaunvara sastrādājusi postu. Vienradzis vai puķīte – ka tagad viss ir labi. No Marinkas jau divas dienas nav ne ziņas, ne miņas. Aņičkai ir bailes par Marinku. Viņai ir tik ļoti, ļoti bail par to runāt, un piedevām vēl visi cilvēki apkārt ir sveši. Es Aņičkai saku, ka viņa var parunāt ar mani.
Es sazinos ar visiem gaisa trauksmju bērniem, taču Marinku nejūtu. Man jāatrod pareizie vārdi Aņičkai. Es saku: "Marinka ir tik cieši aizmigusi, ka pat ļaunvara nespēj viņu pamodināt, bet visus labos vārdus viņa dzird, tikai atbildēt nespēj. Un Marinkai patīk, ka Aņička viņai saka: "Mana jūrniecīte." Viņai patīk, kad Aņička par viņu domā."
Maija, abas viņas mammas, omīte, mammas draudzene ar meitu ir Luckā. Šeit ir gandrīz klusi. Laiku pa laikam gan tik un tā skan gaisa trauksmes sirēnas. Te ir mammas draudzene Nadija, kura viņām atrada dzīvokli. Maija palīdz mammai tulkot visādus tekstus, viņa labi zina angļu un franču valodu. Otra mamma vāc mākslas darbus par karu – pat bērnu zīmējumus –, raksta petīcijas, palīdz glābt kultūras dārgumus. Labi, ka var kaut ko darīt: tulkot, runāt, samīļoties, – tad nav tik ļoti jāraud par Kijivu un nav tik šausmīgi domāt par ļaunvaru.
Jarema cīnās ar kaķi par vietu vannā. Kaķis ir briesmīgi uzstājīgs. Pie viņiem Hostomeļā tagad maz kas ir. Šeit ļaunvara ir nogalinājusi daudz cilvēku, nopostījusi mājas un lidmašīnu "Sapnis", vislielāko pasaulē. Bet ir gaitenis, vannasistaba, tētītis, mamma, Jarema un kaķis. Jarema saka tētim, ka viņš saprot, kāpēc pasaulē saimnieko kaķi: viņš pats jau nu šitā neņemtos vannas dēļ! Neticami nekaunīgi, nedraudzīgi un bez cieņas pret citu vajadzībām. Gulēdams vannā kopā ar kaķi, Jarema stāsta, ka viņš sapņos "Sapņa" vietā.
Zlata ar mammu ir Ēģiptē. Viņas aizlidoja uz jūru un tagad nevar tikt atpakaļ. Zlata neparko nespēj nomierināties, viņa stāsta, ka grib būt mājās, kopā ar visu klasi, grib cīnīties ar ļaunvaru, glābt omīti, bruņurupuci Čipsīti, tēti un brālīti, bet pieaugušie neklausās. Pieaugušie arī ir satraukti, viņi klusē un kaut ko lemj savos čatos. Zlata saka – vajag runāt ar bērniem! Nevis sēdēt čatos, bet runāt ar bērniem! Jā! Pat par grūtiem lēmumiem – pieaugušie tagad tos pieņem citu pēc cita. Mēs ar Zlatu sarunājām, ka viņa dziedās "Vēl ir dzīva Ukraina", "Vēl ir dzīva omīte", "Vēl ir dzīvs Čipsītis" katru reizi, kad būs bail. Tas taču palīdzēs!
Tarass stāsta, ka viņš kļūs par Čerņihivas Spoku. Jo padomā tik – Kijivai ir savs spoku lidotājs, kurš sašauj ļaunvaru gabalos, bet viņa pilsētai nav. Pilsēta ir ievainota, Tarasam tāpēc ir sāpīgi. Viņš sēž slēptuvē un stāsta, ka viņš noteikti būs Čerņihivas Spoks, nu, ne tagad, bet pavisam, pavisam noteikti būs, lai tikai viņam atnes ūdeni un varbūt maizīti. Bet lai noteikti atnes!
Jasja nevar aiziet uz tualeti. Viņa domā, ka tad, ja viņa pačurās, sagribēsies dzert. Bet ūdens nav. Nav nekā. Visapkārt ir ļaunvara, un ļaunvara ir tik šausmīga, ka nelaiž viņus nekur prom no Volnovahas. Jasja paijā dzeltenu mašīnīti klēpī kā sunīti. Jautā: varbūt tu esi burvju mašīnīte un izvedīsi mūs no šī slazda? Brālītis nekad negribēja iedot šo mašīnīti Jasjai, kliedza: "Mana!" Tagad viņš klusē, viņam ir izkaltusi mute, viņš piespiedies pie mammas. Es saku Jasjai, ka izdarīšu visu, lai viņas ģimenei kļūtu kaut mazdrusciņ vieglāk.
Vlads dabūja sarkanbaltu segu un pārbaudīja, vai tikai tā nav ļaunvaras karogs. Bet nē, zilas joslas nav. Vlads dabūja kakao un mazo šokolādīti. Tagad te ir daudz sarkanbaltu cilvēku ar krūzēm rokās. Dīdās kā tie pludiņi, kad Vlads ar vectēvu pie Irpiņas makšķerēja. Vlads ir Polijā. Vairāk nekā četrdesmit stundas viņš te stāvēja, te lēnām gāja uz priekšu kopā ar savu slimo mammu, lai bumbas nepanāktu viņu mazo ģimeni.
Vlads zina, ka vēzis nenogalināja viņa mammu, lai gan ļoti centās, viņš zina, ka mamma spēj kalnus gāzt un viņai vienmēr ir rezerves plāns, arī tad, kad ļaunvara visu noposta, ņirgājas, nogalina. Vectēvs atsūtīja šausmīgu video no Irpiņas, bet vectēvs ir stiprāks par šausmoņiem, viņš taču tos nofilmē, un nevis otrādi! Vectēvs saka, ka gaida un mīl. Es arī to saku. Vladko arī.
Olce ir Hersonā. Visur tā velna ļaunvara. Babiņa katru dienu to lamā vienā laidā, Olce ir iemācījusies visvisādus vārdus, jo baba Nadja ir nikna un nevaldāma. "Ē, mums tādas asinis! Derētu viņus, draņķus, ar arbūziem noindēt," babiņa saka. Olcei arī ir tādas asinis. Viņa gudro, kā uztaisīt tādu tableti, lai labie cilvēki atdzīvotos un kļūtu stiprāki, bet ļaunie no tās vemtu līdz mūža galam.
– Babiņ, kāpēc viņi mūs nogalina?
– Tak viņi ir velni! Izdomājuši, ka mūsu neesot!
– Ja jau neesot, tad ko viņi galinās?
– Nu, redzi! Viņi jūk prātā, jo mēs esam un esam akurāt šitādi!
Bohdansis jau pirms kara bija nolēmis, ka kļūs par ekoloģijas aktīvistu. Tētis teica, ka tas esot baigi svarīgi. Bohdansis uztaisīja videoblogu, kurā viņš saviem vienaudžiem visā pasaulē stāsta, ko ļaunvara dara ar dabu un cilvēkiem. Viņš stāsta par Pripjati un Čornobiļas atomelektrostaciju, kuras šobrīd ļoti cieš, par uzlidojumu radioaktīvo atkritumu glabātavai un uzspridzinātajām naftas bāzēm Ohtirkā un Vasiļkovā.
Bohdans ir Žitomirā, tur katru dienu ir sprādzieni un šaušana, tomēr, izgājis no savas paslēptuves, viņš uzskaita noziegumus pret dabu un paskaidro, ko tie nozīmē gaisam, ūdeņiem, dzīvniekiem un augiem.
Ksjura un Iva ir Čerkasos. Ksjura ir maziņa, bet Iva – liela. Ksjura ir veca omīte, bet mamma un tētis cīnās ar ļaunvaru. Šodien Ksjura ļoti saraudājās, jo lielā Iva velk kājiņu, lielā Iva velk vārdus, un nekādi nesanāca uzaut siltos zābaciņus, lai paslēptos pagrabā. Ivai bieži ir neklausīgas kājiņas, omītei arī ir neklausīgas kājiņas. Ksjura saprot, ka vecākā tagad ir viņa, lai gan viņai ir desmit gadi.
Katerinai mamma atsūtīja sarakstu ar zālēm, kuras pienākušas no dažādiem cilvēkiem, un Katja uztaisīja tabulu. Šīs ir sirdij, šīs – brūcēm, šīs – plaušām, šīs – kuņģim, nierēm, vairogdziedzerim, šie ir vitamīni, šis – insulīns. Zāļu nosaukumus Katerina iekopē gūglī, lai skaidri zinātu, kas pret ko, un ieraksta tabulā, kamēr viņas mamma šuj ciet cilvēkus. Katerinai ir daudz darba: pārbaudīt, izrakstīt, sašķirot, sūtīt uzdevumus brīvprātīgajiem. Viņai blakus Darusja uzmanīgi un rūpīgi uzskaita donoru saziedotās asinis. Bet Iļļa, pavisam maziņš, ar žņaugu apsien ķepu lācītim, jo ļaunvara to ir sašāvusi. Iļļa saka: "Plus viens izglābtais! Cik labi."
Bet šis ir Olenas Telihas prospekts Kijivā. Šeit es vēl sajūtu zeltmati Poļinu. Kad viņa ar ģimeni brauca mašīnā, ļaunvara viņus visus nošāva. Es noglāstu asfaltu un satraukto gaisu. Zinu, ka pār Poļinas fotogrāfiju līst daudzu tūkstošu cilvēku asaras. Viņa ir spodra kā eņģelis, dzidra kā rasas lāsīte, viņu mīl un mīlēs mūžīgi, Kijivas kastaņas ar savām lapām šalks un čukstēs viņas vārdu – līdz ar citu gaisa trauksmju bērnu vārdiem.
Šis ir Danilo. Viņš ir mammai puncī Krakovā. Blakus ir omīte, un ar tēti viss ir labi. Viņa mammu sauc Juļa, viņa ir krimiete, bet no Krimas viņu izdzina krievu ļaunvara, tad viņa kļuva par odesieti, un tagad... Danilo mamma ir ukrainiete. Danilko vēl nav piedzimis, bet ko tikai nav redzējis! Viņš man stāstīja par tādiem piedzīvojumiem, it kā būtu pabijis visās pasaules valstīs. Es pat domāju, vai tik viņš nav pļāpukule. Taču Danilo ir ļoti drosmīgs, un mēs abi zinām: kad viņš piedzims, mēs uzveiksim ļaunvaru.
Un tad mēs vairs nebūsim gaisa trauksmju bērni. Mēs pārvērtīsimies par gaisa bučiņu bērniem.
"Mariupolē blakus savai nogalinātajai mammai no organisma atūdeņošanās mokās nomira sešus gadus veca meitenīte. Viņu sauca Taņa. Viņa bija viena, pārbijusies, tumsā, pār kuru kaukdami lidoja šāviņi. Šis karš nedrīkst turpināties. Lai vairs nevienam bērnam nebūtu tā jāmirst, ir jāslēdz debesis virs Ukrainas!" [tulkotājas piezīme]
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
0