Par Darjas Kalašņikovas grāmatu "Ēna un jūra" (tulkojusi Māra Poļakova, izdevniecība "Aminori", 2024)
Darja Kalašņikova ir no Luhanskas un par bēgli kļuva jau pirms desmit gadiem, sākoties Austrumukrainas karam pēc Krievijas veiktās Krimas okupācijas. 2013. gada 21. novembrī toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, izraisot masu protestus visā Ukrainā. Arī Darja vēlējās redzēt savā dzimtajā pilsētā citas vērtības un piedalījās iknedēļas mītiņos. Luhanskā tie simboliski beidzās 2014. gada 9. martā, kad cilvēki bija sapulcējušies atzīmēt ukraiņu literatūras pamatlicēja un valodas izkopēja Tarasa Ševčenko divsimto dzimšanas dienu. Svētku diena kļuva par Luhanskas okupācijas pirmo dienu [1].
Pārcēlusies uz Kijivu, Darja turpināja būt politiski aktīva, piedalījās Maidanā un nodarbojās ar mākslu. Pēc 2022. gada 24. februāra, kad sākās pilna mēroga Krievijas karš Ukrainā, viņa kļuva par pagaidu aizsardzības saņēmēju Latvijā un šobrīd dzīvo Rīgā. Darja ir māksliniece un aktīviste, kas savās performancēs iemieso visas Ukrainas sāpi – vaicājot: "Cik ilgi tas var turpināties?" Darja taisa špagatu tik reižu, cik dienu pagājis kopš 2022. gada 24. februāra. Pavadošais skaņu celiņš vēsta par kara skarto Ukrainu, par nopostītajām pilsētām un zaudētajām dzīvēm.
Nedaudz citu Darju var iepazīt viņas grāmatā "Ēna un jūra". Tas ir stāsts par sievietes pieredzi Latvijā, kur dzīve jāsāk no jauna. Jau pirmajās lappusēs Darja atklāj pašas piedzīvoto kādā pastaigā gar jūru, kur viņa nejauši iepazīstas ar savu vārda māsu Dariju. Abas izjūt cilvēcīgu vēlmi apskauties, jo glābjas pie Baltijas jūras no vientulības; Darja zina stāstīt, ka uzbeku valodā viņas vārds apzīmējot upi, bet Darijas mamma bērnībā skaidrojusi, ka viņas vārds cēlies no vārda "jūra". Taču iepazīšanās pacēlums ir īss – atklājas, ka Darija ir bēgle no Irānas; vārda māsa no valsts, kurā ražotie droni nogalina Darjas tautiešus Ukrainā. Darjas emocionālā reakcija ir neracionāla, stigmatizējoša un plosoša, taču uz āru viņa to nepauž. Tās asaras esot no vēja. Un Darja aiziet aiz kāpas, lāga pat neatvadījusies. Viss viņā atdzīvojas, un viņa atkal nonāk dialogā ar savu naidu. Naids sevī ir tas, ko viņa mēģina aptvert. Darjas naids ir krunkām klāta veca sieviete, naids ir viss, no kā ir bail, naids seko Darjai kā ēna. Arī gar jūru.
Iesaistoties atbalsta pasākumos, kas tiek piedāvāti Ukrainas bēgļiem, Darja pamana aicinājumu pievienoties psiholoģiskā atbalsta grupai. Šīs grupas tikšanās reizes caurvij Darjas stāstu par to, kā viņa pārvar savu ēnu. Katrs grupas dalībnieks stāsta par sevi, un stāsts vienmēr sākas ar savu ceļu līdz Latvijai un tad turpinās par to, kas palika Ukrainā, par to es, kura vairs nav. Neviens nesūdzas. Necik. Tikai viss viņos mutuļo. Grupu seansi ir vieta, kur izlikt sāpes, pārdzīvojumus, dusmas vai naidu. Grāmatas autore, no kuras skatpunkta rakstīts darbs, īpaši izcēlusi grupas vadītāju Natāliju, atklājot viņu kā patstāvīgu grāmatas varoni. Par spīti Natālijas šaubām, vai viņa spēj uzturēt grupu, virsroku ņem viņas pārliecība, ka "labestība un spēja sarunāties spēs ielaist cilvēka iekšējā pasaulē cerības gaismas staru" [3].
Uz šo nelielo atbalsta grupu nāk sievietes un vīrieši, ukraiņi, latvieši, baltkrievi un krievi. Natālijas satraukums par spēju pieņemt citus ar katru reizi mazinās. Reti kuram taču ir tikai viena dzelžaina piederība – kaut vai baltkrievs Jaroslavs, aktīvists, kas dzimis Ukrainā. Pēc 2020. gada protestiem Baltkrievijā pret Lukašenko režīmu viņš bija spiests pamest Minsku. Atbalsta plecu vajag visiem. Ne velti, skaidrojot, kāpēc bēgļus no Ukrainas izdevās tik sekmīgi uzņemt un izmitināt, antropoloģe Dace Dzenovska piesauc politiskās radniecības konceptu. Tas iekļauj izpratni par vienotu ienaidnieku – Krieviju, pret kuru Ukraina cīnās arī citu vārdā. Tas, kas jāizdzīvo Ukrainas civiliedzīvotājiem, būtu varējis notikt arī ar mums [4].
Taču uzticība, draudzība un līdzpārdzīvojums ir tikai daļa no pieredzes grupas tikšanās reizēs. Spilgti iezīmējas arī neērtais. Kāda dalībniece, Karolīna, pirmajā tikšanās reizē atklāj, ka Rīgā ieradusies ar savu vīru un bērniem. Citi grupas biedri nonāk krustcelēs starp neizpratni un greizsirdību. Kāpēc citas sievietes ir ieradušās vienas, kamēr viņu vīri karo? Kāpēc citiem bērniem tēvi iet bojā frontes līnijās? Kāpēc akla skaudība uz Karolīnu neļauj domāt ne par ko citu? Atbalsta grupas pamatā ir atklātība, šie jautājumi netiek noklusēti. Karolīna atklāj: "Man ir divi bērni, un abiem ir invaliditāte. Vecākajam ir autisms, jaunākajam – mugurkaula muskuļu atrofija. Tādēļ vīrs izbrauca ar mums." [5] Apjukums un kauna sajūta tiek izrunāta, un visi vienojas, ka būtu bijis pareizāk, ja Karolīna būtu izstāstījusi to jau agrāk. Katra tikšanās sākas ar atgādinājumu, ka vienīgais nosacījums ir šo sarunu neizplatīšana uz āru. Tā ir vieta neērtajam. Arī grāmata rada neērtības sajūtu, jo nav skaidrības par to, kur beidzas biogrāfiskais, bet kur sākas fikcija.
Lasītājs tiek aicināts uz kolektīvu psihoanalīzi, pārdomājot visu, kas noticis kopš tās februāra dienas. Latvijas iedzīvotāju nerimstošā palīdzība un dzīvošana līdzi caur dažnedažādām līdzcietības praksēm apliecina mūsu politisko radniecību. Tā spilgti izpaužas, piemēram, Ventspils ielā 50, kur biedrība "Tavi draugi" turpina nesavtīgu darbu, apkopojot un izdalot ziedojumus, gatavojot ierakumu sveces un ilgstoši uzturot pierobežā punktus, kur sagaidīt no okupētajām teritorijām atbēgušos. Naids gail pretī Krievijas vēstniecībai atjaunotajā Putina-miroņgalvas plakātā un sāp instalācijā "Krievijas nolaupītie", kas atgādina par katru Ukrainas bērnu, kas piespiedu kārtā deportēts.
Taču Darjas darbs vēsta arī to, ka ukraiņu bēgļu pieredzē nostiprinās savdabīgi vienkāršots priekšstats par Latvijas sabiedrības kapacitāti bēgļu uzņemšanai. Uz līdzīgām pārdomām vedina nesen iznākusī ukraiņu režisores Marinas Nazarenko (un Unas Celmas) veidotā dokumentālā filma "Sievietes bez vīriešiem", kuras pamatā ir sešu ukraiņu sieviešu pieredze Latvijā. Tas ir skaudrs portretējums, kas ataino cīņu par savu un vēl jo vairāk savu bērnu nākotni. Tas nav gluži stāsts par izdzīvošanu, tas jau ir stāsts par dzīvošanu, kas nostāda aci pret aci ar sevi mūsu pašu atbalstīt nepagurstošo sabiedrību. Cik gatavi sadzīvot mēs esam? Kādas ir atbalsta un altruisma robežas? Kā ukraiņu bēgļu kopiena ietekmēs mūsu pašu sabiedrību? Vai esam gatavi ieraudzīt pasauli ar bēgļu acīm? Jo dažādu cilvēku grupu pieredze vienā sabiedrībā ir gaužām daudzveidīga. Tāpat atšķiras arī ukraiņu bēgļu pieredze, un, tuvojoties pilna mēroga karadarbības trešajam gadam, varam uzdot katrs sev jautājumu par to, cik tad patiesībā esam iepazinuši tos cilvēkus, kas bēga no kara un ir patvērušies Latvijā.
Piemēram, cik daudz mēs zinām par ukraiņu bērnu pieredzi Latvijas izglītības sistēmā? Vēl šajā mācību gadā nav ieviests obligāts skolas apmeklējums ukraiņu bērniem, apmierinoties ar vienkāršu izziņu no vecākiem, ka bērns turpina mācības attālināti. Nav zināms, cik daudz bērnu tā arī paliek bez izglītības un integrācijas iespējām, taču oficiālie dati vēsta, ka no 7840 izglītības vecumu sasniegušajiem bērniem Latvijas izglītības sistēmā reģistrēti vien 4325 [6]. Attālināto mācību pieredzi guvām pandēmijas laikā, un nav grūti iedomāties, kādā mērā iespējams nodrošināt šādas izglītības kvalitāti ilgtermiņā. Taču process jau nav vienvirziena. Arī Izglītības un zinātnes ministrijai bērnu iekļaušana, latviešu valodas mācības un kvalitatīva pieeja mācību resursiem nav bijusi prioritāra. Iepriekš aktīvi diskutējām par dažādu bērnu iespējām Latvijas izglītības sistēmā un par to, cik tā ir gatava strādāt, lai valodas barjera tiktu pārvarēta pēc iespējas ātrāk. Taču tā joprojām nekustīgi stāv arī ukraiņu bērnu priekšā. Jo stāsts nav tikai par valodu kā saziņas formu, bet arī par attieksmi, iespējām un cerību.
Latvijā ir desmitiem tūkstošu bēgļu no Ukrainas, simtiem patvēruma meklētāju no kara skartajiem Tuvajiem Austrumiem un Subsahāras valstīm Āfrikā, bet tikai retajam no viņiem Latvijā tiek piešķirts patvērums. Tieši caur ukraiņu bērniem atklājas Latvijas izglītības sistēmas mazspēja integrēt. Darja grāmatas izskaņā izlīgst ar meiteni no Irānas, tā pārvarot savu naidu, bailes un nemieru. Izlīgums caur Darijas pieredzes tēlainu atstāstu par to, kā viņa dodas pāri Vidusjūrai laivā, atgādina, ka bēgļus vieno ciešanas, ceļš un neizsakāms tukšums, taču katrs to izdzīvo citādi. Bēglim būt nav viegli, un to neizvēlas neviens.
[3] 30. lpp.
[4] Political kinship: Receiving Ukrainian refugees while bordering Europe | COMPAS (ox.ac.uk)
[5] 155. lpp.
[6] Sarūk ukraiņu bērnu skaits Latvijas skolās / Raksts (lsm.lv)
0