Mūsdienu pasaulē kopumā racionālais uzvedības modelis "uz mani tas neattiecas" nedarbojas.
Ar zināmu intelektuālu un emocionālu piepūli nav nemaz tik grūti iedomāties, ka būtiskai (varbūt pat lielākajai) daļai pasaules iedzīvotāju Krievijas agresija un Ukrainas liktenis neliekas tik būtisks kā mums Baltijā. Būsim godīgi pret sevi – ja man šķiet, ka uz mani neattiecas Sudānā vai Mjanmā notiekošais, kādēļ lai būtu citādi apvērstā situācijā? Turklāt nav jau pat ar kaulainu aci jālūkojas Āzijas vai Āfrikas virzienā – kā vēsta portāls "Euronews", 64% aptaujāto Ungārijā, 59% Grieķijā un 52% Itālijā 21. februārī uzskata, ka Ukrainai būtu jāmēģina panākt kaut kādu vienošanos ar Krieviju, pat ja tas nozīmētu teritorijas zaudēšanu. Negrasos izplūst žultainā neizpratnē un pārmetumos, tomēr man šķiet, ka šādi domājošie (tāpat kā Krieviju vairāk vai mazāk atbalstošie) cilvēki neņem vērā Krievijas izraisītā kara īpatnības un no tām izrietošās tālejošās sekas.
Par droniem: neredzu jēgu mēģināt pārstāstīt šo aparātu straujo attīstību, labs pārskats izlasāms, piemēram, "The Economist" šīgada 10. februāra numurā. Tie ir samērā lēti un kļūst par aizvien efektīvākiem instrumentiem kaut kā iznīcināšanai. Ukrainas atbalstītāji, protams, priecājas par Ukrainas veiksmēm šajā aspektā, gan nojaušot, ka arī Krievija neguļ, tādēļ tēma būtībā reducējas uz cerību, ka ukraiņi būs pussolīti vai soli priekšā Krievijai. Problēma ir tā, ka Ukrainas karalaukos attīstītie droni agri vai vēlu parādīsies arī tālu prom no šiem laukiem. Nedaudz ciniski formulējot: ja šie verķi ir tik lēti un efektīvi, kādēļ gan lai tos neizmantotu kaut kādi teroristi, organizētā noziedzība vai arī plānprātiņi valstīs, kuras Ukrainu neatbalsta (tātad atbalsta Krieviju)? Vai pavisam melni: sveiciens jūsmājās no "tālā un nebūtiskā konflikta"! Nogalināt un sagraut kļūst lētāk un vieglāk. Jāpiezīmē, ka tas pats attiecas uz pretējo – dronu neitralizēšanu, kas ir noderīga spēja arī ārpus Ukrainas kara, turklāt visai nelāga spēja nepareizās rokās.
Par kodolieročiem: kļūstot par neatkarīgu valsti, Ukraina no PSRS mantoja apmēram 1700 kodolieročus, no kuriem 1994. gadā atteicās (tos izveda uz Krieviju), pretī saņemot drošības garantijas. Kā mēs labi zinām, garantijas izrādījās bezjēdzīgas jau 2014. gadā. Šādā kontekstā un jo īpaši kopš 2022. gada laiku pa laikam izskan viedokļi, ka Ukrainai atkal būtu jāizveido savi kodolieroči, lai panāktu drošību ilgtermiņā. Turklāt to saka ne tikai atsevišķi politiķi Ukrainā, bet pat, piemēram, samērā pazīstamās domnīcas "American Enterprise Institute" analītiķi. Ņemot vērā Ukrainas vēlmi kļūt par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti, tas, visticamāk, paliks runu līmenī, jo ES un NATO nepavisam nav sajūsmā par vēl vienas kodolvalsts parādīšanos mūsdienu pasaulē (pietiek jau ar Izraēlu, kurai kodolieroču it kā nav, bet laikam tomēr ir). Tomēr jebkurā gadījumā Krievijas agresija šajā virzienā liks domāt citām valstīm ar sarežģītiem kaimiņiem. Patiesībā tas pat nav nekas jauns: par to savulaik ir bubinājusi Ziemeļkorejas provokāciju nogurdinātā Dienvidkoreja (arī Japāna), tāpat arī Irānas sabiedētā Saūda Arābija. Visos gadījumos tālāka virzība nav notikusi, jo Rietumi, pirmkārt jau ASV, ir svēti nosolījušies sabiedrotos aizstāvēt. Un tagad mēģināsim iedomāties sevi kādas puslīdz attīstītas valsts vietā, kura Ukrainas kara kontekstā varētu secināt: vienīgais, kas mūsdienās kaut ko var garantēt, ir kodolieroči. Es nesaku, ka secinājums ir pareizs, bet sekas šādam secinājumam ir diezgan prognozējamas. Ja kodolieroču pieejamība paplašināsies, tas skars arī reģionus un valstis, kurām Ukrainas liktenis neinteresē.
Par teritorijām: es saprotu, ka, teiksim, Indijai ir diezgan vienalga, vai un cik teritorijas Krievija var atņemt Ukrainai. Tomēr, raugi, kāda "sīka" nianse. Ja šī atņemšana notiks būtībā nesodīti, to ņems vērā arī citas valstis, piemēram, Ķīna, kurai kopš 1962. gada ir strīds par robežām ar Indiju. Strīdīgu teritoriju 21. gadsimtā netrūkst, tostarp tādu, kur vājākās pozīcijās potenciāli ir Kremlim draudzīgās valstis, piemēram, Āfrikā. Atvainojiet par atkārtošanos, bet "tas nav mūsu karš" agri vai vēlu var kļūt par "jūsu karu", jo tāda ir ģeopolitika. Ja agresija netiek apturēta, agresiju izmēģina arī citi. Šobrīd visbiežāk tiek runāts par Ķīnu, kura ļoti uzmanīgi vēro, kā Krievijai veicas, lai izlemtu, kā rīkoties ar Taivānu. Ķīnas kāre pārskatīt robežas ir vairāk pamanīta, tomēr, piemēram, Putina fans, Venecuēlas diktators Maduro, pērnā gada nogalē jau iemēģināja roku kaimiņvalsts Gajanas teritorijas pievākšanā. Šādai rīcībai bija iekšpolitiski cēloņi, tomēr es redzu sakarību starp agresiju pret Ukrainu un agresiju Dienvidamerikā.
Militāro izdevumu palielināšana: saprotamu iemeslu dēļ šobrīd par vēlmi un gatavību būtiski palielināt izdevumus aizsardzībai (tostarp militārajai rūpniecībai) visvairāk dzird ES un NATO dalībvalstīs. Tomēr šādai tendencei piemīt nelāgā īpašība izplatīties arī citos reģionos. Mēs to jau redzam Aizkaukāzā (Armēnijas un Azerbaidžānas bruņotais konflikts), tāpat nedomāju, ka, piemēram, Kazahstāna neko nedarīs, zinot, cik ievērojami Kremlis palielina militāro budžetu. Šķiet, nav jāpierāda, ka lielāki militārie izdevumi nozīmē mazāk naudas veselības aizsardzībai, izglītībai un citām sociāli jutīgām sfērām – jo īpaši paturot prātā, ka nekāda vētraina ekonomiskā attīstība tuvākajā desmitgadē pasaulē netiek prognozēta. Vai Ukrainu neatbalstošo valstu iedzīvotāji būs par to priecīgi?
Jauns aukstais karš: pagaidām liekas, ka daudzas valstis, jo īpaši globālajos Dienvidos, izbauda iespēju nenosodīt Krievijas agresiju. Mazliet vienkāršotā formulējumā: Ukrainu atbalsta "sliktie Rietumi", tāpēc mēs neatbalstīsim. Koķetēšana ar Kremli ir iespēja parādīt dažādus nepieklājīgus žestus "imperiālistiem". Šādā kontekstā arī runas par pasaules sadalīšanos divos lielos blokos un aukstā kara gaisotnes atgriešanos Krievijas draugus un pusdraugus sevišķi neuztrauc. Neredzu jēgu šādu pozīciju īpaši nosodīt, jo mana personīgā pieredze un kolektīvā atmiņa ir saistīta ar Rietumiem. Tomēr man šķiet, ka tas atspēlēsies arī tiem, kas rāda pigu Rietumiem. Piemēram, sankcijas pret Krieviju – nediskutējot par to savlaicīgumu un smagumu – pakāpeniski papildinās ar t.s. sekundārajām sankcijām, kas vērstas pret tām biznesa un finanšu struktūrām ārpus Krievijas, kuras palīdz Kremlim. Citiem vārdiem sakot, Krievijas agresijas nenosodītājiem jārēķinās ar to, ka investīciju, tehnoloģiju plūsmas un pat banku pārskaitījumi var jūtami samazināties. Ņemot vērā globālā biznesa amorālumu, nedomāju, ka tie apstāsies, bet status quo nesaglabāsies. Turklāt pat ne Rietumu simpātiju pret Ukrainu dēļ.
Ģeopolitiskai konfrontācijai ir sava iekšējā loģika – ja šāda konfrontācija ir sākusies (un liekas, ka ir), tad diezgan nejēdzīgi izlikties, ka tas nekādi neietekmē tavas attiecības ar pretinieka partneriem. Zināmā mērā mēs šo algoritmu jau redzam Rietumu ekonomiskajās attiecībās ar Ķīnu – Eiropa labprāt vēlētos neko nemainīt, tomēr ASV acīmredzamā konfrontācija ar Ķīnu spiež arī Eiropu savu pozīciju pakāpeniski mainīt. Iespējams, ka Ukrainas neatbalstītāji uzskata, ka Rietumiem attiecību vājināšanos kompensēs Ķīna. Principā pareizs aprēķins. Tomēr Ķīnas ekonomika dažādu iemeslu dēļ (piemēram, nekustamā īpašuma burbuļa saplakšana) atrodas un vēl kādu laiku atradīsies stagnācijai līdzīgā stāvoklī, un šis totalitārais režīms pirmkārt domā par iekšējo stabilitāti, nevis satelītvalstu glābšanu. Īsi sakot, lai kādi būtu apsvērumi piepalīdzēt aukstā kara izveidei, palīgi nebūs ieguvēji.
0