Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāšanu.
Uzņēmuma jurists, tiesnesis, eksperts kara noziegumos un romiešu tiesību vēsturnieks. Par pirmajiem diviem skaidrs – tie ir vajadzīgi, bet vai Latvijai vajadzīgi pēdējie divi? Nu, viss atkarīgs no tā, uz ko Latvija pretendē.
Diskusija par "Brektes murāli" patiešām ir diskusija par mākslas telpu. Cita lieta, ka diskusija par to, kādai jābūt publiskajai telpai, nenozīmē, ka pietiek ar dažu cilvēku sašutumu vai aizvainojumu, lai visiem pārējiem būtu jāpiekāpjas viņu kompleksu un fobiju priekšā.
Tramps, pēc visa spriežot, psiholoģiski nespēj aptvert domu, ka viņš var izgāzties. Viņa mēģinājumi noliegt realitāti, no vienas puses, kaitina, bet tajos ir arī kaut kas traģisks, šekspīrisks.
Tiem, kuri vada cīņu pret Covid-19, pirmām kārtām jāsaprot, ka cilvēku atteikšanās valkāt maskas un pulcēšanās ierobežojumu pārkāpumi nav tikai muļķība vai nepaklausība. Nogurums no pandēmijas ir reāla psiholoģiska un sociāla parādība, ar kuru jārēķinās.
Kamēr mēs baidījāmies no robotiem, kuri pārkāps Azimova trīs likumus, mākslīgais intelekts iemācījās rakstīt esejas. Diemžēl mēs varbūt zinām, ko darīt, ja robots mums uzbrūk ar dzelzs gabalu, bet neesam gatavi situācijai, kad tas uzraksta eseju vidusskolēna līmenī.
Joņeva tekstā ir nostāsts par sērijveida slepkavu, kurš izgriež upuru sirdis, un šis stāsts kaut kādā ziņā izrādās patiess, kaut kādā – tikai mīts. Tomēr tas nav galvenais. Pats "Decembra" teksts ir stāsts, kurš nepieder vienam autoram, Joņevam, bet veidojas, daudziem, bieži vien anonīmiem tekstiem sabalsojoties un papildinot vienam otru.
Pa virtuves logu pārsvarā nākas novērot zvirbuļus, zīlītes, vārnas, strazdus un kaijas. Kāda svilpja vai dzilnīša ierašanās ir notikums, dzenis un mizložņa – eksotikas kalngals. Bet tagad man ir jauna grāmata, un viss mainīsies, varbūt atlidos kāds dzeltenais dižgalvītis.
Pagājušonedēļ Francijā notika svarīgākais vidusskolas beigšanas eksāmens – filozofijā. To šogad kārtoja 523 000 skolēnu. Kāpēc? Franču izglītības ministrs norāda, ka tas "raksturo vispārējo akadēmisko kultūru, kas jauniem cilvēkiem ļauj kļūt par brīviem un spriest spējīgiem pilsoņiem".
Atceros, ka vismaz formāli arī vasaras brīvlaikā bija uzdoti uzdevumi, kas līdz septembrim bija jāizdara. Pirmkārt, protams, izlasāmās daiļliteratūras saraksts. No bibliotēkas bija jāsagādā grāmatas, un tās ņēmu līdzi arī tad, kad mēnesi pavadīju pie vecmammas Līzespastā.
Var saprast, kāpēc diez vai kāds Krievijā paredzēja, ka jauna iebrukuma gadījumā attieksme būs cita un Rietumu kapitālisti, kuriem nav tiešas piekļuves krievu civilizācijas bezgala dziļajiem garīgā spēka un vērtību apcirkņiem, spēs vismaz uz laiku saņemties un aizstāvēt savas vērtības pat tad, ja vismaz īstermiņā tas nav izdevīgi.
Putinu iegāž ne tikai ukraiņu apņēmība vai Rietumu vienotība, nozīme ir arī ātrām, demokrātiskām un globālām ziņu virtenēm. Putins droši vien bija iecerējis ātru karu, tomēr, lai cik ātra un intensīva būtu karadarbība, tā nevar būt tik zibenīga kā interneta ziņa – man ir aizdomas, ka Putins to nav novērtējis.
Politiķu stratēģija atlikt ilgtermiņa risinājuma meklējumus tīri labi saskan ar to, ko no viņiem sagaidām, pat ja vārdos sakām ko citu. Mums ir iespēja grūtās un sāpīgās izvēles atstāt uz vēlāku laiku, varbūt pat nākamajām paaudzēm, un par šo iespēju mēs politiķus apbalvojam ar iespēju vēl kādu laiku palikt amatā.
Diskusija par "Brektes murāli" patiešām ir diskusija par mākslas telpu. Cita lieta, ka diskusija par to, kādai jābūt publiskajai telpai, nenozīmē, ka pietiek ar dažu cilvēku sašutumu vai aizvainojumu, lai visiem pārējiem būtu jāpiekāpjas viņu kompleksu un fobiju priekšā.
Arvien vairāk cilvēku atsāk ceļot vai vismaz plānot ceļojumus. Arī sevi pieķēru pie domas – varbūt vienīgais, kas liedz kaut kur doties, ir neticība, ka tas atkal ir iespējams? Žurnāliste ekrānā izsaka paradoksālu aicinājumu – brauciet uz Parīzi, tagad ir īstais brīdis apskatīt Luvru, jo ir tik maz tūristu. Varbūt tiešām?
Nekad neesmu gribējis īpašumā māju. Vismaz ne nopietni. Ar šausmām domāju, ka man vajadzētu nepārtraukti par to rūpēties – jālabo jumts, jātīra rensteles, jākrāso logi, jāsaprot, kāpēc pagraba sienas ir mitras, nākamnedēļ jātiekas ar elektriķi un vienreiz taču jāsaved kārtībā garāža.
Jautāju mammai, ko bērnībā darīju, kad dzīvojos savā nodabā. Viņa neko daudz nevarēja atcerēties, vienīgi piebilda, ka es esot izteicis vēlmi, lai tad, kad izaugšu, varētu strādāt profesijā, kurā uz darbu nav jāiet, var palikt mājās un lasīt grāmatas. Be careful what you wish for.
Latvijā Džordža Floida nāve neizraisīja plašus protestus. Tomēr mēs neesam no pārējās pasaules šķirti, neesam šķīstāki un labāki. Droši vien arī mums pienāks brīdis, kad būs atklāti jārunā par to, kādi tad mēs vēlamies būt un ko mums iesākt ar pretrunām mūsu priekšstatos un attieksmē.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
