Foto: Pexels.com.
 
Komentārs
14.02.2024

Kara draudi – nāves spriedums?

Komentē
0

2023. gada nogalē Eiropu pāršalca paziņojumi par "gatavošanos karam". Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa atzinums, ka vāciešiem morāli jāsagatavojas iespējamam karam, izraisīja ķēdes reakciju Polijā, Eiropas Savienībā, Beļģijā, Rumānijā un citur. Visā NATO, atbildot uz žurnālistu bažīgajiem jautājumiem par nākotni, aizsardzības nozares eksperti un militārpersonas apstiprināja nepieciešamību reformēt aizsardzības politiku un gatavoties sliktākajam. Eļļu ugunij pielēja arī Vācijas tabloīds "Bild", publicējot anonīma Vācijas Aizsardzības ministrijas darbinieka sniegtu informāciju par pēdējo trīsdesmit gadu intensīvākajām NATO mācībām, kuru mērķis ir gatavoties konvencionālam konfliktam ar Krieviju, kura eskalācija gaidāma 2025. gadā. 

Vārdi "gatavoties karam" ir pāršalkuši Eiropu kā nāves spriedums. Saskaroties ar traģēdiju, indivīda pirmā reakcija ir noliegums. Tam seko dusmas, tirgošanās un depresija. Krievijas ieroču žvadzināšana nav nekas jauns, taču liela daļa Rietumu sabiedrības ir dzīvojusi konstantā noliegumā, ko papildinājusi vēlme Krievijai "ietirgot" mieru dažādu līgumu, garantiju un tirdzniecības vienošanos formā. Tagad, apzinoties, ka atpirkties neizdosies, valda nolemtības apziņa.

Tas, ka Rietumu sabiedrības izpratne par drošību ir atrofējusies, ir 20. gadsimta notikumu tiešs rezultāts. Pirmais iemesls ir Pasaules kara trauma, kad "civilizētās pasaules" valstis parādīja, cik tālu gatavas iet savu politisko mērķu sasniegšanai. Otrais – gadu desmitiem pastāvējušās bailes no kodolieročiem. Trešais – Rietumu pasaules absolūtā uzvara Aukstajā karā, kas Rietumus ar ASV priekšgalā atstāja neapstrīdamas militārās un politiskās varenības virsotnē. Šādos apstākļos bija viegli norakstīt Aukstā kara smago darbu un paļauties uz veco panākumu inerci.

Lai saprastu, cik absurda ir pēkšņā panika, pirmkārt, jāieskatās Karla fon Klauzevica klasiskajā darbā "Par karu". Vācu ģenerāļa un militārā teorētiķa pazīstamākā frāze – "karš ir politikas turpinājums citiem līdzekļiem" – ir tikai daļa no šī fundamentālā darba. Atziņa, kas vislabāk palīdz izprast pašreizējo situāciju, ir Klauzevica uzskats par to, ka karš ir abpusējs process. Nav iespējams vienai pusei atrasties saspīlējuma stāvoklī un otrai – vienkārši nepiedalīties. Lai cik ļoti Rietumos vēlējās neredzēt augošos draudus, tas nemazināja draudu nopietnību. Gluži otrādi – draudu ignorēšana tos pat veicināja, jo provocē ne tikai pretdarbība, bet arī vājums.

Atsevišķi jāapskata atšķirība starp "gatavošanos karam" un kara draudiem. Vislabāk to iedomāties kā uz leju vērstu parabolu, kur uz X ass atrodas valsts gatavības līmenis, bet uz Y ass – kara iespējamība. Sākotnējā stāvoklī šādā grafikā gatavība karam ir maza, savukārt kara draudi ir uzšāvušies debesīs. Tāda situācija bija Krievijā 2021. gada vidū, kad valsts uzsāka vērienīgus militāros manevrus pie Ukrainas robežām. Rietumu reakcija uz bažīgajiem brīdinājumiem bija nenozīmīgi protesti. Gadu vēlāk "manevri" sākās jau Ukrainas teritorijā.

Skaidrojot situāciju, ir svarīgi uzsvērt – pie NATO robežas nestāv Krievijas armijas uzbrukuma gatavībā. Tomēr tas ir reāls scenārijs; sods par bezatbildību var pārkāpt nāvessoda moratorija robežas.

Reakcija uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai ir parādījusi, cik lielā mērā NATO 5. paragrāfu par kolektīvo aizsardzību esam uztvēruši nevis kā apņemšanos, bet gan kā attaisnojumu neko nedarīt. Tas neattiecas tikai uz Latviju – te ir vērts atcerēties Vācijas un Eiropas Savienības kolektīvo šoku 2017. gadā, kad ASV draudēja izvest savus spēkus no Eiropas, ja Eiropas valstis beidzot nepaaugstinās aizsardzības izdevumus. Eiropa nav un nevar būt vāja – tās ekonomika ir lielākā pasaulē, un tās pulki pēdējo 200 gadu laikā vairākkārt pārstaigājuši Eiropu no Parīzes līdz Maskavai. Līdzīgā mērā jāapzinās, ka Donalda Trampa izteikumi par Eiropas valstu atdošanu Krievijas agresijai sakņojas objektīvā Eiropas nespējā sevi pasargāt. Šīs nespējas cēlonis ir nevis objektīvas atšķirības spēku samērā (kā Taivānas un Ķīnas gadījumā), bet apzināta un ilgstoša paļaušanās uz to, ka "viss būs labi". Eiropa sevi spēj pasargāt pret Krieviju – tā tikai nevēlas to darīt pati, līdzīgi jauniešiem, kas nevēlas dienēt Valsts aizsardzības dienestā, un viņu vecākiem, kas neatrod laiku rezerves karavīru programmai vai Zemessardzei. 

Noliegums-dusmas-tirgošanās-depresija un samierināšanās – šīm fāzēm cauri ir izgājis ikviens, kas sekojis līdzi esošās drošības sistēmas sabrukumam 21. gadsimtā. Atšķiras tikai tas, cik ātri cilvēki sasniedza samierināšanās fāzi.

Pašlaik viegli aizmirst, ka līdz 2014. gadam Latvijas aizsardzības budžets bija paspējis nokristies zem 1% no IKP. Arī pēc 2014. gada Krievijas agresijas Latvija, kas sevi prezentēja kā "frontline state", gluži nepārgāja uz vispārējas valsts aizsardzības modeli. Starp citu, Lietuva jau 2015. gadā daļēji atjaunoja obligāto militāro dienestu, bet Igaunija to nav atcēlusi nekad. Arta Pabrika paziņojumam par valsts aizsardzības dienesta izveidošanu un strauju budžeta kāpināšanu nebija jāizskan 2022. gadā – tam bija jānotiek jau 2014. gadā. Tad tā nebija prioritāte, lai cik skaļi būtu vārdi. Tā nav tikai valdības atbildība – tūkstošiem cilvēku arī pašu mājās joprojām gaida situācijas atrisināšanos deus ex machina vai cer, ka lielāks ieguldījums aizsardzības budžetā ļaus tajā visā neiesaistīties. Kur ir brīvprātīgo tūkstoši Zemessardzē, Valsts aizsardzības dienestā vai rezerves karavīru programmā? 

Karš ir tepat, tas vienmēr ir bijis klātesošs. Dabiskais stāvoklis, kā to vēsta politikas teorija, tomēr ir savstarpējais konflikts, t.i., karš ir nevis stāvoklis bez miera, bet miers ir stāvoklis bez kara. Tas neattiecas tikai uz Latviju; NBS ne vien jādomā par Krievijas agresijas atturēšanu Latvijā, bet jābūt gatavai ar ieročiem rokās aizsargāt citu NATO valstu neaizskaramību. Tā var būt Polija, Somija vai Norvēģijas polārie apgabali Ziemeļu puslodē, un – ja vien neplānojam sagaidīt tādu pašu reakciju no sabiedrotajiem – atbalsts nevar būt simbolisks, daži desmiti Latvijas karavīru. Diemžēl Ukrainai šāda iespēja nebija dota. Pat vēl vairāk – Minskas procesa trīsdesmit graši to atstāja likteņa varā, lai gan bija iespēja diktēt noteikumus Krievijai. Tā vietā deeskalācijas lūgumi tikai veicināja minētās parabolas nežēlīgo provokācijas līkni, vienlaikus Rietumvalstīm pakāpeniski atsakoties no pašaizsardzības tiesībām.

Šāda filozofija nav nekas jauns – galu galā eiropieši tā dzīvoja no trīsdesmitajiem gadiem līdz pat PSRS sabrukumam. Aizmirstībā palicis vien tas, ka pilnvērtīgs karš sākās tikai vienreiz – brīdī, kad Pirmā pasaules kara nogurdinātās impērijas mēģināja atslābt un pievēra acis uz nacistiskās Vācijas un PSRS ekspansiju: Gruzijā (2008), Ukrainā (2014), Donbasā (2015–2022) un atkal Ukrainā (2022). Atvainojiet – Čehoslovākijā, Austrijā, Mēmelē, Somijā, Polijā. Pārējā laikā Rietumvalstu pilsoņi bija gatavi vajadzības gadījumā nolikt galvu par vērtībām, piemēram, Zviedrijā Aukstā kara laikā obligāto militāro dienestu izgāja 80% vīriešu. Ieguldījumi aizsardzībā, visaptverošs karadienests un apziņa par kolektīvo aizsardzību bija daļa no ikdienas. Tas netraucēja viņiem gadu desmitiem būvēt ekonomiku, radīt bērnus un laimīgi novecot. Arī mums netraucēs.

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!