Andrea Cugini, "B.R.I.C.K", creativesforukraine.com
 
Karš Ukrainā
17.03.2022

Māksla kara apstākļos

Komentē
0

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā rakstā par mākslas un mākslinieka iespējamo devumu karā par dabu.

Kara trešās nedēļas sākums. Dienas pavadu sociālo mediju ziņās, iesaistos protestos, mēģinu būt jēdzīgs informatīvā kara ierindnieks. Tas nozīmē, ka lasu un dalos ar informāciju par stratēģijām, kuras lieto propagandas mašinērija, lai apdullinātu cilvēku prātus un viņi ticētu tam, ka šī kara nemaz nav. Skaidroju savam nekonkrētajam sociālajam burbulim to, kā darbojas sociālo tīklu algoritmi, kas ļauj aiznest naida un kara apoloģiju līdz miljoniem dzirdīgu ausu, un vienlaicīgi nezinu, cik daudzi dzird mani. Līmēju skrejlapas ar Puškinu, kas sacēlies pret Putinu, cerībā, ka varbūt kāds pamanīs un aizdomāsies. Es zinu, ka mēs nedrīkstam dezertēt, ka mums ir jārunā, ka klusēšana atbalsta karu. Bet naktīs mostos augšā ar bezspēcības un izmisuma sajūtu par to, ka meli uzvar. Lūk, Lavrovs sēž un visai pasaulei stāsta, ka Krievija Ukrainā nav iebrukusi, un pasaule klausās un nevar viņam aizvērt muti. Neviens nepieceļas un nepasaka: "Mēs jums neticam, un jums vairs nav tiesību ar savām melu runām atņemt mūsu dzīves laiku!" Bet, kamēr viņš un viņa informācijas armija turpina melot, tepat blakus bojā iet bērni, sievietes un cilvēki, kuri slimības vai vecuma dēļ nevar doties bēgļu gaitās. 

Tieši ko šajā situācijā var izdarīt ar mākslas palīdzību? Vai tā var ietekmēt krievu tanku kustību, apstādināt zaldātu, kurš izvaro, drošībā nogādāt vienpadsmit gadus vecu bērnu, kuru mamma vienu pašu iesēdina bēgļu vilcienā, bet pati paliek uz frontes līnijas? 

Laiks, kurā varējām mierīgi runāt par ekoloģijas un mākslas attiecībām kā karu, kurā nozīmīgu lomu spēlē nesodīta melošana, zinātniskās informācijas un faktu sagrozīšana, noklusēšana, izsmiešana, trivializēšana, dabas aizstāvju noniecināšana, šķiet kā sens sapnis. Tomēr Krievijas–Ukrainas kara uzdotie jautājumi ir attiecināmi arī uz daudz senāku un ilgāku cīņu.

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā starp visiem šim notikumam veltītajiem tvītiem pamanīju vienu agresīvu ierakstu, kurš gan tagad jāatstāsta pēc atmiņas. Tā autors kliedza: re, kā tagad pazuduši visi tie stulbeņi, kas kopā ar Grētu uztraucās par neeksistējošo klimata krīzi. Līdzīgi kā Lavrovs, viņš turpināja apgalvot, ka cilvēks nav iebrucis dabā, noliedza acīmredzamus faktus par klimata pārmaiņām un noniecināja tos, kuri cīnās par cilvēka domāšanas un rīcības maiņu. 

Es stipri šaubos, vai šāda tvīta autora uzskatus mainītu izrādes par ekoloģisko situāciju noskatīšanās. Ja godīgi, vispār es nepazīstu nevienu cilvēku Latvijā, kura rīcība būtu mainījusies kāda mākslas darba dēļ. Es neesmu arī dzirdējusi vai lasījusi liecības par šādām krasām vērtību izpratnes maiņām kaut kur citur pasaulē. Tieši tāpat kā kara propagandas apmātos prātus nevar izmainīt fotogrāfijas ar sagrautajām Ukrainas pilsētām, nogalinātajām ģimenēm, ievainotajām grūtniecēm, tāpat ražošanas progresa un nemitīgās ekonomiskās izaugsmes ticības adeptus nepārliecinās foto ar dabas katastrofām, izmirušiem dzīvniekiem, piesārņotiem okeāniem un monokultūru noplicinātām dzīvotnēm. Informācijas karš ir globāls, tajā uzvar meli, nauda un klikšķi. Tad ko darīt režisoram šajos apstākļos, kā attaisnot savu nodarbošanos ar mākslu bojāejas situācijā, saprotot, ka ne tikai uzvarēt, bet pat izlauzties līdz pretējās puses ierakumiem nav iespējams? Apklust? Mainīt nodarbošanos un iet strādāt skolā, policijā vai slimnīcā, tādējādi palīdzot sabiedrībai palikt pie pilna prāta, drošībā un veselai? Kļūt par mūžīgo piketētāju un pārmaiņus stāvēt te pie Kultūras ministrijas, prasot mainīt integrācijas politiku, te – pie Lauksaimniecības ministrijas, prasot ieviest patiesi zaļu saimniekošanu? Vai varbūt pievienoties anonīmajam hakeru karapulkam, lai izplatītu ziņas par cilvēku armijas necilvēcību tur, kur tās vismazāk gaida?

Mēģinu atbildēt uz šiem jautājumiem. Izeju ārā. Vietām sniegs jau pavisam nokusis, zemes virskārtu izvago sīkas ūdens tērces. Pavēršu seju pret sauli. Aizveru acis. Klausos. Sasaucas putni. Ieelpoju. Izelpoju. Saprotu, ka te, iegrimusi agra pavasara ainavā, es jūtos daudz drošāk nekā mājās pie datora. Man ir nepieciešama iespēja iziet ārā no cilvēku radītā ārprāta, lai ieelpotu un izelpotu, lai mēģinātu atgriezties līdzsvarā. Lūk, te arī atnāk atbilde par mākslas un mākslinieku nozīmi visa veida kara apstākļos. 

Mākslinieku ieroči nav piemēroti karošanai ne tiešā, ne informācijas karā, mūsu vārdi un idejas noslīkst apkārt esošajā informācijas okeānā un melu cunami viļņos, mēs nederam pirmajām kareivju rindām un arī otrajām ne. Mēs esam apgādnieku daļā, mēs paliekam frontes aizmugurē. Mēs varam rūpēties par tiem, kas cīnās uz dzīvību un nāvi. Mūsu uzdevums ir atbalstīt. Mūsu mērķis – noturēt līdzsvaru. 

Krievu armijas nespēja uzvarēt zibenskaru lielā mērā skaidrojama ar tās apgādes daļas loģistikas izgāšanos. Bez degvielas viņu tanki pārvērtās par konservu bundžām, bet karavīri bez ēdiena – par cīņai nemotivētu un tāpēc vieglāk uzvaramu baru. Savukārt ukraiņu armijas veiksmīgā cīņa atkarīga gan no profesionālās sagādes daļas, gan civiliedzīvotāju nesagraujamās vērtību sistēmas, kuras virsotnē – brīvība, cilvēcība, taisnīgums. Lūk, te arī mākslas vieta. Atbalstīt cilvēkus cīņā par vērtībām, stiprināt cerību, radīt vidi, kurā tie, kam karošana ir darbs, var ievilkt elpu un just, ka viņi nav vieni. Arī cīņā par dabu. 

Šī atbilde mani nomierināja. Jā, tas ir tas, ko es varu darīt. Atbalstīt, piedāvāt vidi un laiku līdzsvara atgūšanai tiem cilvēkiem, kuri rūpējas par līdzsvara atgriešanu cilvēku un dabas attiecībās. Tāds, manuprāt, ir ekoloģiskās mākslas stratēģiskais mērķis.

Taktiskie uzdevumi ir vairāki. Vienkāršākais no tiem – būt par cilvēka un dabas kara reportieriem, stāstīt stāstus no frontes līnijām, godināt kritušos, kopīgi svinēt uzvaras, meklēt cerību starus, analizēt cilvēku uzvedības motīvus, stiprināt cīņas garu, aicināt nepadoties.

Pirms dažām dienām izlasīju stāstu par kādu ebreju komiķi, kuram bija izdevies divas reizes izbēgt no nacistiem. Otrajā reizē viņam bija jārok sev kaps, kamēr šāvējs no malas to vēroja. Uz jautājumu, kā viņam izdevās izkļūt no šīs situācijas, izdzīvojušais mākslinieks atbildēja: "Ja es būtu dzejnieks romantiķis, tad droši vien uzskatītu, ka esošie apstākļi ir labi cienīgai nāvei, bet es biju komiķis, tāpēc nositu šāvēju ar lāpstu un aizbēgu." Tieši šādas pretošanās liecības un stāsti mums ir nepieciešami, kad domājam par atbalstu tiem, kas cīnās pret dabas iznīcināšanu. 

Jau sarežģītāks uzdevums ir valodas aizsardzība. Līdzīgi kā Krievijā ar likumu tiek ieviesta prakse, kura no valodas izstumj vārdu "karš" un kurā sauklis "Mēs par mieru" nozīmē kriminālatbildību un ieslodzījumu uz piecpadsmit gadiem, tāpat arī esošajā karā ar dabu valoda tiek locīta pēc iebrucēju un agresoru vajadzības – piemēram, par mežu tiek saukti izcirtumi un tikko iestādītas jaunaudzes, tādējādi atbalstot melus par Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm Eiropā. Mākslas darbiem ir jāpiedāvā propagandas nesakropļota valodas telpa un jāatgādina par pasauli, kuras realitāti nesagroza nepatiess vārdu lietojums. 

Nākamais uzdevums ir mainīt skatītāju lomu no pasīva vērotāja uz aktīvu līdzdalībnieku. Mākslas darbi ir tā drošā vide, kurā trenēt jūtīgumu, cilvēcību, redzīgumu pret cita sāpēm un ciešanām. Un tad pieņemt lēmumu rīkoties, izmēģināt to, ko nozīmē brīvība, drosme, citu atbalsts un sadarbība. Skatītājam dotā iespēja just kopību, sevis definēšana nozīmīgās attiecībās ar citiem atšķir mākslas darbu no propagandas materiāliem, kuri dabas iznīcināšanu attaisno ar katra individuālā cilvēka dzīves komforta līmeņa celšanu. Politiķi ir pieraduši teikt, ka pārmaiņas klimata politikā nav iespējamas tāpēc, ka cilvēki nav gatavi atteikties no pierastajām ērtībām. Esošā Ukrainas kara situācija rāda, ka cilvēki brīvības vārdā ir gatavi paciest dzīves sadārdzināšanos un esošās ražošanas un sistēmas maiņu. Mēs atrodamies vēsturiskā brīdī, kurā morāles vērtības sāk dominēt pār ekonomiskajām. Diemžēl morāle tiek attiecināta tikai uz cilvēku sugu un atskan balsis, kas apgalvo, ka esošajā situācijā Eiropai būs jāatsakās no zaļā kursa. Manuprāt, tieši otrādi – situācija, kurā cilvēki parāda gatavību ziedot savu ierasto dzīvi kopīgajam labumam, būtu jāizmanto, lai skaļi runātu par to, ka mēs piekrītam mainīt savus ieradumus, lai veidotu ilgtspējīgas un simbiotiskas attiecības ar dabu. 

Un visbeidzot svarīgs taktiskais uzdevums ir atbalstīt dabai draudzīgas ražošanas procesus un veidot mākslas darbus tā, lai atstātu pēc iespējas mazāku ekoloģisko pēdu. Atceraties: Alisei Brīnumzemē, lai paliktu uz vietas, bija jāskrien pēc iespējas ātrāk? Mums jārīkojas pretēji. Lai pavirzītu uz priekšu simbiotiskas cilvēka un dabas attiecības, ir jāapstājas. 

Izejiet ārā. Pavērsiet seju pret sauli. Aizveriet acis. Sajūtiet vēju. Ieelpojiet. Izelpojiet. Klausieties, kā sasaucas putni. Sajūtiet to, ka uz mirkli esat līdzsvarā ar dabu un sevi. Vai jūs varat izdomāt, kā radīt šo sajūtu teātrī, izstāžu zālē, koncertā un nenodarīt pāri dabai? Ja zināt, tad nekavējieties! Jūsu atbalsts ir nepieciešams visiem, kuri tic, ka cilvēka karš pret dabu ir apturams. 

Pēdējo nedēļu notikumi pierāda, ka māksla un politika ir nešķiramas. Un mēs visi esam iesaistīti dažādās varas spēlēs. Dažas no tām ir neticami nežēlīgas. Palikt malā nedrīkst. Jo klusēšana atbalsta karu. Jebkādu. Tāpēc ir svarīgi pieņemt lēmumu par to, kurā pusē mēs esam. Ko mēs aizstāvam? Par ko cīnāmies? Vai par dzīvi un dzīvību? Vai iznīcību? 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Krista Burāne

Krista Burāne ir kino un teātra režisore, dramaturģe, starpdisciplināru mākslas projektu autore un izglītības eksperte jautājumos par radošu un kritisku domāšanu.  Viņas izrādes "Kauja pie..", "Vasara...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!