Par princesi Diānu un kājnieku mīnām

Tā nu gadījās, ka dienā, kad gāja bojā princese Diāna, kopā ar kolēģiem braucu mājās no konferences Londonā. Tas bija 1997. gada 31. augusts, svētdiena. Tobrīd vēl nepastāvēja ne feisbuks, ne tviteris, ne vacaps. Tāpēc traģiskā ziņa mūs sasniedza pa vecai modei – kāds ieskatījās tajā, kas ar milzīgiem burtiem rakstīts uz pārdošanā izlikto avīžu pirmajām lappusēm: "DIANA IS DEAD".

Tas, ka arī mēs te, Latvijā, daudz ko zinājām par Diānu, bija daļa no "princeses Diānas fenomena", ko vēsturnieki, sociologi un psihologi pētīs vēl ilgi. Velsas princese un pelnrušķīte, savā burbulī dzīvojoša izlutināta aristokrāte un "tautas princese", tik kautrīga un vienlaikus mediju karaliene, upuris un manipulators utt., u.t.jpr. Tomēr jāatzīst, ka viņa nebija tikai personāžs tabloīdu cirkā. Viņa savu globālās slavenības statusu prata izmantot arī kā maigo varu, kas ietekmēja cilvēku attieksmi. Un šeit īpaši jāizceļ divi mediju mirkļi – kad Diāna ("bez cimdiem", kā toreiz tika uzsvērts) paspieda roku AIDS slimniekam un kad viņa Angolā ar aizsargmasku galvā nogāja gar lauku, kurā notika atmīnēšanas darbi.

Diānas pastaiga gar mīnu lauku notika janvārī, augustā viņa gāja bojā autoavārijā, bet oktobrī Nobela prēmijas komisija paziņoja, ka Nobela miera prēmija 1997. gadā piešķirta kampaņai par kājnieku mīnu aizliegumu, un decembrī tika parakstīta Otavas konvencija par atteikšanos no kājnieku mīnu izmantošanas. Skaidrs, ka Diāna nebija tā, kura panāca, lai šis līgums tiktu noslēgts, patiesībā viņa iesaistījās kampaņā tikai dažus mēnešus, tomēr viņas iespaids uz Rietumu sabiedrības informētību par problēmu bija liels. Arī es tikai tad sapratu, ka ir tāda specifiska lieta kā kājnieku mīnas.

Tajā nelielajā laika sprīdī, kamēr princese Diāna līdzdarbojās kampaņā pret kājnieku mīnām, viņa apmeklēja Angolu un Bosniju, abās vietās tikko bija bijis karš, abas armijas bija izmantojušas kājnieku mīnas, un Diāna tikās ar cilvēkiem, tai skaitā bērniem, kuri bija uz mīnām uzkāpuši un izdzīvojuši. Lielākoties tie bija cilvēki ar norautām kājām. Es, protams, neesmu mīnu speciālists, bet kājnieku mīnas ir ļoti nežēlīgs ierocis. Tās nešķiro, vai uz tām uzkāpis pretinieka kareivis, savs kareivis, civiliedzīvotājs, pieaugušais vai bērns – tās vienkārši guļ tur, kur ieraktas, kaut vai gadiem ilgi un uzsprāgst, kad kāds tās nejauši iedarbina. Ja tās nenogalina, tad sakropļo. Un pat tad, ja kāda kaujas zona ir atmīnēta, patiesībā jau neviens nevar būt drošs, vai neuzkāps kādai mīnai, ko sapieri nav pamanījuši.

Pašreizējo diskusiju par kājnieku mīnām Latvijā rosina vairāki faktori. Pirmkārt, karš Ukrainā, kurā abas puses, pēc visa spriežot, izmanto kājnieku mīnas. Krievija (tāpat kā, piemēram, ASV un Ķīna) nav parakstījusi Otavas līgumu, bet Ukraina ir, tātad pārkāpj līgumu. Otrkārt, vērojot turienes notikumus, gluži dabiski rodas jautājums, kā Latvija varētu pastiprināt savu drošību, un šajā kontekstā parādījās arī diskusija par to, vai Latvijai nevajadzētu pavisam vai uz laiku izstāties no Otavas līguma. Nezinu, kurš pirmais nāca klajā ar šo domu, bet tas, ka arī Igaunijā ir līdzīga diskusija, liecina, ka doma ir bijusi kaut kur gaisā.

Es, protams, nebūšu tas, kurš pateiks, kas Latvijai ir vai nav jādara ar mīnām vai Otavas konvenciju, tomēr man ir iebildumi pret to, kā Latvijā notiek diskusija par šo tēmu. Pašreiz tas tiek formulēts kā jautājums par Latvijas aizsardzības efektivitāti. Vai kājnieku mīnas, kuras nav attālināti kontrolējamas un sprāgst pēc kontakta, ir vai nav labs Latvijas aizstāvības līdzeklis? Ja tas ir efektīvs, tad tas ir jāizmanto. Ja nav efektīvs, labāk neizmantot. Šobrīd tiek saukti un iztaujāti militārie eksperti par to, cik noderīgas aizsardzībā ir šīs mīnas, un, ja viņi pateiks, ka tās ir noderīgas, mēs varētu lauzt līgumu un tās iegādāties.

Šāda pozīcija, protams, nav absurda, it sevišķi Latvijas gadījumā. Latvija ir maza un relatīvi nabadzīga valsts, kura atrodas līdzās lielam, resursiem bagātam un agresīvam kaimiņam, kurš barbariski karo. Šis kaimiņš nav piekritis ierobežot savus karošanas līdzekļus, tai skaitā nesola atteikties no kājnieku mīnām, kuras ir lētas un efektīvas. Ja Latvija vēlas nodrošināties nebaltai dienai, vai nebūtu naivi un sakāvnieciski atturēties no ieročiem, no kuriem citi netaisās atturēties? Man nav atbildes uz šo jautājumu, bet, manuprāt, tas ir pārāk šauri formulēts. Ir vairāki faktori, kuri jāņem vērā, un tas, ka tie diskusijā tiek ignorēti, manuprāt, nenāk mums par labu.

Pirmkārt, par taisnīgu karu. Karš pēc būtības ir nežēlīgs, un tajā nav iespējams izvairīties ne tikai no ciešanām, bet arī netaisnības nodarīšanas. Tomēr tas nenozīmē, ka visi līdzekļi ir pieļaujami. Sašutumu izraisa ne tikai Krievijas netaisnīgās agresijas akts, bet arī veids, kā Krievija karo – daudzi piekristu, ka gūstekņu nogalināšana, kad tiem ir sasietas rokas, nav pieļaujama, izvarošana nav pieļaujama, nejaušu garāmgājēju noslepkavošana nav pieļaujama utt. Un mēs neteiktu, ka mums ir OK tā darīt, ja pretinieks tā dara. Droši vien tad, ja uz kārts likta mūsu vai valsts izdzīvošana, daudzi cilvēki atzītu, ka ir pieļaujams arī tas, kas citādi varētu būt neiedomājams, bet tas nenozīmē, ka pieļaujams ir jebkas. Tātad jautājums ir par to, ko mēs esam gatavi pieļaut un ko ne. Un kājnieku mīnu gadījumā jāvaicā, vai valsts aizsardzības labā mēs esam gatavi pieļaut, ka ne tikai pretinieki, bet arī mūsu cilvēki iet bojā un tiek sakropļoti, turklāt vēl ilgi pēc kara. Varbūt tas ir pieļaujami, nezinu, un, kā jau teicu – karš ir nežēlīgs pēc būtības un sentimentalitātes tur maz, bet nevajadzētu iedomāties, ka kājnieku mīnu jautājums ir kaut kāds prasts vienādojums – lētas mīnas pretinieku kareivjiem.

Otrkārt, par līgumu. Es nezinu, kādos apstākļos un ar kādu motivāciju Latvija parakstīja Otavas konvenciju. Droši vien tobrīd nevienam nešķita, ka šis kājnieku mīnu jautājums mūs kaut kā ļoti konkrēti varētu skart. Bet, manuprāt, ir ļoti problemātiski, ka parakstām kaut kādu līgumu, jo mums šķiet, ka tas no mums neko neprasīs, un, līdzko atklājam, ka tas rada apgrūtinājumu, esam gatavi to lauzt. Izklausās, ka tieši tā šobrīd domā liela daļa diskusijas dalībnieku. Turklāt, atgriežoties pie iepriekš teiktā, pamatā netiek runāts par Otavas līguma jēgu, bet tikai par ārējo ierobežojumu, ko tas rada. Klausoties politiķu un komentētāju teikto, rodas iespaids, ka jātiek skaidrībā tikai par to, vai līgums mums ir izdevīgs, nevis par to, vai mums tas  jāpilda. Bet līgumi rada pienākumus, un pienākumu būtība ir tāda, ka tie ir saistoši pat tad, kad tos negribas pildīt vai tie ir neizdevīgi. Kāda jēga būtu no līgumiem, ja tie prasītu cilvēkiem darīt tikai to, ko viņi jau tāpat dara? Protams, tādus līgumus kā Otavas konvencija ir iespējams lauzt, un, cik saprotu, sankcijas par izstāšanos būtu samērā ierobežotas, bet šī bezbēdīgā attieksme pret starptautiskiem solījumiem man šķiet uzmanības vērta un ir daļa no mozaīkas, kas veido Latvijas sabiedrības attieksmi pret likumu kopumā.

Protams, starptautiskie līgumi ir īpaša parādība, un tie patiešām bieži vien tiek slēgti un lauzti atbilstoši mainīgām interesēm. Bet tā ir mana trešā piebilde. Latvija nav lielvara, un Latvijai ir izdevīgi, ka pasaules valstis nerīkojas patvaļīgi, bet līgumu un konvenciju ietvaros. Kā vienmēr mums būtu izdevīgi, ja visi ievērotu līgumus, bet mēs drīkstētu tos neievērot, tomēr diez vai kāds mums ļaus tik brīvi darboties. Tāpēc Latvijai, manuprāt, ir svarīgi visu laiku demonstrēt, ka neesam barbari, ka piederam pie civilizētās pasaules – bet tas nozīmē, ka nevaram domāt tikai un vienīgi par sevi un ļauties visām instinktīvajām reakcijām. Tas nenozīmē būt naiviem un paļauties uz to, ka visi citi mums vienmēr palīdzēs, tomēr arī šajā reizē, diskutējot par mīnām, manuprāt, mēs acumirklī pārslēdzāmies uz ļoti lokālu pasaules skatījumu. Tas, ka esam neatkarīga valsts, kura pieder pie Rietumu pasaules un nopietni izturas pret līgumiem, kurus parakstījusi; kura rēķinās ne tikai ar savām interesēm, bet skatās uz to, kā tās lēmumi ietekmēs apkārtējo pasauli, tai skaitā attieksmi pret konvenciju citur pasaulē – tas viss mūs padara stiprākus, nevis vājākus. Un tam visam vajadzētu parādīties diskusijā par Latvijas dalību Otavas konvencijā, ne tikai jautājumam par mīnu efektivitāti un lētumu.