Pirms došanās ziemas brīvdienās mūsu pirmklasnieks matemātikā palika pie "draudzīgajām vienādībām". Teorijā mācību grāmatā tās aprakstītas šādi: "Ja starp trim skaitļiem a, b, c ir patiesa kaut viena no četrām vienādībām a+b=c, c−a=b, b+a=c, c−b=a, tad patiesas ir arī pārējās trīs vienādības." Man reizēm ir grūti apjēgt, ka kaut kam tik vienkāršam šajā pasaulē ir definīcijas un formulas. Drīz viņam būs ļauts tās aizmirst un lietot kā patiesu, loģisku lietu kārtību. Bet reizēm šādas formulas ir nepieciešamas arī man, lai atcerētos pasaules vienkāršās kopsakarības.
Esmu patiešām izbaudījusi šīs divas nedēļas, kad mūs ar bērniem nenorobežo skolas, darbavietu un pienākumu sienas un mēs varam apmeklēt kultūras notikumus, kuros esam gaidīti visi kopā un kur radošā komanda iedziļinās tajā, kā pasauli pieredz un interpretē bērns (un kaut kur dziļi sirdī arī pieaugušais), atstājot vietu arī personīgajai iztēlei un neparedzamībai. Mēs bijām gan uz scenogrāfiski iespaidīgo "Riekstkodi un Žurku ķēniņu" (rež. Rūdolfs Gediņš) Leļļu teātrī, gan "Istabas teātra" iestudēto "Gaiši zilo punktu" (rež. Jānis Znotiņš) Ģertrūdes ielas teātrī, kurā stundu pavadījām enerģijas un izmisuma piesātinātā pusaudža ādā, mēģinot izlauzties no mīksti polsterētas bērnistabas. Tomēr nepieciešamākais mums visiem, šķiet, bija tas brīdis "Dirty Deal Teatro" priekštelpā, kad izrādes "Sapņu ķērāji" (rež. Roberts Dauburs) zinātnieks Jurģis (aktieris Jurģis Lūsis) mums nolasīja lekciju par sapņiem un zemapziņu, kā uzskates materiālu izmantojot miega eksperti Elīzu (aktrise Elīza Dombrovska), kura specializējas sapņošanā. Redziet, šī ir Elīza – divas trešdaļas no Elīzas ir tas, kādu mēs viņu pazīstam nomodā – tas, ko viņa saka, dara, ko domā –, bet vienu trešdaļu viņas būtības veido sapņos pieredzētais. Trešā dalībniece, sapņu tulce Anna (Anna Klišāne), ar žestu iezīmēja, cik liela ir trešdaļa cilvēka – mazliet pāri celim. Tad Elīza notupās, kļūstot par to Elīzas daļu, kuru mēdzam uztvert par īsto – ievērojami īsāku. Bet tā taču ir! Identificēt cilvēku tikai ar viņa nomoda daļu, pienākumu un izpildīto darbu kvotu ir mazākais patērnieciski, bet principā neloģiski. Šajā izrādē mēs visi nolēmām ņemt vērā cits citu pilnajā augumā.
Tikai tad, kad bijām vienojušies par šo nosacījumu, aktieri mūs ieveda dziļāk teātra telpu tumsā un ar dažādām kulisēm norobežotos, bet atveramos kambaros, kur pār galvām nolaida krāsaini izrakstītas segas (scenogrāfija un kostīmi – Justīne Jasjukeviča) un izstāstīja trīs dažādus pieredzes stāstus par lietām, kam tieši sapnī atnācis risinājums vai samierināšanās. Kamēr bērni klausījās stāstus, es pētīju segu, atceroties to mierinošo labsajūtu, kas iestājas pirms miega, bezdarbībā ilgi lūkojoties gultas pārklāja vai tapešu rakstā – kad neizdibināmi ziedu un staipekņu piņķeri savijas regulāros ornamentos un tu mēģini pamanīt, kur sākas jauns atkārtojuma bloks, līdz domas staipeknis aizķeras pie kāda pumpura vai matainas nierītes, odziņu pudura ar lielām zaķa acīm un dienas domas pamazām sapinas ar nakts vīzijām, aiznesot tajā dzīves pusē, kur var lidot bez spārniem un krist nesasitoties.
Mišels Fuko, cenšoties paskaidrot heterotopijas jēdzienu, teica: "Civilizācijās bez kuģiem sapņi izžūst, spiegošana ieņem piedzīvojumu vietu un policija – pirātu vietu." Atšķirībā no utopijas, kas ir neiespējama, nerealizējama vieta, heterotopija ir tikai viegli nobīdīta realitāte, kas kļūst citāda atšķirīgu nozīmju līdzāspastāvēšanas dēļ. Tās ir tādas vietas kā kruīza kuģi, dārzi, kapi vai antikvariāti, kuros valda noteikta, grūti definējama noskaņa. Tādi ir arī štābiņi kokos vai rotaļu pilsētas, kuras bērni uzbūvē vecāku gultā no segas vaļņiem. Civilizācijas bez "kuģiem" ir kā bērni, kuru vecākiem nav lielās gultas, kurā spēlēties, – tā man skaidroja japāņu režisors Akira Takajama, kurš pirms vairākiem gadiem šeit strādāja pie izrādes "Heterotopija Rīga". Viņš pilsētu uzlūkoja kā atvērtu kopienu, kas apkārtējo telpu spēj negaidīti pārveidot par kaut ko jaunu un nebijušu.
Vecgada rītā bijām arī uz Hajao Mijadzaki filmu "Zēns un gārnis" (palaidām garām runas, ka filmu Baltijā it kā izplatot un ienākumus gūstot Krievijas izplatītāji, lai atbalstītu karu. Pieļauju, ka Mijadzaki personīgi viņiem nosūtītu nazi, ar ko pārgriezt sev vēderu, ja tā izrādītos taisnība – līdzīgi kā viņš savureiz nosūtīja nazi Vainstīnam). Visdrīzāk pasaulē nav citas kultūras, kura tik lielā mērā dzīvotu saskaņā ar sapņu un nomoda formulas patiesību, kā japāņi. Kišōntenkecu jeb Tālo Austrumu kultūrām raksturīgā četru cēlienu stāstījuma struktūra, kas pamatā arī Mijadzaki filmām, nav balstīta konfliktu (vismaz ne ārēju konfliktu) risināšanā. Tā piedāvā pārbaudījumus, bet tajā var nebūt īstu ļaundaru un labdaru, kuri beigās visi saņems pēc nopelniem. Tā iepazīstina ar stāsta pasauli un ļauj pavadīt laiku ar šī stāsta varoņiem, iespējams, nomaldoties vai nokļūstot kaut mazliet tuvāk sev pašam. Brīdī, kad Rietumu stāstā mēs sagaidītu laimīgas beigas, japāņu stāsts reizēm tikai sākas. Kišōntenkecu atlaiž spriedzi, ļauj pagarlaikoties un paklīst pa jauno pasauli, un tad netīšām sākas kāds jauns stāsts, kas notiek gluži citā pasaulē un vēlāk neticamā kārtā savienojas ar pirmo.
"Zēnā un gārnī", šķiet, savijas vēl kas vairāk. Filma ved cauri visiem stāstiem un uzburtajām sapņu pasaulēm, kuras Mijadzaki savā karjerā paspējis uzdāvināt pasaulei, dodot gan mājienus, gan ļoti skaidras norādes uz iepriekšējiem autora darbiem. Šī filma būtībā ir kā viena no pēdējām atvadu paklanīšanās reizēm režisoram, kurš visu darba mūžu ir neatlaidīgi aicinājis pasaules plašo publiku izcīnīt tumsas un gaismas cīkstiņu pašiem sevī un tad iznākt pretī pasaules mūžīgajam skaistumam labākiem un iejūtīgākiem. Taču šajā filmā viņš atļaujas sašūpot savu ilgi būvēto sapņu torni, kurā tik viegli aizbēgt no realitātes ciešanām, lai dotu vietu jaunajai paaudzei būvēt šo brīnišķīgo pasauli, pēc kuras sapņi liek mums ilgoties.
0