Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
31.05.2022

Vēlreiz par izvēli

Komentē
2

Kad Latvijā tika pieņemts likums, kas ļauj ukraiņu sievietēm izdarīt abortu steidzamā kārtā, bet Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs to kritizēja "Delfi.lv" žurnālistes Olgas Dragiļevas vadītajā raidījumā "Kāpēc?", sekoja vairākas publikācijas ar Stankēviča argumentu atspēkojumu. Tajās pamatoti norādīts, ka Baznīcas pārstāvja atsauces, kas skar notikumus laicīgajā pasaulē, nav precīzas. Viņa sniegtos avotus analizē "Re:Baltica" žurnālists Ronalds Siliņš, savukārt Agra Lieģe-Doležko kritizē situāciju, kad garīdznieki "apsēžas uz laicīgā krēsla" un sieviešu psiholoģiskās ietekmēšanas nolūkos izmanto atsauces uz safabricētām medicīniskām diagnozēm un neeksistējošiem zinātniskiem pētījumiem. Agra gan vienlaikus respektē uzskatu, ka baznīcas pārziņā ir dvēseliskais un mūsu analītiskajam prātam netveramais, tāpēc tai esot tiesības spriest par dzīvību no šī skatpunkta.

Raugoties no šī mūžības un ticības skatpunkta, diskusijās, kurās dzīvības sargāšana pretstatīta izvēles brīvībai, parasti patiešām tiek akcentēts dzīvības svētums, aizmirstot, ka arī izvēles brīvība ir teoloģiski pamatojama, turklāt tieši katoļu teoloģijā izvēlei ir īpaša nozīme. Brīvās gribas un likteņa neatrisināmajā pretrunā protestanti lielāku nozīmi piešķir nolemtības/žēlastības aspektam, kamēr katoļi allaž ir uzsvēruši arī paša cilvēka izvēli, izpelnīdamies protestantu pārmetumus par piedāvāto iespēju iegūt pestīšanu ne vien žēlastības, bet arī "darbu" dēļ. Latviski ir tulkota Kalderona reliģiski filozofiskā luga "Dzīve – sapnis". [1] Izcilais spāņu Zelta laikmeta dramaturgs lielu daļu mūža bija garīdznieks un ietērpa tēlos arī Romas katoļu baznīcas skatījumu uz nolemtības un brīvās gribas attiecībām. Lugā kādam princim ir zvaigznēs pareģots, ka viņš savā mūžā nodarīs lielu postu, tāpēc karalis aiz piesardzības liek zēnu audzināt tornī pie ķēdes. Taču, aktualizējoties jautājumam par mantiniekiem, tiek veikts eksperiments – jaunekli miegā atgādā uz karaļa pili, kur viņš krāšņi īsteno pareģojumu. Lasītājam tikmēr ir pilnīgi skaidrs, ka prinča destruktīvās uzvedības cēlonis ir dusmas, ko izraisījusi ieslodzījumā pavadītā bērnība. Kad karalis liek dēlu atkal miegā nogādāt cietumā, princis izdara secinājumu, ka vizīte pilī ir bijusi kā sapnis un ka šāds sapnis ir visa laicīgā dzīve ar tās priekiem. Jauneklis (pats!) nolemj turpmāk izvēlēties mūžīgas vērtības un lugas izskaņā kļūst par taisnīgu valdnieku. Tādējādi Kalderona varonis ir lauzis sev lemto likteni.

Kā vienu no atbildēm uz musinošo jautājumu, kāpēc Dievs vispār pieļauj ļaunumu, katoļu teoloģija piedāvā skaidrojumu par ļaunumu kā labā trūkumu. Ļaunais nenāk no Dieva, taču cilvēkiem (un pat eņģeļiem!) kā brīvām būtnēm ir iespējams izvēlēties kaut ko citu nekā Dievs, jo citādi mīlestība uz Dievu nebūtu brīvprātīga, bet patiesa mīlestība nevar būt uzspiesta. "Ja mums nebūtu dota brīvība pateikt Dievam nē, mēs nevarētu Viņu patiesi mīlēt," secina mūsdienu katoļu teologs Skots Hāns. [2] Ar līdzīgu domu Ieva Melgalve pirms septiņiem gadiem noslēdza abortu diskusijai veltītu visai laicīgu eseju: "ja mēs izslēdzam no vārdnīcas vārdu "NĒ", vairs nav nozīmes arī vārdam "JĀ".

Tas atgādina Dostojevska rakstīto slavenajā "Brāļu Karamazovu" nodaļā par Lielinkvizitoru, kurā viens no varoņiem savā stāstā apcer izvēles brīvības problemātiku. Tā kā Dostojevskim kristietība ir tīkamāka pareizticīgo versijā, viņš šai stāstā liek Romas katoļu baznīcas pārstāvim atzīt, ka katoļu reliģija cilvēku laimes labad atņēmusi tiem izvēles brīvību, jo vairumam cilvēku izvēle esot par smagu. "Tu vēlējies iegūt cilvēka brīvo mīlestību, lai tas brīvi ietu tev pakaļ, tevis valdzināts un sagūstīts. Senlaiku stingrā likuma vietā cilvēkam turpmāk no brīvas sirds bija pašam jāizlemj, kas ir labs, kas ļauns, un par ceļa vadoni viņa priekšā bija tikai tavs tēls, – bet vai tiešām tev neienāca prātā, ka beidzot viņš taču noraidīs un apstrīdēs pat tavu tēlu un tavu patiesību, ja viņu nomāks tik briesmīgs jūgs kā izvēles brīvība?" [3] – tā Lielinkvizitors uzbrūk pašam Jēzum. Vēlāk stāsta autors Ivans sarunā pieļauj, ka vecais inkvizitors "visu savu mūžu mīlējis cilvēci un pēkšņi tapis redzīgs un ieraudzījis, ka tā nav necik liela tikumiska svētlaime – sasniegt gribas pilnību, lai tai pašā laikā pārliecinātos, ka miljoniem citu dieva radību ir palikuši tādi paši, kā apsmieklam radīti, ka nekad nebūs viņu spēkos tikt galā ar savu brīvību", [4] savukārt viņa sarunu biedrs Aļoša norāda, ka Lielinkvizitors vienkārši pats netic Dievam. [5] Un līdz ar to – citu cilvēku izvēles brīvībai.

Visa šī sakarā pārdomu vērta ir arī nesen publicētā Kristīnes Ceļmilleres eseja "Karš un aborts jeb krieva bērns", kas rūpīgi un izvērsti analizē izvarošanas kara laikā, tām sekojošās negribētās grūtniecības un sabiedrības attieksmi, nobeigumā secinot, ka aborts pēc izvarošanas ir drīzāk nepieciešams sabiedrībai, kas nespēj akceptēt šādā veidā ieņemtu bērnu – atgādinājumu par notikušo noziegumu, un uzsverot, ka sieviešu ciešanu dziedināšanai nav nepieciešams upurēt bērnus. [6] Raksta nobeigumā Ceļmillere raksta, ka viņa paātrināta aborta piedāvājuma vietā aicinātu izvarotās sievietes dzemdēt par spīti un audzināt bērnus par ukraiņiem. Bezmaksas aborts patiešām varētu šķist gluži vienkārši lētākais risinājums, un bērna piedzimšanas gadījumā sabiedrībai patiešām ir daudz sarežģītāk palīdzēt cietušajiem cilvēkiem. Vienlaikus skatījums uz atvieglotu legāla aborta iespēju kā pamudinājumu to obligāti veikt vedina arī uzlūkot cietušās sievietes kā manipulējamus radījumus, kas pašas nespēj pieņemt lēmumu.

Es pati daudz agrāk un organiskāk izpratu Baznīcas mācību par dzīvības svētumu nekā par izvēles brīvību. Lai gan Dostojevska slaveno nodaļu pirmoreiz apguvu jau vienpadsmitajā klasē lieliskās krievu literatūras skolotājas Innas Jevgeņjevnas vadībā, izvēles brīvība drīzāk palika prātā kā abstrakts koncepts, kamēr zīdainīši mani allaž ir satraukuši gluži ķermeniski. Mana mīļākā evaņģēlija epizode vienmēr ir bijusi Marijas un Elizabetes tikšanās, kamēr no Golgātas ainām centos izvairīties. Ilgus gadus esmu uzskatījusi, ka bērns ir cilvēks no ieņemšanas brīža un tāpēc, neraugoties uz savu nespēju dzīvot ārpus mātes ķermeņa, līdzvērtīgu tiesību subjekts. Tā man šķiet arī tagad, taču tikai nesen sāku pamazām samierināties, ka citi var domāt atšķirīgi vai arī uzskatīt līdzīgi, bet vienalga izvēlēties ko citu.

Ir cilvēciski vēlēties aizsargāt katru bērnu vai potenciālu bērnu kā savu, un ir cilvēciski uztvert mazāk aizsargātu, sociāli mazāk privileģētu pieaugušu sievieti kā tādu, kas nav spējīga izdarīt izvēli. Tomēr, ja nu kādam ir svarīga kristīgā ticība, atgādinu, ka tā, jo īpaši katoļu versijā, māca panest ciešanas. Pieņemt savas izglītota un labi situēta cilvēka sirdssāpes par cita cilvēka iespējami nepareizu lēmumu un tā sekām varētu būt garīgā brieduma nākamā pakāpe, saprotot, ka Dievs ir devis izvēli ikvienam cilvēkam, arī tādam, kam ticis nodarīts pāri.

 

[1] Pieejams https://www.kroders.lv/uploads/story/pdf_3.pdf
[2] Hāns, Skots. Ticības iemesli. Rīga: Kala Raksti, 2016, 50. lpp.
[3] Dostojevskis, Fjodors. Kopoti raksti, 9. sējums. Rīga: Liesma, 1977, 293. lpp.
[4] Turpat, 300. lpp.
[5] Turpat, 301. lpp.
[6] https://telos.lv/kars-un-aborts-jeb-krieva-berns/

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!