Pirms pāris nedēļām "The Guardian" pārpublicēja Gunnara Ardeliusa eseju par apkaunojošu izgāšanos mūsdienīga tēva lomā. Autors raksta, ka, būdams zviedru tēvs, viņš līdzvērtīgi iesaistījies bērnu audzināšanā, taču pēc trešā bērna piedzimšanas izjutis nepārvaramu nepieciešamību regulāri doties uz ziemeļiem slēpot, palielinot grūtību līmeni līdz pat ekstrēmam 90 km slēpojumam. Tas nozīmēja atstāt šajā laikā sievu ar bērniem vienu pašu, un drīz vien viņa lūgusi samazināt ambīcijas, sakot, ka vīrs varējis braukt slēpot jebkuru citu ziemu, tikai ne šo, kad mājās jātiek galā ar zīdaini un vēl diviem maziem bērniem. Tomēr viņš devies visgarākajā distancē. Ardeliuss raksta, ka, viņam aizbraucot, sieva bezpalīdzīgi stāvējusi durvīs, raudzīdamās viņā kā mirušā, un, sasniedzot finišu, viņš nav izjutis nekādu gandarījumu. Pēcāk abi uzreiz izrunājuši notikušo, taču, kad viņš godīgi par to uzrakstījis zviedru laikrakstā, sākušas pienākt naida vēstules. Arī manā interneta burbulī vairākas sievietes bija sašutušas un rakstīja, ka šādi izdarīt kaut ko sev iekšēji nepieciešamu ir iespējams tikai tad, ja ir kāds, uz kā rēķina to darīt. Kura gan no mums nevēlētos uz kādu laiku pazust no ieslodzījuma sadzīves grūtībās un nepārtrauktu bērnu prasību pildīšanā, lai tiktu galā ar savu identitāti? Es pati esmu palaikam līdzīgi pazudusi no mājām pašrealizācijas vai izklaides dēļ, atstājot bērnus vīram vai – vecākos bērnus – ļoti bieži arī maniem vecākiem. Tāpat kā esejas autors, es to izjutu kā iekšēju konfliktu. Taču izvēle ir vienmēr: Maikla Kaningema romānā "Stundas" divu bērnu māte pamet ģimeni un uz visiem laikiem aizbrauc uz Kanādu strādāt bibliotēkā, bet Averija Kormana grāmatā (un tāda paša nosaukuma filmā) "Krāmere pret Krāmeru" sieva atstāj vīru un četrgadīgo dēlu. Zīdaiņu mātes biežāk izvēlas palikt savā vietā krūtsbarošanas dēļ – tehniski tā neilgst mūžīgi, tomēr simboliskā "barošana" var nozīmēt izvēli palikt aiz nespējas "to nodarīt" palicējiem, galvenokārt jau bērniem.
Šķiet, raksta autors labi apzinās savu nodevību. Daudz interesantāka par aprakstītās rīcības morālo nepareizību esejā ir tās apzinātā analīze, meklējot cēloņus paša bērnības attiecībās ar allaž promesošu tēvu. "Es centos paust vīrišķību un vienlaikus neslēpt ievainojamību. Taču reiz es biju mācījies, ka būt vīrietim nozīmē izrādīt vienīgi spēku. Tuvībā, kas nepieciešama mīlestībā un ģimenes dzīvē, izjutu sāpīgu atgādinājumu par manu emociju trauslo ambivalenci. Tam sekoja kauns, ka nespēju līdzsvarot no manis gaidīto līdztiesību un savas vīrišķības paušanu. Es atrados nekurienē: vecā – mana tēva paaudzes attieksme – bija mirusi, bet jaunā vēl nebija dzimusi." [1]
Līdzīgas idejas es jau biju lasījusi maskulinitātes teorijā. Kārlis Vērdiņš rakstā par Ojāru Vācieti norāda uz amerikāņu pētnieka Džona Makinesa grāmatā "Maskulinitātes beigas" teikto, ka maskulinitāte vienmēr atrodas krīzē, ko nosaka divu uzskatu sadursme: modernās sabiedrības doktrīna, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, un patriarhālā doktrīna, ka vīrieša uzdevums ir dominēt pār sievieti [2]. Atcerējos šo domu, pirms trim gadiem konferencē analizēdama 21. gs. otrajā desmitgadē tapušo latviešu dzejnieku vīriešu dzeju [3]. Arvja Vigula dzejoļa "Mazgājot tēvu" nobeigumā dēls "nosēdina tēvu / saimnieka vietā – galda galā. / Tēvs nesaprot neko, / viņa valdījumi ir izkaltis lauks, / un viņš – viņa dēls – pazemīgi kopj / šo savu nīko mantojumu". Kopumā dzejolis vēsta: līdz ar tēva vājumu viņa dēls ir kļuvis sievišķīgs, vienlaikus turpinādams uzturēt tēva ārējo veidolu. Līdz ar to Viguls šajā tekstā ne vien novatoriskā veidā demonstrē, kā vīrietis pilda šķietami nevīrišķīgus pienākumus, bet arī izgaismo faktu, ka iedomātā ideālā maskulinitāte realitātē nepastāv, kamēr tās tēls joprojām tiek kopts.
Savukārt Ivara Šteinberga dzejolis "Savvaļā" vēsta par jauna tēva pieredzi, lai gan runātāja ir sieva un māte: "Nē, nu, forši, šis ņem un aizbrauc visu dienu blandīties kaut kādos Dūķos, kamēr mēs te izvandītā dzīvoklī; darbs tas viņam esot, baigais jau nu darbs – mežā lūrēt uz kaut kādiem pļurķiem un ierēkt ar draugiem; ņem un aizlaiž kā krancis, norāvies no siksnas; gan jau ērces atvedīs. Man te trauki izlietnē, mantiņas pa visu grīdu izgāztas, kurš to vāks? Nē, viņš ne, viņam jāpeld smaragdzaļā dīķī, mīkstā purvā jābrien. Šis saka – jātur roka uz mākslas pulsa, – kā tad. Es te aijāju, žūžoju, autiņus mainu, kakuci satīru, pieniņu dodu, kamēr aizlīp actiņas, a šis kaut kur ellē ratā pie kūdras skulptūrām fočējas." [4]
Tā kā dzejoļa pirmpublicējums lasāms izdevumā, kas tapis pēc vairāku dzejnieku iedvesmošanās brīvdabas izstādē "Savvaļa" [5], mēs saprotam, ka implicītais autors ir veltījis dienu, lai kopā ar kolēģiem apmeklētu izstādi brīvā dabā, bet pēc tam paraugās uz sevi un savu braucienu no sievas skatpunkta, kura palikusi mājās ar mazuli. Līdz šim dzejolim neviens cits autors vīrietis (izņemot varbūt vienīgi Klāvu Elsbergu) nav izrādījis, ka būtu informēts par pieniņa došanu un kakuča tīrīšanu. Šteinberga varonis izjūt sirdsapziņas pārmetumus tieši tāpēc, ka pārzina sievas pieredzi un ikdiena mājās ar zīdaini arī pašam ir labi pazīstama. Tas ir pašironisks un empātisks vīrieša skatījums, kas sasaucas arī ar R. V. Konelas [6] novērojumiem par vīriešu vainas sajūtu, ko izraisa Tēva likuma pildīšana jeb – šajā gadījumā – brīva pašrealizēšanās laikā, kamēr sieviete mājās veic rūpju darbu.
Grāmatas "Maskulinitātes" nodaļā "Pilnīgi jauna pasaule" ("A Whole New World") Konela pievēršas vīriešu grupai, kuri daļēji feminisma kustības spiediena rezultātā ir centušies transformēt savu maskulinitāti, par ko savukārt saņēmuši "īstās vīrišķības" aizstāvju kritiku. Patriarhālā ģimenē piedzīvotās psihoemocionālās pieredzes dēļ notikusi zēna edipāla identificēšanās ar māti un līdz ar to solidarizēšanās ar sievietēm, kā arī izveidojusies holistiska attieksme pret pārējo pasauli. Klasiskajā psihoanalīzē tiek uzskatīts, ka vīrieša vainas sajūta ir cieši saistīta ar edipālo maskulinizāciju, kad zēns vispirms iekāro māti un grib nogalināt tēvu, bet tad identificējas ar tēvu, un šī identificēšanās ar tēvu ir superego pamats. Konela apskata sešu konkrētu vīriešu pieredzi, kurā divos gadījumos paradoksālā kārtā vaina tikusi izjusta par Tēva likuma pildīšanu, nevis pārkāpšanu. Šajos gadījumos vainas izjūta sakņojusies pretrunā starp edipālo maskulinizāciju un (retāk sastopamo, apstākļu izraisīto) identificēšanos ar māti, savukārt politiskais konteksts to aktivizējis. Konela uzsver, ka solidaritāte ar sievietēm nenozīmē pilna mēroga feminizāciju: aprakstītie vīrieši negrasās mainīt dzimumu, turklāt visi joprojām praktizē heteroseksuālas attiecības. Drīzāk edipālā identificēšanās ar māti, šķiet, bezapziņas līmenī pastāv līdzās edipālajai maskulinizācijai kā pretruna personības iekšienē. Pieaugušo priekšstati par dzimti aktivizē šo pretrunu, īpaši attiecībā uz vainas sajūtu.
Atgriežoties pie nodevīgā zviedru tēta, viņa tēvam, visticamāk, pat prātā neienāktu justies vainīgam par savas vīrišķības apliecināšanu, aukstumā slēpojot pa garu trasi, kamēr sieva mājās aprūpē trīs mazuļus. Esejas autora tēva paaudzes vīrieši samērā reti iedomājās, ka viņu vīrišķība būtu noderējusi arī mājās, uzņemoties daļu pienākumu, taču viņu dēli spēj izvērsti reflektēt par savu iekšējo konfliktu. Un varbūt nākamās paaudzes vīriešiem, kuru tēvi būs centušies būt emocionāli klātesoši, jau skaidrāk iezīmēsies viņu jaunā, transformētā vīrišķība.
Kamēr mēģināju formulēt pēdējo teikumu, mājās pārradās vīrs un jaunākais dēls, kuru prombūtnē rakstīju šo sleju.
[1] Ardelius, Gunnar. As a Swedish man, I should have been the perfect modern dad. My failure was shameful.The Guardian, 14.10.2023. Pieejams https://www.theguardian.com/commentisfree/2023/oct/14/as-a-swedish-man-i-should-have-been-the-perfect-modern-dad-my-failure-was-shameful
[2] Vērdiņš, K. (2013). Kaila sieviete – bērzs: maskulinitātes krīze Padomju Latvijas 70. gadu publicistikā un O. Vācieša dzejā. No: Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks. Sast. A. Cimdiņa. Rīga: Zinātne, 44. lpp.
[3] Vispirms es ar referātu uzstājos konferencē "Jaunākā literatūra Latvijā I" (2020), pēc tam 2021. gadā uzrakstīju zinātnisku rakstu: Auziņa, Anna. Maskulinitātes pārmaiņas: A. Viguls, A. Ostups, I. Šteinbergs, A. Madris. Raksts pieņemts publicēšanai konferences rakstu krājumā.
[4] Šteinbergs, Ivars. (2020). Strops. Rīga: Neputns, 29. lpp.
[5] Tekstu burtnīca Savvaļa (2020).Satori, 1. lpp.
[6] Roberta V. Konela grāmatas "Masculinieties" (1995) toreizējais autors, tagad – autore, Raivina Konela, R. W. Connel.
0