Par Ērikas Bērziņas dzejas krājumu "Ardievas bohēmai" (izdevniecība "Orbīta", 2023)
Rolāns Barts jau 20. gs. 50. gados pamatoti ironizēja par rakstnieču bērnu uzskaitīšanu viņu biogrāfijās līdzās sarakstītajiem romāniem [1]. Nelaime tāda, ka bieži, aplūkojot rakstnieces tematiku vai dzejnieces poētiku, grūti nodalīt tās īpatnības no autores biogrāfijas, tostarp no dzemdēto bērnu skaita, kā tas iespējams, rakstot par darbiem, kurus šķietami mazāk iekrāso autora/-es personiskās dzīves detaļas vai sociālpolitiskā pārliecība un kas pozicionēti kā tādi, kuros svarīgi vienīgi tā saucamie estētiskie kritēriji. Neko nezinādama par Ērikas Bērziņas privāto dzīvi, es vienalga varētu izdarīt secinājumus par viņas dzejas varones problemātiku un runātājas attīstību. Par laimi, man nav pienākuma recenzijā ignorēt dzejnieces personību.
Ilgu laiku pēc krājuma "Ziemeļu lapsa" iznākšanas 2005. gadā Ērikas Bērziņas vārds dzejas scēnā lielākoties saistījās ar leģendāro "Ceļojumu ar dzejniekiem", kas šoruden Dzejas dienās norisinājās jau 20. reizi. Ticamus ilgās nepublicēšanās iemeslus citstarp izgaismoja bērniem domātie "Mammas dzejoļi" (2020), krājums, kas 2021. gadā bija nominēts gan Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, gan arī Baltvilka balvai. Santa Remere šai sakarā recenzijā norādīja uz bērnu grāmatās iepriekš nebijušu mammas nonākšanu galvenās varones statusā; arī es pirms diviem gadiem esejā rakstīju un vēl joprojām uzskatu, ka svarīgākais šīs grāmatas pienesums latviešu literatūrā ir konsekventa mātes tēla cilvēciskošana. Šoruden iznākušais krājums "Ardievas bohēmai", kurā apkopotie dzejoļi rakstīti no 2006. līdz 2022. gadam, savukārt fiksē Bērziņas dzejas balss modifikācijas, varones pārtapšanu no "Ziemeļu lapsā" portretētās krāšņās un noslēpumainās pilsētnieces līdz pat "atsaucīgo māmiņu foruma" dalībnieces izmisīgajai atklātībai.
Ilgi tapušā krājuma sākumā joprojām dzirdam to pašu balsi, par kuras izmantotās tēlainības izcelsmi Inta Čaklā pirms septiņpadsmit gadiem izteicās kā piederīgu jaunas vidusslāņa sievietes riņķojuma lokam [2]. Agnese Krivade toreiz izcēla dekadenci, seksualitāti un uzdrošināšanos rakstīt par to, kas pašai vislabāk patīk, bet pārmeta dzejoļu nepietiekamo nospriegotību formā. Šķiet, "Mammas dzejoļos" šī nospriegotība parādījās, skaitāmpantiem līdzīgo iestarpinājumu, uz atkārtojumiem balstīto struktūru, dialogu un citu sistēmu lietojumā pieļaujot dažādas nepareizības atbilstoši grāmatas vēstījumam par patālu no perfekcijas esošu, tomēr siltu un īstu kopā būšanu ģimenē ar vairākiem bērniem.
Pieaugušajiem domātajos Bērziņas dzejoļos, arī "Ardievu bohēmai" nodaļās, dominē gaumīgāka, atturīgāka stila izjūta. Tēlotie mirkļi ar to iespējamajiem aizkadra sižetiem ir drīzāk kā uzplaiksnījumi vai attēlu sērijas, radniecīgi Elvīras Blomas poētikai grāmatā "Izdzēstie attēli". Krājuma "Ardievas bohēmai" nākamais redaktors Kārlis Vērdiņš 2020. gadā atzīst abu dzejnieču daiļrades kopīgās šķautnes, norādot uz ekfrāzes izmantojumu Blomas grāmatā. Lai gan Blomas gadījumā attēlu apraksti konceptualizēti grāmatas nosaukumā, arī Bērziņas dzejoļos rodas līdzīgs iespaids, ka "lasītājam tiek piedāvāti daudzi attēlu apraksti, tie strauji aizzib garām, neļaujot nevienu aplūkot pārāk ilgi un arī pašu attēlu rādītāju ļaujot pamanīt tikai reizi pa reizei, mirkļos, kad starp viņu un mums nav nostājies kāds no daudzajiem attēliem" [3]. Cenšoties vizuālo detaļu ņirbā saskatīt kādu stāstu, iespējams ieraudzīt šķiršanos, vientulību, iemīlēšanos, atsvešinātību, alkas pēc skaistā un pēc tuvības ar otru cilvēku, ko otrās nodaļas beigās dāvā nu jau abu kopīgās meitas kliedziens. Nākamajā, nodaļas pēdējā dzejolī tad arī tiek pateiktas "ardievas bohēmai", vārdu savienojums, kas pēcāk likts grāmatas nosaukumā.
Trešajā nodaļā dzejoļos ienāk arvien vairāk skaudru sociālu motīvu. Pieaugot bērnu skaitam ģimenē, aug arī rūpju apjoms un samazinās naudas daudzums: "necepsim šodien ābolu rausi / milti beigušies / olu vairs nav / kaimiņiem prasīt man kauns" (56. lpp.). Runātāja ir atskārtusi, ka "precētās nes smagas iepirkumu somas" un "apsēžas tikai kad satumsis", un ironizē, ka citām jau grūtāk, jo "nav papīri kārtībā / nav kam nosūtīt īsziņu" (52. lpp.). Šie dzejoļi man atgādina mūsdienu feministiskajā diskursā bieži izteikto domu, ka 21. gs. liberālajā kapitālismā tiek diskriminētas nevis sievietes vispār, bet gan mātes (mana piebilde – līdz ar tām sievietēm, kas kādu citu iemeslu dēļ ir sociāli neizdevīgākā pozīcijā). Tie liek aizdomāties par to, ka, saņemot kaut vai daļu nopelnītā kā autoratlīdzību, bērna kopšanas atvaļinājumā netiek nodrošināti iepriekšējiem līdzvērtīgi ienākumi. Trešās nodaļas dzejoļi, kas proporcionāli aizņem vairāk nekā pusi grāmatas, asāk parāda to, kas, rotaļīguma un oksitocīna mīkstināts, nojaušams arī "Mammas dzejoļos": pirmkārt, to varonei ir ārkārtīgi grūta dzīve, kurā tuvības vairs netrūkst, taču tās ietvaros galvenokārt nākas dot, nevis saņemt; un otrkārt, viņa nav zaudējusi nedz talantu, nedz alkas pēc skaistā – pat ja viņai mēdz nepietikt naudas dzejas grāmatām (68. lpp.). Vai tad arī citi draugi, ne tikai Haņins, nebūtu tās uzdāvinājuši, ja vien būtu Ēriku īstajā brīdī sastapuši? Taču mazu bērnu mammas ne vienmēr var tik vienkārši pilsētā satikties, bet īpaši kādam kaut ko prasīt, kā augstāk minēts, ir kauns.
Kā milzīga spēka pilns kliedziens tajā visā izlaužas lieliskais un pavisam stingri nospriegotais dzejolis "Atsaucīgo māmiņu forums", kurā apvienojas Ērikas Bērziņas agrākās un jaunās poētiskās kvalitātes. Viņas dzejā allaž aktuālo mūsdienu patērētāju pasaules realitāti šeit pārstāv komunikācija internetā, kas mazuļu mātēm kopš aptuveni 2000. gada ir bijusi īpaši būtiska ikdienas sastāvdaļa un teju vienīgā saikne ar plašo ārpusģimenes pasauli. Atsauce uz "atsaucīgo māmiņu forumu" palīdz vispārināt personisko, drosmīgi runājot par dzemdību pieredzi, izjusto psiholoģisko vardarbību dzemdību un grūtniecības laikā, bailēm zaudēt gaidāmo bērnu. Kad tās nepiepildās, daudz pamatotākas ir kļuvušas bailes rūpēs zaudēt pašai sevi – kas, protams, uz kādu laiku tieši tā arī notiek, un ne jau atgriešanās darbā (62. lpp.) atgriež patību, bet gan atpakaļ pieprasītie melnie mežģīņu apakšsvārki (64. lpp.), kas atkal top par svarīgu varones atribūtu. Izgājusi caur mātbūšanas elles lokiem, viņa iztaisnojas, nopurinās un uzliek melnas saulesbrilles.
Pēdējais dzejolis, kurā minētas Ukrainas karoga krāsas, signalizē par tālāko – par nākamo līmeni grūtību, ciešanu un līdzjūtības pilnajā dzīves ceļā, kurā tomēr jādodas, jo "atnācis pavasaris, ko nevar apturēt karš" (70. lpp.) – bet arī otrādi diemžēl ne. Ceru, ka Ērika Bērziņa turpinās rakstīt un taps vēl daudzi jauni dzejoļi viņas jaunatgūtās balss paplašinātajā diapazonā.
[1] Sk. Barts, Rolāns. Romāni un bērni. No: Mitoloģijas, Omnia Mea, 2010, 51.–53. lpp.
[2] Čaklā, Inta. Acis bez kauliņiem, tātad – dārgākas. No: Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru. Rīga: LU LFMI, 2013, 122. lpp.
[3] Vērdiņš, Kārlis. Ekfrāzes parastās. Punctum, 02.03.2020, pieejams https://www.punctummagazine.lv/2020/03/02/ekfrazes-parastas/
0