Pēc nesenā raidījuma "Kultūršoks. Seksuāla uzmākšanās Mūzikas akadēmijā" sociālos medijus pāršalca ļoti daudzveidīga reakcija. Līdzās sašutumam un aicinājumiem risināt situāciju bieži figurēja doma, ka studentēm jāizvairās nonākt situācijās, kurās iespējama seksuāla izmantošana, un nevajadzētu būt nepatīkami pārsteigtām, pamostoties blakus pasniedzējam, ja pirms tam kopā ar pasniedzējiem lietots alkohols. Raidījumā konkrētā situācija ar pamošanos vienā gultā netika izklāstīta pilnībā, atstājot vietu interpretācijai par cietušās līdzdalības līmeni, savukārt LSM publicētajā liecībā lasāms: "Un es saprotu, ka tā jau īsti nebija izvarošana, es neteicu nē, es pat laikam nepretojos, varbūt viņš domāja, ka es pati to gribu. Bet kā pedagogs var kaut ko tādu domāt par studentu?" Jaunās sievietes teiktais par pretīguma sajūtu apliecina, ka tā nav bijusi vienkārši reibuma kļūda un ka piekrišana nav tikusi sniegta nekādā formā.
Jebkurā gadījumā jauno sieviešu kaunināšana demonstrē skatījumu uz vīriešiem kā uz nekontrolējamiem dabas spēkiem, kuru klātbūtnē nepieciešams būt īpaši uzmanīgai. Tā man atgādina, kā vecāki savulaik mācīja neprovocēt likteni: nepaļauties uz automašīnu šoferiem, jo kāds no viņiem var būt piedzēries vai slims, bet šķērsot ielu tikai tad, ja esmu droša, ka man neviens neuzbrauks; nestaigāt vientuļās vietās, kur man varētu uzbrukt maniaki, un nedemonstrēt savu ķermeni, lai viņus seksuāli neizaicinātu. Ir skumji un savādi, ja tāda instruktāža jāsaņem, dodoties uz savas valsts vienīgo mūzikas augstskolu, no kuras mācībspēkiem gribētos sagaidīt cieņu un paškontroli.
Šopavasar būs desmit gadu, kopš sāku lasīt studentiem lekcijas, un esmu pārliecināta, ka vairums pasniedzēju lieliski zina: attiecībās ar studentiem/-ēm pat neformālās situācijās jāsaglabā distance un par tās ievērošanu jebkurā gadījumā galvenokārt atbildīgs ir pasniedzējs/-a. Šķiet dīvaini, ka mūsdienu demokrātiskas valsts augstskolā pēkšņi ir jāizdod īpaši darbinieku uzvedības noteikumi, kuros norādīts, ka jebkāda veida uzmākšanās neatbilst vispārpieņemtajām ētikas un uzvedības normām. Šādi jauni noteikumi būtībā nozīmē, ka augstskolas ētikas kodeksā, līgumos, kas noslēgti ar pasniedzējiem, amatu aprakstos vai citos dokumentos līdz šim nav atrunātas detaļas, kas daļai sabiedrības šķiet pašsaprotamas, bet daļai acīmredzot ir jaunums: pat tad, ja students/-e pati labprātīgi stājusies jebkāda veida tuvās attiecībās ar pasniedzēju, galvenā atbildība ir pasniedzējam, jo viņš ir varas pozīcijā. Pasniedzēji ne tikai nedrīkst izvarot studentus/-es, bet vispār nedrīkst nedz gulēt, nedz skūpstīties, nedz izrādīt seksuāli iekrāsotu uzmanību, pat ne flirtēt ar studentiem/-ēm (saprotu, ka pēdējo ir grūti apzināties), to nedrīkst pat ar viņu piekrišanu vai pēc provocēšanas – arī tāpēc, lai neradītu pat teorētisku iespēju, ka uz studentu tiek izdarīts spiediens vai ka students cenšas ietekmēt pasniedzēju, lai iegūtu labāku vērtējumu. Izņēmuma gadījumos, kad rodas dziļas abpusējas jūtas, kuru realizāciju nav iespējams atlikt līdz grāda iegūšanai, abiem ir jāiet pie vadības un jālūdz mainīt docētāju konkrētajam studentam/-ei. Esmu brīnījusies arī par to, ka dažkārt kādu kursu grupai turpina pasniegt viens no esoša studenta vecākiem, un apsvērusi, vai drīkstu pieņemt eksāmenus tiem gados jaunākajiem kolēģiem, ar kuriem biežāk tiekos arī privāti. Taču tagad, pēc raidījuma un sabiedrības reakcijas, man sāk likties, ka to visu es un man līdzīgi domājošie esam tikai saskatījušies ārzemju filmās un seriālos vai salasījušies anglofonajos medijos un literatūrā, kamēr praksē mūsu valstī tādu noteikumu nav vai arī tie formulēti tik maigi, ka tos iespējams veikli apiet, pasakot, ka trūkst pierādījumu, vai atrisinot situāciju "daļēji", taču neliekot uzņemties atbildību vai pat pārnesot to uz upuriem.
Atbildot uz JVLMA studenšu izteikumiem, daļa komentētāju uzreiz pievērsās jauno sieviešu paradumiem. Patiešām, atšķirībā no vairākām citām augstskolām, Mūzikas un Mākslas akadēmijā iedzeršana, tostarp pasniedzējiem un studentiem kopā un bieži vien augstskolas telpās vai augstskolas organizētu aktivitāšu ietvaros, notiek ne tikai pāris reižu gadā pa augstiem svētkiem. Mūziķu darba specifika paredz kopīgus izbraukumus, savukārt Mākslas akadēmijā, kur sāku mācīties pirms gandrīz 30 gadiem, pati esmu piedalījusies pasēdēšanās pēc nodarbībām vai to laikā, vai izbraukuma plenēros. Es un manas studiju biedrenes labi zinājām, kuri pasniedzēji nekad, pat vislielākajā reibumā, nekļūs seksuāli uzmācīgi – un tādu bija ļoti daudz; zinājām arī dažus, kuri regulāri grābstās; bijām dzirdējušas arī par tādiem, kuri atraidījuma gadījumā atriebjas. Mūsdienās nelūgtai klātienes uzmanībai ir nākusi klāt rakstiska uzmācība dažādos kanālos, kas nozīmē drošības trūkumu arī ārpus augstskolas. Atgriežoties pie reibuma aspekta, gleznotavu iedzeršanās bija grūti noteikt, kura studente dzer no brīvas gribas un kura tiek piedzirdīta konkrētā nolūkā. Šodien es zinu, ka alkohola vai citu vielu reibums, neatkarīgi no tā, vai upuris tajā nonāk labprātīgi vai manipulāciju rezultātā, ir uzskatāms par bezpalīdzības stāvokli un tā izmantošana tikai pastiprina seksuālā izmantotāja vainu. Taču ne vienmēr šāda pārliecība ir bijusi policijai vai augstskolas pārstāvjiem, tāpēc arī pašiem upuriem pamatoti šķiet, ka nav vērts ziņot: jaunās sievietes bieži domā, ka iesnieguma rakstīšanas gadījumā viņu atrašanās reibumā mazinās notikuma ticamību vai pasniedzēja atbildību.
Nepareizu sabiedrības informēšanu – tūlītēju neziņošanu policijai, iesniegumu nerakstīšanu augstskolas vadībai – raidījumā runājušajiem upuriem daudzkārt pārmet tieši sievietes. Kamēr satraukti vīrieši pamatoti vai nepamatoti raizējas, vai arī viņi netiks pieskaitīti pie varmākām, šīs sievietes apgalvo, ka viņas nu gan nekad nav nonākušas tādā situācijā, un secina, ka izmantotās studentes pašas provocējušas notikušo. Runādamas par jaunu sieviešu seksuālo pievilcību kā varas instrumentu, viņas diskreditē pieaugušus, daudz sasniegušus jomas profesionāļus kā vājus un nenoturīgus šīs nepārvaramās varas priekšā. Te nu precīza šķiet Reičelas Kaskas atsaukšanās uz Simonas de Bovuāras rakstīto: "Dažos no dedzīgākajiem "Otrā dzimuma" fragmentiem de Bovuāra runā par to, kā sievietes, cenšoties pasargāt savas privilēģijas un īpašumu patriarhāta laikā, nosoda un izsmej citu sieviešu atklātību." Par to domāju, pirms diviem gadiem rakstīdama par līdzīgu tēmu. Skumji ir ne tikai tas, ka problēma aizvien ir tik aktuāla, apbēdina arī lielas sabiedrības daļas empātijas trūkums pret upuriem.
0