Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.
Reiz, jau maģistrantūrā, es aizgāju uz filozofijas eksāmenu un uz jautājumu "Ko jūs lasījāt?" atzinos, ka visu rudeni esmu lasījusi tikai bērna kopšanas enciklopēdiju, jo neilgi pirms sesijas man bija piedzimis dēls. Man ielika deviņi.
Lai es ar tevi neskopotos un tevi nešķērdētu, palīdzi man, nauda! Lai es beidzot iemācītos ar tevi rīkoties, lai man vispār būtu, ar ko rīkoties, palīdzi man, nauda!
Skumji pārdomāju dienas plānu tuvākajām trīsarpus nedēļām, kad Valsts izglītības satura centrs publicēja infografiku, kas pauda, ka bērnudārzu tomēr drīkst izmantot arī vecāki, kas strādā no mājām. Tātad zūma nodarbību varēšu novadīt klusumā!
Šī sleja būs par Krieviju, par zemi, no kuras 1946. gadā uz Rīgu atbrauca manas mātes ģimene. Zemi, par kuru domājot, kādreiz visvairāk izjutu skumjas un ilgas, tad tās pakāpeniski nomainīja žēlums, pēc tam sāka dominēt bailes.
Arī mani uzskati ir svārstījušies, un esmu pieļāvusi, ka Dievs patiešām iecerējis vīrietim un sievietei atšķirīgas lomas; ka ir funkcijas, kas labāk padodas vai piederas vīriešiem. Tomēr aizvien vairāk man šķiet, ka šis ir tikai pieraduma jautājums, kam nav nekāda sakara ar Dieva nolūku.
Kāpēc tie, kuriem ir bērni, tik ļoti grib, lai citiem arī tie būtu, pat ja viņi acīmredzami nav laimīgi? Kāpēc un kur ceļas ļaunums cilvēkos? Kāpēc sievietes noveco neglītāk nekā vīrieši? Kas bija pirmais: smiekli vai valoda?
Kaut arī mākslas vēsturē mēdz gadīties, ka novatoriska pieeja savā laikā netiek novērtēta, parasti tomēr vismaz daži laikabiedri apzinās tās svarīgumu un autora talantu – to mirdzumu, par kura konstatēšanu pašam māksliniekam neatliek nekas cits, kā jūsmīgi nočukstēt "jā".
Visvajadzīgākās bērniem ir grāmatas, kurās fantāzija savijas ar ikdienišķo, nonākot pie absolūti negaidītiem pavērsieniem, un par kurām man pēc tam sev jājautā – pag, kas tas bija? Tās atbilst maza bērna iekšējai pasaulei, kurā realitāte nav nošķirta no iztēles.
Pēc šī pavasara Ukrainā ir pilnīgi skaidrs, ka padošanās nenozīmētu drošu dzīvi. Es saprotu cilvēkus, kuri iztēlojas labos bruņotos spēkus, kas dodas cīņā pret orkiem. Arī man gribas, lai mūsu karavīri būtu elfi vai džedaji. Diemžēl es tam līdz galam neticu.
Raugoties no mūžības un ticības skatpunkta, diskusijās, kurās dzīvības sargāšana pretstatīta izvēles brīvībai, parasti tiek akcentēts dzīvības svētums, aizmirstot, ka arī izvēles brīvība ir teoloģiski pamatojama, turklāt tieši katoļu teoloģijā izvēlei ir īpaša nozīme.
Uzzinot par Krievijas armijas noziegumiem okupētajās pilsētās, tostarp masveida izvarošanām, seksuālās vardarbības tēma atkal ir kļuvusi aktuāla, un "#EsArī" sērijas stāstos aprakstītās situācijas iespējams aplūkot kā mazāk izteiktas kara laikā veikto noziegumu izpausmes vai to aizmetņus.
Pagājušajā nedēļā nolēmu, ka es tomēr censtos emigrēt, ja Krievija okupētu Latviju. Negribu audzināt mazo bērnu totalitārā valstī. Vecākie bērni, cerams, emigrētu bez manas palīdzības. Taču sestdien runāju ar jauniem cilvēkiem, daži no kuriem teica, ka paliks cīnīties.
Jānis Elsbergs. Panti. ― Rīga: Neputns, 2008.
Krājums ir gatavs, pēc kompozīcijas vienots, tam ir skaidrs uzstādījums un profesionāls risinājums. Tas ir gan pārsteidzošs, domājot par Jāni, gan arī jūtami atšķiras no pārējiem mūslaiku latviski rakstošiem autoriem. Ko vēl var vēlēties?
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
