Novembra beigas pavadīju pludmalē Hurgadā, kurp devos ar vīru un 2/3 mūsu bērnu. Man vēl tagad ir mazliet kauns stāstīt, ka bijām atpūsties Ēģiptē, lai gan līdz šim visi ir izturējušies saprotoši un atbalstoši. Es parasti taisnojos, ka vīrs brauc ar daivinga klubu, bet mēs – līdzi; vairākas reizes gribēju taisnoties arī par naudu, taču laikus apstājos.
Patiesībā atpūtai nebija ne vainas. Lai gan neuzskatu sevi par silto zemju cilvēku, labi panesu aukstumu un augstu vērtēju atspirdzinošu svaigumu, pirmo reizi atbraukusi tik tālu uz dienvidiem, sapratu tos, kuri labprāt regulāri pavada atvaļinājumu šādi. Gaisa temperatūra bija patīkami silta, bet ne pārmērīgi karsta. Jūra, kā jau rudenī – ļoti silta un maiga. Pludmale mūsu viesnīcas teritorijā pavisam jauka, gluda, lai gan pastarītis deva priekšroku baseiniem un akvaparkam un man lielākoties nācās viņam tur sekot, jo vīrs piecas dienas no sešām devās nirt un atgriezās pēc saulrieta. "Viss iekļauts" – arī šis koncepts man bija jaunums. Nesen iksā izlasīju tam apzīmējumu "ziemas barošanas nometnes". Mūs tomēr baroja diezgan viduvēji, tā vismaz apgalvoja meita, kurai šajos jautājumos ir mazliet lielāka pieredze nekā man. Es kaut ko saprotu tikai no viesnīcu brokastīm. Šogad maijā, kad apmeklēju literatūras festivālu "HeadRead" Tallinā, viesnīcā "Palace" baudīju tik izcilas brokastis, ka tās, iespējams, pārspēja mana mūža iepriekš satriecošākās brokastis 1996. gadā Ņujorkā, manas pirmās brokastis viesnīcā rietumu zemē.
Gan viesnīcā, gan citur Hurgadā gandrīz visi darbinieki bija vīrieši. Redzēju dažas sievietes, kuras pārsvarā nebija vietējās un būtu varējušas strādāt jebkurā zemē, kādā līdz šim esmu bijusi. Tikai pāris valkāja tradicionālās galvassegas – viena no viņām mani pārmeklēja sieviešu drošības kontroles rindā lidostā. Daudzie vīrieši sākumā šķita savstarpēji ļoti līdzīgi ne vien pēc sejas tipa, bet vairumam bija raksturīga arī pazemīgi lišķīga, bet vienlaikus uzstājīga sejas izteiksme un runas veids. Vēlāk viesnīcas viesu feisbuka grupā izlasīju, ka apkalpotāji ir ļoti jauki, ja pret viņiem jauki izturas. Arī es nedēļas laikā sāku saskatīt viņos cilvēkus un pieņemt viņu izrādīto uzmanību kā daļu no viņu darba. Ko lai dara, ja viesiem no ziemeļrietumiem gribas mazliet neuzkrītošākus kalpus. Bijām brīdināti, ka par katru labo darbu apkalpojošais personāls gaida dzeramnaudu, un mums bija sagatavotas dolāru banknotes. Līdz galam nesapratu, tieši par kuriem labajiem darbiem jādod dolārs un par kuriem var nedot, un no jauna iemācījos tos dot dažādos veidos pa vidu lietišķām sarunām par to, ka šodien tīrīt nevajag, bet tualetes papīru gan. Taču brīdis, kad ierodoties mums lika sarindot koferus un tad sakrāva tos ratos, bija diezgan kaitinošs. Kad bagāža bija atgādāta uz numuriņu, es latviski teicu vīram – iedod viņam, pati neskatīdamās ēģiptiešu puisim acīs. Vai viņam patika dolārs, pēc tam jautāju, un vīrs atbildēja – izskatījās, ka jā. Mēs parunājām par to, ka nav slikti, ja desmit klienti dienā iedod dolāru, un ka mēs nezinām, cik viņiem te lielas algas. Šajā zemē ir liela sociālā nevienlīdzība, teicu, un vīrs piekrita.
Lielākā daļa apkalpotāju, pārdevēju un gidu, bet jo īpaši tie, kas zināja, ka esam no Latvijas, runāja ar mums krieviski, arī tūrisma operators uzreiz piedāvāja ekskursijas krievu un lietuviešu, bet ne angļu valodā. Istabas apkopējs, kurš bija izveidojis bērna gultā no segas milzīgu gulbi ar tādā kā ķengura kabatā iesēdinātu mīksto sunīti, kas bija atbraucis līdzi koferī, pēc tam gaitenī krieviski prasīja, vai viss labi. Biju apmierināta, ka viņš ielicis ledusskapī ūdeni, kolu un spraitu, taču kaut kas mani dīdīja sākt viņam stāstīt, ka, ziniet, latvieši ne vienmēr runā krieviski un tagad it īpaši ne, un jaunāki latvieši vispār pat nesaprot krievu valodu. Apkalpotājs sāka atvainoties, bet es uzreiz nožēloju pateikto. Viņš taču uzvedās atbilstoši savai pieredzei un nebija vainīgs, ka nepārzina situāciju zemēs, kas atrodas vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru uz ziemeļiem. Nevaru noliegt arī, ka daļa viesu savā starpā patiešām runāja krieviski. Mani apkopējs uzrunāja par kundzi. Šis vīriņš bija varbūt manā vecumā, maza auguma, savukārt daži glābēji pie baseiniem, vairāki viesmīļi restorānā un dārznieki apstādījumos man lika domāt par manu vecāko dēlu, kurš vairākus gadus periodiski gūst ienākumus apkalpojošā sfērā. Arī pati jaunībā esmu strādājusi par apkopēju un gidi, un drīz jau būs vesels gads, kopš viens no maniem galvenajiem muzeja speciālistes pienākumiem ir ekskursiju vadīšana apmeklētājiem. Taču nu biju atpūtniece, kundze. No sirds izbaudīju, ka nav jātīra un jāgatavo ēst. Spēju pat ar prieku pievērst uzmanību abiem klātesošajiem bērniem. Vienīgi novembra sleju nepabeidzu, bet nekas, decembrī ceru uz citiem honorāriem.
Pēdējā dienā vīrs nirt vairs nebrauca, taču sasirga ar kādu no slavenajām ēģiptiešu vēdera vainām, un man nācās viņa vietā doties ar meitu ekskursijā uz tuksnesi. Viņa to vēlējās kvadraciklu dēļ, un patiesi, viņai padevās braukt gan ar kvadraciklu, gan bagiju. Negaidīta pieredze izrādījās beduīnu kopienas apmeklējums. Biju domājusi, ka beduīni būs apmēram tādi kā Ziemassvētku vecītis Somijā, taču tie izrādījās diezgan īsti, lai gan, visticamāk, konkrēto ciematu cēluši tūrisma vajadzībām vai vismaz vienojušies ar aģentūrām par apmeklējumiem – taču parādīties piekrītot tikai nedaudzas ģimenes. Teorētiski zināju par šiem pusnomadiem tuksnesī, tos bija pieminējis arī tēvs saistībā ar Maroku, bet mamma un māsa – pēc ceļojuma uz Izraēlu. Tomēr uz mums ar meitu beduīnu apmetnes apmeklējums atstāja spēcīgu ietekmi. Centīšos pastāstīt tikai tā brīža iespaidus, lai gan tagad man gribas tos papildināt ar vēlāk izlasīto.
Vispirms vajadzēja vizināties ar kamieļiem, kurus vadāja mazas meitenes apsegtām galvām, bet atklātām sejām. Iedevām katrai pa dolāram un pēkšņi sapratām, ka viņas neatrodas skolā. Gids minēja, ka tā esot viena no lielākajām problēmām – vairumam beduīnu neesot nedz Ēģiptes, nedz arī kādas citas valsts dokumentu un viņi nesūtot bērnus skolā. Nākamais, ko aptvēru – ja viņi sūtītu bērnus skolā, viņu kopiena pašreizējā formā drīz vien vairs nepastāvētu. Kā pēcāk uzzinu, iziršanas pazīmes jau esot. Cenšos nevērtēt citu kultūru pārstāvjus pēc saviem priekšstatiem, taču sastomījos, kad meita vaicāja, kas ar šīm meitenēm notiks vēlāk. Atgriezusies sameklēju informāciju, ka dažās no beduīnu ciltīm tiek praktizēta arī sieviešu apgraizīšana – konkrēti par šo netālu no Hurgadas esošo ciematu nezinu un gidam neiedomājos pavaicāt, pat ja viņš to zinātu. Gids toties pastāstīja, ka beduīnu sievietēm viņu dabiskā dzīvesveida dēļ neesot nepieciešams ķeizargrieziens, un parādīja tuksneša krūma augli, virs kura tvaikiem viņas sēž, ja dzemdības nenotiek raiti. Pret katru vainu esot kāds ārstniecības augs, lai gan mēs neredzējām tos dabā, tikai sapakotus kā suvenīrus. Neredzējām arī tuksneša krūmus, ar kuru zariņiem beduīni sešas reizes dienā tīrot savus veselīgos zobus. Tikai pēc tam aizdomājos par gida iepriekš teikto, ka beduīnus nav iespējams uzskaitīt – tātad neviens neuzzina, cik sieviešu un/vai bērnu dzemdībās nomirst. Nākamā pietura bija pie mazliet lielākām meitenēm, kuras uzcepa mums plāceni no Hurgadas veikalā pirktiem miltiem un sāls. Viņu sejas jau bija aizsegtas pavisam, redzamas tikai acis. Beduīni esot musulmaņi un runājot arābu valodā, lai gan viņiem esot arī pašiem sava (vēlāk izlasu, ka arābu valodas dialekts). Tūristiem fotografēt atļauts tikai sievietes – bez sejām. Uz vietas gan bija tikai viens vai divi vīrieši, ja neskaita mazus puikas. Citi esot prom, ganot kazas un aitas. Viņu dzīvesveids esot mierīgs un bez stresa, veselība laba, stāstīja gids.
Atgriezāmies viesnīcā pavisam domīgas un devāmies vēl pēdējo pēcpusdienu atpūsties. Vīram bija kļuvis labāk, un es dabūju savu kāroto laiku vienatnē uz muguras Sarkanajā jūrā, dzidrajā, kā meita izteicās, "instagrama ūdenī". Nezinu, vai beduīnu meitenes trīsdesmit kilometru dziļāk iekšzemē jebkad ir to redzējušas.
0