Tuk, tuk, atskan grabošs klauvējiens pie mūsu kempera durvīm. Es pielecu kājās, pēdas, ko tikko sildīju pižikā, iemaucu zābakos un neaizšņorējusi eju atvērt durvis. Ārā ir riktīgi auksts. Es to zinu, jo man ir aifons un tas man pasaka, cik laukā ir grādu, lai kur es būtu. Bet aukstumu var arī redzēt. Just arī, protams, bet jušanai ne vienmēr var uzticēties. Jūs taču zināt, kā ir – dažreiz pie +1 var izsalt līdz kaulam, bet citkārt arī –15 liekas tīri labs laiks ziemīgai pastaigai pa mežu vai pilsētu. Droši vien tas ir atkarīgs, pirmkārt, no apģērba: termoveļa, mētelis, silti cimdi, pižiks – tas viss salu ļauj uzņemt mierīgāk. Nez vai vārdu "pižiks" šobrīd vispār var izmantot? Vai tas nav neētiski vai nepolitkorekti? Inese Zandere nesen intervijā stāstīja, ka izdevniecības birojā izcēlušās asas diskusijas par "Buratīno" parādīšanos grāmatas nosaukumā, bet šorīt redzēju, ka Ingmāra Balode feisbukā pie kāda internetveikala reklāmas iekomentējusi – nav forši tirgot matrjoškas laikā, kad Krievija iebrūk Ukrainā. Tomēr mans pižiks nav īsts, tas ir zviedru. Otrkārt, kā zināms, aukstuma reālā izjūta var būt atkarīga ne tikai no temperatūras atzīmes termometra stabiņā, bet arī no mitruma līmeņa, vēja ātruma un virziena un gan jau vēl no kaut kā, par ko man nav ne mazākās nojausmas. Bet, treškārt, man liekas, ka tur ir arī kaut kas netveramāks, no sērijas – mans iekšējais spēks, ar kādu esmu gatava tai brīdī stāties pretim aukstumam. Ārā ir –11, un spēka manī šobrīd ir daudz, tāpēc zinu, ka nesaaukstēšos no tā vien, ka atvēršu durvis un uz mirkli ielaidīšu telpā mirdzoši salto gaisu. Patiesības labad jāsaka, ka tieši pie durvīm mums stāv siltuma pūtējs, uzgriezts uz maksimālo temperatūru un trešo ātrumu. Vīrietis, kas te bija piebraucis, gan teica, ka nedrīkst pagarinātājā spraust trīs elektroierīces vienlaikus, tāpēc tad, kad vārās divi čaiņiki, sildītājs jārauj ārā. Bet mēs tā jau bijām nodzīvojušas kādu diennakti, tāpēc nospriedām, ka uz mums acīmredzot šis likums neattiecas, un uzreiz pēc viņa aizbraukšanas drošu sirdi iespraudām sildītāja dakšu atpakaļ kontaktligzdā.
Es atveru durvis klauvētājam. Es neko nesaku, tikai cenšos izstarot laipnību. It kā jau varētu pateikt "zdrastvuiķe", tik daudz es protu, bet man liekas, ka tādā veidā varu maldināt cilvēkus – likt viņiem domāt, ka māku runāt krieviski, spēšu ielaisties dziļās sarunās un atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem. Bet tas nav mans uzdevums, Monta teica, ka es to varēšu nedarīt, un tāpēc es to arī nedaru. To var darīt abas Montas. Un nav arī tā, ka tas radītu neērtu klusuma pauzi. Klusumam pie šīm durvīm nav vietas. Ja kāds klauvē, tad zina, kā pajautāt to, kas vajadzīgs.
– Dva čaja i četire kofe.
Tas ir vīrietis džinsās un atvērtā ādas jakā, mana vīra vecumā, arī tumsnējs, izskatās, ka viņam ir auksti, bet ne līdz kaulam. Drīzāk kā tad, kad esi izgājis uzpīpēt uz balkona un aplicis tikai šalli ap pleciem. Un tiešām – redzu, ka bariņš viņam līdzīgu džeku turpat aplītī stāv un pīpē. Kā man riebjas pīpēt tādā aukstumā! Kad es agrāk pīpēju ikdienā, tas mani, protams, neatturēja, bet nepatika tāpat. Kad nezini, cik mutulī, kas iznāk no mutes, daudz ir cigarešu dūmu un cik tevis paša dvašas; kad rokas atsalst tā, ka vidējā un rādītāja pirkstgalus varētu izmest pelnutraukā kopā ar pārāk izšķērdīgi atstāto benčiku. Mana kursa biedrene, nesmēķētāja, man vienreiz jautāja, vai no cigarešu dūmiem nenāk siltums un līdz ar to arī pašam nepaliek siltāk, tos velkot sevī iekšā. Nē, tā nav. Tā tiešām nav. Es skatos uz tiem džekiem un mēģinu saprast, vai viņi vienkārši stāv bariņā vai arī stāv bariņā pie kādas no mašīnām, kas nīkst rindā uz robežas šķērsošanu.
– Vi kuda?
Šo frāzi esmu iemācījusies un varu pateikt jau diezgan pārliecinoši, tik pārliecinoši, ka sajūtu, kā ceturtdaļa no manām ceturtdaļkrievietes asinīm sāk ritēt nedaudz straujāk un uz mirkli liek justies kā viltvārdei. Bet tās ir tikai muļķīgas iedomas, es sev saku, man pat "Likteņa ironija" vienmēr ir uzdzinusi ja ne nelabumu, tad vismaz neomulības sajūtu.
– Tuda.
Viņš ar roku rāda uz Krievijas pusi. Jā, tur brauc daudzi. Kādi pieci kilometri – uz acumēru – ar smagajiem, bet ir arī vieglie un busiņi. Mūs viņi neinteresē, mēs īsti nezinām, kas viņiem tur darāms, un baigi jau arī negribas zināt. Vienīgais, Monta teica, ka ir arī daži ukraiņi, kas brauc atpakaļ – caur Krieviju uz okupētajām teritorijām, lai savāktu savus vecākus vai vecvecākus, tāpēc jāpainteresējas tomēr ir. Bija arī viens ukrainis, kas brauca uz Maskavu. Pie meitas, kas tur ieprecējusies un dzīvo jau gadus desmit vai varbūt vairāk, viņš teica. "Un ko znots darīs, kad sauks armijā?" Monta jautāja. Viņš mums stāstīja, ka noteikti neiešot karot, bet kā tad viņš to var zināt, vai ne?
– I atkuda?
Es turpinu uzturēt strupo dialogu ar džeku ādas jakā.
– Iz Moldovi.
Ir tā. Mēs neesam kafejnīca. Mēs arī neesam Sarkanais Krusts. Mēs te esam tikai ar vienu mērķi – sagaidīt un atbalstīt ukraiņus, kas, bēgot no okupētajām teritorijām, caur šo robežpunktu iebrauc Latvijā. Ja nebūtu šī mērķa, tad te nebūtu mūsu, nebūtu kempera, nebūtu telts, nebūtu čaiņiku un ūdens bačoku un līdz ar to arī siltas tējas un kafijas, nebūtu zupas un cepumu, un nebūtu pat zaļo tualešu būdiņu, kurās es pusdienlaikā no podu malām kasīju sasalušas kakas, protams, nešķirojot, no kuras puses tās braukušas. Būtu tikai mežos ieskauts ceļš, ko sadala robeža. Un abās pusēs būtu garas karavānas, kas katra gausi virzītos savā iecerētajā virzienā. Es krieviski viņam mēģinu to paskaidrot, saku, ka gaidām cilvēkus no otras puses, tos, kas bēg no kara. Viņš pāriet uz agresīvu flirtu, jautājot, ko es darītu, ja viņš būtu teicis, ka ir ukrainis. Es pāreju uz angļu valodu. Mūsu saruna beidzas, un gan jau es to tikai iztēlojos, bet viņš izskatās vairāk neapmierināts nekā bēdīgs – tā kā tad, kad hipsternīcā esi pasūtījis flat white, bet tev netaisnīgi iesmērē parastu cafe latte.
Es atkrītu kempera pieticīgajā dīvānā un ievelku arbūzu saltu. Tuk, tuk, atkal klauvē. Es Montām saku, lai iet kāda no viņām, viņas vismaz varēs normāli parunāt atšķirībā no manis. Monta attaisa durvis, es paslēpju saltu un ar roku ātri izvēdinu glicerīna dūmu mākoni savā priekšā. Tur ir nākamais bariņš – gan vecāka gada gājuma pāri, gan ģimenes ar bērniem, visi tumšās jakās un rosīgi – ir ieradusies gandrīz pilna grupa, kas nupat tikusi pāri robežai iekšā Eiropā, tas ir, Latvijā, tas ir, pie mums. Viņi dosies uz Varšavu, bet tikai tad, kad sagaidīs visus un autobuss būs pilns. Kamēr viena Monta vēl runā ar grupas vecāko, otra Monta liek sildīties mūsu leģendāro makaronu-pupiņu zupu, bet es slēdzu iekšā abus čaiņikus, lai aplietu nezināmu skaitu šķīstošo kafiju kartona krūzītēs.
Tajā vakarā, kad Rīgā svinējām Lailas dzimšanas dienu un Monta rosināja, ka mums arī jābrauc uz divu diennakšu maiņu Grebņevas robežpunktā – palīdzēt un saprast, kas ir tas, ko viņa te izdarījusi, viņa runāja par cilvēcību. Par to, ka svarīgākais ir nekļūt vienaldzīgiem, neizlikties neredzam. Bet ir karš, un kara laikā ir puses. Un to, ka iestāties par mieru, neieņemot puses, šajā karā nedrīkst, lielākā daļa no mums saprata jau pagājušajā februārī. Es nevēlu tam moldāvu džekam ļaunu, bet nedošu tēju, kas viņam nepienākas, tēju, kas pienākas kādam citam. Un tas ir grūti, jo to prasa cilvēks – viņam ir brūnas acis un citos laikos varbūt pat simpātisks smaids, bet es nedošu tēju kādam, kas brauc strādāt uz valsti, kurā notiek vispārēja mobilizācija ar mērķi turpināt karu Ukrainā. Ja viņiem vajag tēju, lai krievi savā pusē uztaisa tādu kemperi un lai krievu brīvprātīgie tad arī cienā visus iebraucējus – strādniekus un karotājus, es domāju, un tās ir kara domas. Jo es zinu, ka neviens viņus tur negaida. Un man ir žēl. Bet tas neko nemaina.
0