Ceturtdien, 28. martā, notika organizācijas Latvijas PEN ikgadējā kopsapulce. Šoreiz, beidzoties triju gadu termiņam, tika pārvēlēta valde, un es kļuvu par tās priekšsēdētāju. PEN ir starptautiska organizācija, kas visā pasaulē iestājas par vārda un izteiksmes brīvību, cīnās pret cenzūru un dažādām apdraudējuma formām, ar kādām saskaras rakstnieki.
Agrāk, domājot par rakstniekiem un dzejniekiem, kas dažādās pasaules vietās par savu uzskatu paušanu tiek ieslodzīti cietumos, spīdzināti vai nogalināti, man reizēm bijusi sajūta, ka tādās valstīs kā Latvija, kur varbūt dažkārt nepilnīga, bet tomēr pastāv demokrātiska valsts pārvalde, iestāšanās par vārda brīvību un rakstnieku un mākslinieku aizsardzību ir lieka. Dažkārt ir pat šķitis, ka tas varētu būt nedaudz nepieklājīgi vai aizskaroši pret tiem autoriem, kas saskaras ar "īstu apdraudējumu". Un reizēm es aizvien tā nodomāju.
Tomēr ļoti labi apzinos, ka viss nav tik vienkārši. Pirmkārt, cenzūrai vai mēģinājumiem ieviest cenzūru ir ļoti dažādas izpausmes formas un ne tuvu visas saistītas ar nopietnām institucionālām represijām. Otrkārt, diemžēl arī Latvijas sabiedrībā pēdējā laikā arvien biežāk redzam neslēpti naidīgu vēršanos pret rakstniekiem un citu radošo profesiju pārstāvjiem, tostarp draudus fiziski izrēķināties, kas prasījuši policijas iesaisti. Tā bija gadījumā, kad tulkotāja Signe Viška saņēma naidpilnus komentārus un draudu vēstules saistībā ar vācu mākslinieku un seksuālās izglītības aktīvistu Noas Lovisa Peifera, Linu Letīcijas Blatas un Kavamuras Jajo grāmatas "Tur lejā" tulkojumu. Tāpat ar draudiem un publisku ķengāšanos nācās saskarties māksliniecei Gundegai Evelonei pēc tam, kad portālā "LSM.lv" tika publicēts cūku komikss, kurā Ukrainas karavīri tika attēloti cūku izskatā.
Var jau teikt, ka tāda ir dzīve – ja tevis izvēlētā profesija ir publiska, rēķinies ar to, ka plašam cilvēku lokam būs iespēja izteikt viedokli par tavu darbu, tostarp arī ļoti nepatīkamu un sāpinošu komentāru formā. Un kaut kādā mērā tas tiešām tā ir. Tomēr kritika, vai tā būtu profesionāla, vai "uzrunā/neuzrunā" līmenī pausta, ne tuvu nav tas pats, kas naidpilna vēršanās pret autoru, publiska viņa vai viņas apsaukāšana, pazemošana un draudu izteikšana.
Gadījums ar cūku komiksu izraisīja ne vien sociālo tīklu lietotāju agresiju pret komiksa autori, bet arī dažādas apsūdzības medijam un pat aicinājumus likvidēt "LSM.lv". Medija redakcija, reaģējot uz publisko sašutumu, komiksu no portāla vēlāk izņēma. Šis gadījums ir neviennozīmīgs, un es noteikti piekrītu, ka te nāktu par labu plašāka diskusija par dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un to izmantošanas mērķiem, tomēr uzskatu, ka komiksa izņemšana no medija nebija pareizs solis, jo vēstījums, kādu šāda rīcība sūta sabiedrībai – lai panāktu sev nepatīkama satura izslēgšanu no publiskā diskursa, atliek tikai sacelt gana lielu traci un izvērst mobinga kampaņu. Ja tā nav mediju cenzūra, tad kas ir? Domāju arī, ka naidpilna sociālo tīklu lietotāju uzvedība tikai pieņemsies spēkā, redzot, ka tādējādi var panākt sev vēlamo rezultātu.
Tas ir, iespējams, grūtākais demokrātijas izaicinājums ikvienam no mums – uzturēt un atbalstīt brīvu un plurālistisku sabiedrisko domu, kuras ietvaros drīkst pastāvēt dažādi uzskati un izteiksmes līdzekļi. Man šķiet, ka daļai Latvijas sabiedrības ir grūti apzināties – patiesa demokrātija nozīmē, ka publiskajā telpā ir tiesības pastāvēt arī tiem uzskatiem un viedokļiem, kam mēs nepiekrītam.
Arī es, protams, reizēm esmu nikni nodomājusi, ka homofobisku vai eiblistisku uzskatu paudējus vai, piemēram, tos, kuri raksta komentārus, ka jaunas sievietes pašas ir vainīgas pie tā, ka viņām seksuāli uzmācas, vienkārši varētu kaut kā izstumt no publiskās telpas, jo šie naratīvi ir ārkārtīgi kaitnieciski, un man bieži ir grūti samierināties, ka internetā tie rodami biezā slānī. Taču es apzinos – kamēr vien šāda veida komentāros nav saskatāmas tiešas naida runas pazīmes vai draudi ar kādu izrēķināties, šie viedokļi drīkst pastāvēt. Iestāšanās pret idejām, kas man nav pieņemamas, nevar notikt caur draudiem un iebiedēšanu. Tas ir lēns, grūts un, visticamāk, nebeidzams darbs, kura ietvaros jāizaicina dažādi uzskati un jāuzdod neērti jautājumi, jāstāsta par savu pieredzi un pakāpeniski jāveido jauni skatījumi un naratīvi.
Vēl viens signāls par to, ka vārda brīvībai Latvijā tomēr pastāv zināmi riski, ir sabiedrības un jo īpaši kultūras vides pasīvā reakcija, sākoties Izraēlas agresijai Gazā. Daudzi vilcinājās atklāti nosodīt Izraēlas veiktos kara noziegumus. Tam par iemeslu lielā mērā bija bailes, ka līdzcilvēki šo nostāju nesapratīs un sāks tās paudējus uzskatīt par antisemītiem vai terorisma atbalstītājiem. Domāju, savu lomu nospēlēja arī tas, ka vienubrīd par cilvēkiem, kuri aktīvi pauda atbalstu Palestīnai un iesaistījās piketu rīkošanā, pastiprinātu interesi sāka izrādīt Valsts drošības dienests. Vismaz vienu no pieteiktajiem gājieniem VDD arī izdevās aizliegt. Līdzās domas plurālismam arī pulcēšanās brīvība ir viena no demokrātijas centrālajām vērtībām. Mēs varam nepiekrist tām idejām, kuras tiek aizstāvētas saskaņotā piketā vai gājienā, taču ikvienam, kam patiesi rūp demokrātija – praksē, nevis teorijā – būtu jāraizējas par to, ka valsts drošības institūcijas bez pamatota iemesla aizliedz miermīlīgu protestu. Kā aizlieguma pamatojums tika minēti it kā reāli draudi sabiedrības drošībai; taču, kad solidaritātes gājiens beidzot varēja notikt, bija pilnīgi skaidrs, ka nekādus vardarbības vai cita veida draudus tā dalībnieki nevienam nerada.
LTV ziņu dienests pēcāk pārraidīja nedaudz savdabīgu sižetu – tajā žurnālists minēja, ka gājiena dalībnieki cits pēc cita esot atteikušies atbildēt uz jautājumu, kāpēc atnākuši, un puse no dalībniekiem vispār bijuši ārzemnieki. Tādējādi tika radīts priekšstats, ka šis gājiens ir aizdomīgs un tā dalībnieku motīvi varētu nebūt patiesi. Veidojot sižetus par citiem notikumiem, tostarp piketiem, žurnālistiem parasti kaut kā tomēr izdodas piemērotā brīdī uzrunāt klātesošos un atspoguļot viņu viedokļus. Es, piemēram, ļoti labprāt būtu pastāstījusi, kāpēc man ir svarīgi piedalīties šajā gājienā, ja man tas būtu pajautāts pirms gājiena sākuma vai tā beigās. Jautājums ir – vai LTV tiešām nevarēja atrast dalībniekus, kas piekristu intervijai? Vai negribēja?
Šis nav vienīgais neveiksmīgais sižets saistībā ar notikumiem Gazā. Jau kopš konflikta saasināšanās brīža medijos atspoguļotā informācija bijusi ļoti pavirša un vienpusēja, galvenokārt rādot tikai Izraēlas perspektīvu. Nekādā ziņā negribu novērtēt par zemu sociālajos tīklos un sabiedrībā kopumā pastāvošā naidīguma radītās psiholoģiskās sekas, kas noteikti ietekmē arī žurnālistus. Tomēr uzskatu, ka žurnālisti nes atbildību pēc iespējas objektīvi atspoguļot sabiedriskas un politiskas norises arī apstākļos, kad tas ir sarežģīti un nākas saskarties ar pretestību. Žurnālistu un kultūras darbinieku uzdevums ir proaktīvi iestāties pret jebkādiem mēģinājumiem ierobežot vārda un domas brīvību. Un vislabāk to var darīt, neatlaidīgi turpinot runāt par sarežģītiem un neviennozīmīgiem jautājumiem. Nereaģējot uz mēģinājumiem ierobežot demokrātijā paredzētās pilsoņu tiesības un brīvības, pastāv risks normalizēt to, ka kādai sabiedrības grupai vai politiskajai ideoloģijai nepatīkamus uzskatus var vienkārši izslēgt no publiskās telpas.
Demokrātija nav dotais lielums, ko jau esam sasnieguši un vairs nevaram zaudēt; pie tās vērtību praktiskas īstenošanas ir jāstrādā nepārtraukti.
0