21. gadsimta trešās desmitgades jautājums par cenu, kas Latvijā maksājama starpkopienu miera labad, vēsturē atkārtojas atkal un atkal.
Itāļu filozofs Džordžo Agambens kādā lekcijā 1995. gadā norūca, ka "medijiem patīk, ja pilsonis vienlaicīgi jūtas bezspēcīgs un nokaitināts". Nedomāju, ka tas kādam patiesi patīk, tomēr bezspēcīguma un aizkaitinājuma sajūta var rasties, redzot, kā pieauguši un saprātīgi cilvēki stundām ilgi diskutē par krievu valodas (ne)izmantošanu sabiedriskajos medijos, bet iznākums ir klasiskais "skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs". Pagājušajā nedēļā šī tēma tika apspriesta gan Valsts prezidenta rīkotajā diskusijā par sabiedrisko mediju turpmāko attīstību, gan LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?". Atgādināšu par dažiem elementiem šajā puzlē, ko nekādi neizdodas salikt.
Pirmais. 2023. gada septembrī Saeima (neaizmirsīsim, ka Latvija ir parlamentāra republika) apstiprināja Nacionālās drošības koncepciju, kurā paralēli daudz kam citam tika iekļauts arī norādījums, ka no 2026. gada 1. janvāra "arī sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. [..] Valstij pārstājot finansēt saturu krievu valodā, tiktu noslēgts vienotas informatīvās telpas izveides process".
Otrais. Pilnīgi visi diskusijās iesaistītie ir vienisprātis, ka Latvijas valsts un sabiedrības interesēs ir tas, lai šeit dzīvojošie nepatērētu Krievijas (un Baltkrievijas) propagandu.
Trešais – un te parādās iemesls diskusijai. Virkne iesaistīto – tostarp paši sabiedriskie mediji un kultūras ministre Agnese Logina – koncepcijā pieprasīto kritizē un pauž bažas, ka tad, ja sabiedriskajos medijos pazudīs saturs krievu valodā, šī satura patērētāji pievērsīsies citiem informācijas avotiem, kuri varētu būt tieši Kremļa propagandas caurstrāvoti.
Ceturtais. Koncepcijā prasītā atbalstītāji šos argumentus noraida. Kā izteicās viena no diskusijas dalībniecēm – ja cilvēks nesaprot valsts valodu tādā līmenī, lai saprastu ziņas latviešu valodā, tad kā šis cilvēks var, piemēram, izdarīt jēdzīgu izvēli vēlēšanās? Un vispār – pretimnākšana krievvalodīgajiem, nodrošinot viņiem komfortu saņemt informāciju krievu valodā, ir ieilgusi un neko daudz nav devusi no integrācijas viedokļa. Kā papildu ķirsītis uz tortes – aizvadītās nedēļas nogalē Nacionālā apvienība tieši šādā kontekstā informēja, ka rosinās izteikt neuzticību Loginai.
Vēlos piedāvāt dažus apsvērumus, kuri gan drīzāk ir papildu viela pārdomām, nevis risinājumi.
Es ļoti piesardzīgi izturos pret minējumiem par to, ko darīs vai nedarīs t.s. krievvalodīgā auditorija, ja pārstās darboties Latvijas Radio 4 vai sabiedrisko mediju apvienotā portāla krievu versija. Auditorijas pētījumi, protams, ir laba lieta, tomēr patiesībā mums ir vājš priekšstats par to līdzcilvēku daļu, kas tiek apzīmēta kā krievvalodīgie. Lai cik ekstravagants varētu likties šis salīdzinājums, man prātā nāk Arveda Berga rakstītais 1933. gada augustā, domājot par to, kā vācbaltiešu kopiena Latvijā reaģē uz Vācijā notiekošo: "Kāda ir šī atbalss un iespaids Latvijas vācu sabiedrībā, nākas grūti noteikt, jo tā ir sevī noslēgusies sabiedrība, kas dzīvo savu īpatnēju dzīvi, par kuru daudz nekas atklātībā neparādās." [1]
Mēs skatāmies aptaujas – piemēram, samērā nesenas aptaujas rezultāti apgalvo, ka 53% Latvijas krievu un 55% krievvalodīgo vēlas, lai Latvijas atbalsts Ukrainai samazinātos. Viss skaidrs? Mēs cenšamies interpretēt Krievijas "vēlēšanu" rezultātus Latvijā vai ierakstus sociālajos medijos. Cik lielā mērā tas atspoguļo noskaņojumu un iespējamo rīcību krievvalodīgo segmentā? Es neapgalvoju, ka šādi neko nevar secināt, tomēr, cik saprotu, pēdējā laikā t.s. krievvalodīgie vispār nelabprāt atklāj savu viedokli par tēmām, kas saistītas ar karu. Turklāt cilvēka uzskatu kopums nereti ietver pretrunīgu attieksmi.
Sociologs Ļevs Gudkovs ir daudz rakstījis par "padomju cilvēka" fenomenu. Tas, kas totalitārismu nepazīstoša cilvēka ieskatā ir "sociālā šizofrēnija" (Gudkova apzīmējums), no "padomju cilvēka" (apzīmējums lietots bez nicinošām konotācijām) viedokļa ir noderīga prasme miksēt paša uzskatus ar apkārtējo uzspiestajiem, pat ja mikslis veidojas savdabīgs. Klasiski piemēri – "es esmu par kara pārtraukšanu un atbalstu Putinu, jo tikai Putins var pārtraukt karu"; "kara uzsākšana bija kļūda, bet, ja tas ir iesākts, mēs, Krievija, nevaram atkāpties". Ja neņemam vērā radikalizētu mazākumu Latvijā, nedomāju, ka "krievvalodīgie" atbalsta Putinu un piekrīt Kremļa propagandai vienmēr un visā. Dažos jautājumos atbalsta, citos ne. Slikti ir tas, ka varen aktīvajiem komentētājiem un spriedējiem, mani pašu ieskaitot, trūkst reāla priekšstata par "viņiem". Situācija krievvalodīgo kopienās var būt gan labāka, nekā mēs domājam, gan sliktāka. Zīmīgi, ka diskusijās par "krievu auditoriju" spriež un strīdas latvieši, bet pašu krievu vai krievvalodīgo tajās nav. LR4 direktores Ilonas Madesovas dalība Edgara Rinkēviča rīkotajā diskusijā šajā ziņā neko nemaina. Vai tas nav dīvaini?
Lai cik tas viss liekas nogurdinoši un ķēpīgi, krievu valodas lietojuma tēmu sabiedriskajos medijos nedrīkst paslaucīt zem tepiķa. Nav tā, ka šī tēma attiecas uz šauru loku – pašiem medijiem, pārdesmit amatpersonām un dažiem simtiem aktīvistu. Ar valodu saistītus jautājumus vispār nedrīkst ignorēt. Kopš Beļģijas valsts izveidošanās 19. gadsimta pirmajā pusē valodas jautājums ir bijis viens no galvenajiem faktoriem tās iekšpolitikā. Vienkāršojot – tomēr tikai nedaudz – flāmi (58% no iedzīvotājiem) nu jau gandrīz divu gadsimtu garumā pukojas, ka viņi, flāmi, spēj apgūt franču valodu, savukārt valoņi (31%) uzskata, ka viņi ir beļģi, arī nemācoties flāmu valodu [2]. Nav runa par to, kuras kopienas argumenti ir spēcīgāki. Runa ir par to, ka šī pamatīgi ieilgusī iešana pa riņķi ir slikti ietekmējusi Beļģijas iekšpolitiku.
Man nešķiet pareizi jautājumu vilkt garumā. Lūk, 2025. gada 1. janvārī abi sabiedriskie mediji tiks apvienoti, un lai tad šī apvienotā struktūra domā. Nestrīdos, ka arī gada laikā (līdz 2026. gada 1. janvārim) var izdomāt kaut ko jēdzīgu, tomēr, manuprāt, svarīgi ir tikt galā ar fundamentālu jautājumu: ja vēlamies mazināt Kremļa propagandas ietekmi, kāda ir cena, ko esam gatavi par to maksāt? Viena no versijām ir tāda, ka cena ir krievu valodas saglabāšana sabiedriskajos medijos. Otra versija – šāda cena ir pārāk augsta.
Atļāvos lietot apzīmējumu "fundamentāls" tāpēc, ka šī situācija vēsturē atkārtojas. Tā nav Latvijai specifiska. Piedāvāju domas eksperimentu. Jūs dzīvojat ASV, esat Demokrātu atbalstītājs un vēlaties, lai jūsu kaimiņi mazāk ietekmētos no Republikāņu informatīvā "sviesta". Ja vēlaties, situāciju var apgriezt otrādi. Kādas ir jūsu iespējas? Ir diezgan skaidrs, ka diez vai jums izdosies panākt, lai kaimiņš vairs neskatās "Fox News" un turpmāk ņem vērā "NBC News". Kas tad ir tas, ko jūs varat panākt? Man šķiet, ka labi būs arī tad, ja kaimiņš vairs nepavelkas uz murgainām sazvērestības teorijām, savukārt par jums pašu domā, ka jūs kļūdāties, bet neesat ienaidnieks. Latvijas kontekstā tas nozīmētu to, ka iedomātais personāžs uzskata, ka, teiksim, valsts valodas regulējums ir pārāk stingrs, bet Putina tankus Latvijā arī nevēlas ieraudzīt.
Domājot par cenu, ko esam gatavi maksāt, piedāvāju vēl kādu šķietami jocīgu vēsturisku piemēru. Ir plašs pētījumu klāsts [3] par jezuītu misionāru darbu Ķīnā un Indijā 16.–17. gadsimtā. Jezuītiem tolaik ļoti pārmeta to, ka viņi pārāk pielāgojas vietējiem apstākļiem – sākot no apģērba, beidzot ar kristīgo jēdzienu pārinterpretēšanu vietējiem saprotamākā formā. Jezuīti atcirta, ka bez kompromisa nekāds misijas darbs nesanāktu, ko pierāda citu ordeņu (piemēram, dominikāņu) neveiksmes. Katoļu baznīca uzskatīja, ka cena ir pārāk augsta. Objektīvi runājot, nebija tā, ka jezuītiem būtu izdevies pārliecināt, teiksim, Ķīnas eliti kristīties. Visticamāk, tas nebūtu noticis arī tad, ja Roma ļautu jezuītiem turpināt darboties. Tas, ko jezuītiem izdevās panākt šajās misijās, bija ķīniešu gatavība sarunāties, neturot rokā aiz muguras dunci. Vai tas bija to vērts? Es neesmu katolis, ne man spriest. Kristietības pirmajos gadsimtos tā bija itin bieža izvēle – vai savas vēsts un patiesības izplatīšanas vārdā var pieļaut nepatīkamus kompromisus? Bija viedoklis, ka var, un bija viedoklis (piemēram, donātistiem), ka nevar [4]. Var teikt, ka ticība un valodas lietojums nav salīdzināmi, tomēr, ja runa ir par vērtībām un pašidentitāti, tad līdzība ir.
Tomēr jāpatur prātā arī arguments, ka cena nav to vērta, jo tās maksāšana neko nedos. Var saglabāt krievu valodu sabiedriskajos medijos, bet "viņi" par "mūsējiem" tāpat nekļūs. Iespējams, nekļūs. Tomēr vērts neaizmirst jēdzienu "viņi" un "mēs" mainīgumu. Nesen lasīju Ilzes Boldānes promocijas darbu "Etnisko stereotipu veidošanās apstākļi Latvijā: 1850–2004". Darbs aizstāvēts 2011. gadā. Citēju no Latvijas Universitātes disertāciju datu bāzes: "Respondentu stāstījumos dominēja Latvijas krieva ("okupanta", "iebraucēja", "laimes meklētāja", "neīstā krieva") tēma, savukārt Krievijas titultauta ("īstie krievi") raksturota maz, galvenokārt, veicot abu izdalīto grupu salīdzinājumu vai paspilgtinot kādu Latvijas krieviem piedēvēto iezīmi. "Īsto krievu" kategorijā ietilpst savā tēvzemē dzīvojošie krievi…" (111. lpp.) "Īstos krievus" latviešu respondenti vērtēja daudz pozitīvāk nekā "vietējos". Nedomāju, ka 2024. gadā tā joprojām ir, un tas nozīmē, ka arī priekšstats par "vietējiem" laika gaitā mainās.
Jebkurā gadījumā šie ir jautājumi, kuru apspriešanā, manuprāt, jāiesaista nevis daži desmiti vai pat simti mediju un politikas nozares pārstāvju, bet gan plašāki sabiedrības slāņi.
[1] Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). VIII sējums. LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 77. lpp.
[2] Vanthemsche, G., & De Peuter, R. (2023). A Concise History of Belgium. Cambridge University Press, 297.–299. lpp.
[3] Iesaku: Ott, A.T. (2021). Turning Points in the Expansion of Christianity: From Pentecost to the Present. Baker Academic. un Friedrich, M. (2022). The Jesuits: A History. Princeton University Press.
[4] Toom, T. (Ed.). (2023). Augustine in Context. Cambridge University Press, 146.–151. lpp.
0