Diskusijas par t.s. Stūra mājas tālāko likteni liecina, ka Latvijas sabiedrībā kolektīvās atmiņas vietu tēma joprojām ir aktuāla.
Tālāk lasāmā teksta mērķis nav pielikt savu santīmu debatēs par Kultūras ministrijas priekšlikumiem par Stūra mājas un tajā izvietotās Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas tālāko likteni. Spriežot pēc tēmas atspoguļojuma informatīvajā vidē, daļa sabiedrības īsti netic valdības 26. marta sēdes lēmumam garantēt ekspozīcijas atrašanos ēkā vismaz līdz 2050. gadam. Tāpat iespējams, ka Ministru kabinetā pieņemtā lēmuma pretiniekus tracina pati Latvijas vēsturei nozīmīgās ēkas pārdošana, kaut arī ekspozīcija aizņem tikai astoņus procentus no tās. Tas, ka cilvēkus nepārliecina varas argumenti (piemēram, ka ēkas rekonstrukcijai nepieciešami vairāk nekā 20 miljoni eiro, kuru budžetā neesot), mani nepārsteidz, ja patur prātā t.s. Stūra mājas ļoti koncentrēto simbolisko nozīmi kolektīvajā atmiņā. Proti, Rīgā ir arī citas "interesantas" adreses, tomēr to gadījumā emocijas ir bijušas daudz mērenākas. Piemēram, tas, ka ēku Raiņa bulvārī 5/6 pēc nacistu gestapo (Otrā pasaules kara gados) ilgāku laiku apdzīvoja neatkarību atguvušās Latvijas Iekšlietu ministrija un vēlāk viesnīca, nekādas kaislības nav radījis. Kā rakstīja Viesturs Sprūde, "aizmirsts, ka [..] caur vācu Drošības policijas un Drošības dienesta (SD) pratināšanas kambariem un kamerām Raiņa bulvārī 6 un Reimersa ielā 1 izgāja ne viens vien latviešu nacionālās pretošanās kustības aktīvists". Tāpat neliekas, ka Latvijas Universitātes studentus un docētājus Aspazijas bulvārī 5 kaut kā ietekmētu tas, ka ēkā okupācijas gados atradās režīma karaskola. Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt, bet tam nav jēgas, jo Stūra māja kolektīvajā atmiņā ir Stūra māja – traģiskā un biedējošā sakopojums.
Tāpēc mans mērķis ir pārstāstīt dažus piemērus attieksmei pret pielādētiem vēstures mantojuma objektiem citās valstīs.
Ir gadījumi, kad tiešā un simboliskā nozīmē asinīm slacītas ēkas tiek lietotas sadzīviskiem mērķiem un tā netiek uzskatīta par necieņu par upuriem. Par godu aizvadītajām Lieldienām parunāsim par Lieldienu sacelšanos jeb dumpi Īrijā 1916. gada aprīlī. Īru nacionālisti, kuri izšķīrās par bruņotu sacelšanos pret britu impērijas varu Īrijā, savu štābu ierīkoja Dublinas Galvenā pasta ēkā, kur 1916. gada 24. aprīlī tika arī nolasīta proklamācija par Īru Republikas nodibināšanu. Bruņoto cīņu laikā ēka tika nopostīta (vēlāk atjaunota), un tikai nedēļu ilgā sacelšanās prasīja samērā daudz upuru (500 bojāgājušo, vairāk nekā 2500 ievainoto). Īsi sakot, Īrijas kolektīvajai atmiņai ļoti svarīga vieta. Tas gan netraucēja pastam tur strādāt līdz pat 2023. gada vasarai. Kā nedaudz puķaini rakstīja [1] īru vēsturniece Džiliāna O’Braiena, ēka ir laba vieta, kur nopirkt pastmarkas vai pagarināt kabeļtelevīzijas abonementu, bet viņa gan parasti pamanot ložu pēdas ēkas kolonnās. Ar Dublinas pasta piemēru es negrasos kādu pārliecināt, ka Stūra mājas pārdošana un, teiksim, dzīvokļu ierīkošana tajā būtu pilnīgi normāla situācija, tomēr man šķiet, ka vissvarīgākais ir vēstures piemiņu nekomercializēt pavisam piedauzīgās formās, kā tas noticis jau minētā Lieldienu dumpja gadījumā. O’Braiena, no sirds izšausminājusies par it kā Černobiļā nopērkamiem (grāmata, šķiet, pabeigta pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā) prezervatīviem, kas tumsā spīd, vai spēli "Monopols", kas veidota pēc 1944. gada Normandijas kauju motīviem, ir spiesta atzīt, ka sacelšanās simtgadi Īrija sagaidīja labākajās vulgaritātes tradīcijās. Ar "tematiskiem" džemiem, marmelādēm un mērcēm pastai. Vēsturnieces "topa" virsotnē ir šokolādes batoniņš, iesaiņots jau pieminētajā neatkarības proklamācijā. Cena – 2,99 eiro [2]. Varbūt kaut ko neesmu pamanījis, tomēr tik zemu mēs neesam nolaidušies, un to arī novēlu nākotnē.
Nākamais piemērs ir replika par naudu, ko vienā teikumā varētu izteikt šādi – ja konkrētais vēstures piemineklis nācijai vai vismaz tās daļai ir patiešām nozīmīgs, naudu vienmēr atrod. Šī teksta uzdevums nav apspriest nedz britu impēriju, nedz tās piemiņas vietas ārpus Lielbritānijas. Tā ir pavisam cita tēma. Tomēr, britu impērijai tuvojoties savam norietam 20. gadsimta pirmajā pusē, piemēram, Indijā izveidoto piemiņas vietu tālākais liktenis radīja jautājumus. Sākās ļoti dārgs process, ko varētu raksturo kā piemiņas vietu pārvešanu. Piemēram, kādu pieminekli no Deli pārveda uz Ziemeļīriju, citu – no Kolkatas uz Toronto Kanādā, vēl citu – vispirms no Kolkatas uz Darfūru Sudānā, pēc tam uz Lielbritāniju [3]. Atliek paskatīties kartē, lai saprastu attālumus un nojaustu izmaksas. Dažkārt tās sedza privāti ziedojumi, bet jebkurā gadījumā šāda piemiņas vietu pārvešana, pragmatiski vērtējot, nav pirmā nepieciešamība. Tomēr izrādās, ka dažkārt ir.
Trešā piemēra būtība, manuprāt, ir tāda, ka piemiņas vietas saglabā savu nozīmi tik ilgā laika perspektīvā, ka, lemjot par tām, nedrīkst vadīties pēc īstermiņa konjunktūras diktētiem apsvērumiem. Viena no asiņainākajām (kritušo skaits apmēram 1,4 miljoni) un laikā visvairāk izstieptajām (1915. gada maijs–1917. gada septembris) Pirmā pasaules kara frontēm bija Sočas (slovēņu apzīmējums) jeb Isonco (itāļu) līnija. Rezultātā šis reģions piesātināts ne vien ar kritušo kapiem, bet arī ar dažādām militārās fortifikācijas būvēm, kas var būt spēcīgs kolektīvās atmiņas simbols. Tomēr līdz 1991. gadam, kad Slovēnija ieguva neatkarību, pašu slovēņu vēstures atmiņā šo piemiņas vietu faktiski nebija. Tam bija virkne iemeslu, starp kuriem viens no svarīgākajiem – Dienvidslāvijas, kuras sastāvā Slovēnija bija līdz 1991. gadam, oficiālajā vēstures politikā Otrais pasaules karš bija daudz svarīgāks par Pirmo. Tātad bija nepieciešamas desmitgades, lai Soča slovēņu kolektīvajā atmiņā atgrieztos ar Eiropas padomes apbalvotu muzeju, pienācīgu aizsargstatusu un tā tālāk [4]. Vienkāršoti izsakoties, piemiņas vietu gadījumā ir neapdomīgi teikt, ka tās vēl vai vairs nav "interesantas", "aktuālas" – mēs nevaram zināt, kad cilvēki atklāj sev kādu piemiņas vietu un piesātina to ar jēgu.
Riskējot kādu no lasītājiem nokaitināt vai aizvainot, vēlos apgalvot, ka Latvija – mūsu vēsture, piemiņas vietas, Stūra māju ieskaitot – nav kaut kas unikāls. Pēdējo divu gadsimtu laikā gan pareizus, gan dīvainus lēmumus par piemiņas vietām pieņēmušas ļoti daudzas nācijas. No "ievilkšanas" politiskajā konjunktūrā nav bijuši pasargāti pat memoriāli koncentrācijas nometņu vietās [5]. Ja runājam par, manuprāt, apšaubāmo apgalvojumu, ka nevajag vilkt līdzi traumatizējošu vēstures pieredzi, tad interesanti, ka šādi ir domājuši arī daudzi amerikāņi, kurus stereotipiski uzskata par nelabojami enerģiskiem un optimistiskiem. Proti, pēc Pilsoņu kara 19. gadsimta 60. gados starp amerikāņiem bija arī viedoklis, ka nekādas piemiņas vietas saglabāt nevajag – lai nerēgojas acīs un nesāpina. Pretējais viedoklis – ka pagātnes upuri un ciešanas ir ļoti būtiski nācijas kolektīvajai atmiņai – arī nav nekas specifisks mūsu reģionam. Piemēram, neveiksmīgā, toties ļoti asiņainā Galipoli kauja, kurā 1915. gadā krita tūkstošiem Austrālijas karavīru, ir ļoti nozīmīga Austrālijas kā patstāvīgas un atšķirīgas nācijas pašapziņas veidošanā [6]. Latvijas īpatnība – diemžēl! – gan varētu būt tāda, ka būtiska sabiedrības daļa neuzticas varai arī pēc neatkarības atgūšanas. Tostarp tiem varas lēmumiem, kas skar vēsturi.
[1] O’Brien, G. (2023). The Darkness Echoing: Exploring Ireland’s Places of Famine, Death and Rebellion. Penguin, 74. lpp.
[2] Turpat, 315.–316.lpp.
[3] MacKenzie, J.M. (2022). A Cultural History of the British Empire. Yale University Press, 191.–192. lpp.
[4] O’Reilly, G. (Ed.). (2021). Places of Memory and Legacies in an Age of Insecurities and Globalization. Springer, 248.–253. lpp.
[5] Gantner, E., Geering, C., & Vickers, P. (Eds.). (2022). Heritage under Socialism: Preservation in Eastern and Central Europe, 1945–1991. Berghahn Books, 69. lpp.
[6] Watson, S. (2021). National Museums and the Origins of Nations: Emotional Myths and Narratives. Routledge, 10. lpp.
0