Par Jesajas Berlina "Ezis un lapsa: eseja par Tolstoja vēstures redzējumu" (tulk. Valdis Ābols, red. Henrijs Hārdijs; Jesajas Berlina biedrība, 2023).
"Lapsa zina daudz lietu, bet ezis zina vienu lielu lietu." Šis izteikums tiek piedēvēts Arhiloham – sengrieķu dzejniekam, kurš dzīvojis 7. gs. p.m.ē. Izteikuma konteksts līdz mūsdienām nav saglabājies, tāpēc arī grūti precīzi pateikt, kas ar to sākotnēji ticis domāts. Henrijs Hārdijs komentāros par Jesajas Berlina eseju "Ezis un lapsa" atsaucas uz Jūena Bovija interpretāciju – saskaņā ar to šī frāze varētu būt paņemta no poētiska dialoga, kurā to izsaka sieviete, ko Arhilohs mēģina pavedināt, – viņai ir viena gudrība – "saritināties čokurā, tādējādi liedzot lapsai viņā iekļūt (vismaz no priekšpuses)" (107. lpp.).
Njā, ne tikai slavenu cilvēku, bet arī slavenu izteikumu izcelsme, mazliet papētot, var izrādīties diezgan pieticīga. Arhiloha lapsai un ezim liktenis ir izrādījies vēl sarežģītāks. Berlins kādā vēstulē pauda nožēlu, ka devis savai esejai nosaukumu "Ezis un lapsa", jo tas radījis dažādus pārpratumus (6. lpp.). Un patiešām – mums jānošķir ne tikai Arhiloha un Berlina lapsas un eži, bet arī Berlina esejas doma un tas, kas ar ežu un lapsu klasifikāciju notiek pēc esejas publicēšanas.
Vispirms par Berlina eseju. Tā pirmo reizi izdota latviešu valodā. Izdevusi Jesajas Berlina biedrība, un jāatzīst, ka izdevums ir labākajās mūsu intelektuālo tekstu tulkojumu tradīcijās – perfekti nostrādāts, labs tulkojums, komentāri, pielikumi, tekstā minēto jēdzienu un vārdu rādītājs, daudzkārt slavētā Alekseja Muraško dizains.
Esejas nosaukums ir atsauce uz jau minēto Arhiloha izteikumu. Berlins to izmanto esejas sākumā, lai raksturotu divu veidu cilvēkus, tai skaitā rakstniekus un filozofus. "Ežiem" ir raksturīgi "visu pakļaut centrālajam redzējumam" (20. lpp.) – viņi savu pasaules skatījumu un dzīvi pakārto kādai centrālajai idejai, uzskatu sistēmai, vienam mērķim. Savukārt "lapsai" nav šādas vienotas uzskatu sistēmas, nav viena mērķa, "viņu domāšana ir izkliedēta un izplūdusi, tā rosās vairākos līmeņos, pievēršoties dažādiem pieredzējumiem un objektiem" (turpat). Platons, Dostojevskis un Nīče, pēc Berlina domām, ir vairāk eži, Aristotelis, Puškins, Džoiss – lapsas. Ar Tolstoju nevar zināt.
Problēmas ar šo nošķīrumu ir vairākas. Pirmkārt, Berlins pats un viņa paziņas atzina, ka pēc rakstura un filozofiskā stila viņš ir "lapsa", un par to liecina arī šī eseja. Lai gan nosaukums un ievads ir veltīts eža un lapsas nošķīrumam, tas nenozīmē, ka tā ir vienīgā vai galvenā šīs esejas doma. Eseja ir pirmām kārtām par to, vai mēs varam atrast vēsturei mērķi un jēgu. Berlinam galu galā izdodas visu kopā sasaistīt, bet dažādu iemeslu dēļ lasītājiem vairāk palikuši prātā eži nekā Berlina filozofiskie jautājumi par vēsturi. Droši vien tas bija viens no iemesliem, kāpēc Berlins nožēloja nosaukuma izvēli.
Otrkārt, filozofiski teksti jebkurā gadījumā ir domāšanas līdzekļi, nevis absolūtas patiesības un atklāsmes. Arī eža un lapsas nošķīrums ir tikai domāšanas līdzeklis, un ir vienkārši glupi mēģināt visus cilvēkus nopietni sadalīt "ežos" un "lapsās". Berlins vairākkārt uzsver, ka šis nošķīrums ir nosacīts. Droši vien katrā cilvēkā var atrast kaut ko no abiem.
Tas nenozīmē, ka nošķīrums ir bezjēdzīgs. Kaut ko tas pasaka. Ar tā palīdzību mēs varam arī iezīmēt atšķirīgas pieejas dažādiem teorētiskiem vai praktiskiem jautājumiem. Piemēram, ievērojamais amerikāņu tiesību filozofs Ronalds Dvorkins savu priekšpēdējo grāmatu nosauca "Taisnīgums ežiem" ("Justice for Hedgehogs", 2011), un tajā viņš aizstāvēja uzskatu, ka vērtības var būt patiesas un aplamas un tās ir savstarpēji sasaistāmas vienotā sistēmā. Dvorkinam šāda pieeja vērtībām asociējās ar "ezim" raksturīgo skatījumu uz pasauli – pārliecību par "lielās idejas" esamību.
Berlins diez vai Dvorkinam piekristu. Skaidrs, ka eseja "Ezis un lapsa" ir jālasa kopā ar citām vēsturei un politikai veltītajām Berlina esejām, pirmām kārtām krājumu "Četras esejas par brīvību" (latviski izdota 2000. gadā izdevniecībā "Sprīdītis"). Jautājums, vai Tolstojs ir ezis vai lapsa (Berlina atbilde ir, ka Tolstojs ir lapsa, kas grib būt un iedomājas sevi esam par ezi), savā ziņā ir otršķirīgs. Drīzāk Berlins reflektē par to, vai mēs varam izzināt vēstures mērķi un virzību – "lielo ideju" vai "lielo mērķi", kas stāv aiz daudzajām vēstures nejaušībām. Ja šāda ideja ir, tad vai to var izzināt? Ja var izzināt – kurš to ir izdarījis? Berlina secinājums (cik man ir dots to saprast) ir tāds – ideja par to, ka vēsturei ir slēptā jēga un dziļa mērķtiecība, ir diezgan apšaubāma (šeit viņš cita starpā kritizē arī marksismu). Un katrā ziņā nekas neliecina, ka varbūt kādam ir izdevies šo jēgu un mērķi pārliecinoši noskaidrot. Atbilstoši nav pamata ierobežot kāda brīvību tikai tāpēc, ka to prasa vēsture vai "lielā ideja". Vai vismaz pret šādiem aicinājumiem jāizturas ļoti uzmanīgi.
Jesaja Berlins ir dzimis Rīgā 1909. gadā, 1915. viņa ģimene aizbrauc dzīvot uz Sanktpēterburgu, kuru pēc revolūcijas pamet un pārceļas uz Lielbritāniju. Briti Berlinu uzskata par vienu no saviem izcilākajiem 20. gs. intelektuāļiem, viņa vārds īpaši asociējas ar Oksfordu, kur Berlins ilgus gadus pieder Visu dvēseļu koledžai, vienam no prestižākajiem britu studiju centriem, ir starp Volfsona koledžas dibinātājiem, viņa teksti brīvi atsaucas uz trīssimt gadu Rietumu intelektuālo vēsturi. Tomēr Berlina interese par Krieviju un krievu kultūru saglabājas visu mūžu, kādu laiku viņš pat strādā britu vēstniecībā Maskavā un 1945. gadā satiek Annu Ahmatovu – tā ir, var teikt, leģendāra tikšanās, saruna vienas nakts garumā, kas gan sagādā Ahmatovai nepatikšanas, jo nepaliek nepamanīta padomju čekistiem. Lai nu kā, tiem, kuri vēlas izlasīt "Ezi un lapsu", jāņem vērā, ka pamatā tā tomēr ir eseja par krievu literatūru. Proti, par Ļeva Tolstoja romānu "Karš un miers". Viena lieta – diez vai šobrīd iespējams lasīt par šo romānu, Krievijas vēsturi un literatūru, nedomājot par Ukrainu, otrs – abas minētās tēmas (domāšanas veidi un vēstures mērķis) Berlina esejā iekļautas detalizētā "Kara un miera", Tolstoja personības, kā arī viņa intelektuālo ietekmju skaidrojumā.
Tas, protams, nepadara šo tekstu mazāk nozīmīgu. Tiem, kurus interesē "lapsu" un "ežu" psiholoģija, varu ieteikt Džeimsa Tetloka darbus, piemēram, "Ekspertu politiskie spriedumi" ("Expert Political Judgment", 2017). Viņš vēl aizvien nodarbojas ar pētījumiem, kuros mēģina noskaidrot īpašības, kas uzlabo spēju paredzēt notikumus. Viņa pirmais novērojums ir, ka bieži vien ekspertu prognozes nav labākas par "parastu" cilvēku prognozēm, bet tad viņš ievēroja, ka tomēr ir cilvēki, kuri regulāri paredz lietas labāk (runa nav par kaut ko mistisku, bet, teiksim, paredzējumiem par to, kurš uzvarēs Eiroparlamenta vēlēšanās, vai Krievija šogad noslēgs pamieru ar Ukrainu, vai ASV aizliegs "TikTok" u.tml.). Viņš šos cilvēkus nosauca par superparedzētājiem (superforecasters). Tetloks secina, ka mazāk svarīgi ir tas, ko cilvēki domā, bet svarīgāk – kā viņi domā. Un šajā sakarā viņš atsaucas uz veco labo ežu un lapsu nošķīrumu. Un, tāpat kā daudzi citi, arī viņš apgalvo, ka savi plusi un mīnusi ir abiem. Eži ir mērķtiecīgi, fokusējas uz uzdevumu, viņiem ir sava metode, kā darīt lietas, viņi nepadodas, koncentrējas, iedziļinās – viņaprāt, šādas īpašības noder, piemēram, uzņēmējdarbībā. Lapsas raksturo eklektiska pieeja, zināma virspusējība, bet spēja pieņemt neskaidrības un pretrunas kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Kā jums šķiet, kuri ir labāki nākotnes notikumu prognozētāji?
Kā jau teicu, šo nošķīrumu nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, un noteikti nevar cilvēkus sašķirot divās skaidri nodalītās grupās, tāpat kā nav atbildams jautājums, kura no pieejām ir labāka. Biologs Stīvens Džejs Gulds 80. un 90. gados bija amerikāņu populārās zinātnes zvaigzne. Evolucionistu strīdi, kuros iesaistījās arī Ričards Dokinss, filozofs Daniels Denets, sociobiologs Edvards Vilsons un daudzi citi, pārsniedza dabaszinātnieku tehnisko diskusiju ietvarus. Šobrīd viņš, šķiet, ir teju vai piemirsts, bet, ja jums patīk interesanti un asprātīgi skaidrojoši teksti par evolūciju, iesaku viņa grāmatas par vistu zobiem vai pandas īkšķi. Gadu pēc Gulda nāves iznāca viņa grāmata "Ezis, lapsa un maģistra bakas" ("The Hedgehog, the Fox , and the Magister’s Pox", 2003). Gulds zināja par Berlina grāmatu, viņš pat bija vairākas reizes Berlinu saticis, bet grāmatā vairāk atsaucās uz Roterdamas Erasmu, kurš 16. gs. bija Arhiloha izteikumu vairākkārt komentējis, un šos komentārus savukārt bija lasījis un savos tekstos iestrādājis Konrāds Gesners, renesanses laika nozīmīgākās dzīvnieku enciklopēdijas autors. Gulda grāmata veltīta humanitāro un dabas zinātņu attiecībām – tam, ka tās viena otru papildina. Turklāt runa nav par to, ka viena ir vairāk lapsveidīga, otra – ežveidīga, bet par to, ka abās ir jāapvieno dažādas zināšanas un vajadzīga gan viena liela, gan daudzas gudrības. Lai jau tā būtu. Es gan teiktu, ka tas vairāk izklausās pēc lapsas.
0