*
Ja man nav, par ko rakstīt, varbūt tas nozīmē, ka nav nekā tāda, kas mani uztrauktu? Vai tāds stāvoklis vispār iespējams šajā laikā? Vai varbūt tomēr uztrauc, bet man nav, ko par to teikt. Nezinu, vai tas ir labāk. Bet es taču nevaru pateikt neko tik lielu un svarīgu, kas kaut nedaudz vērstu lietas par labu, – es neesmu liela un svarīga.
Bet kāpēc obligāti jāraksta par kaut ko, kas uztrauc? Kāpēc nevar par kaut ko citu, kaut ko maziņu? No kurienes šis? Vidusskolā biju pārliecināta, ka Ojāra Vācieša dzejolī ir drukas kļūda un
"Spalvu
pats savās asinīs mērc,
bet, ja sāpīgi,
tad
nav vērts."
vietā ir bijis domāts
"Spalvu
pats savās asinīs mērc,
bet, ja nav sāpīgi,
tad
nav vērts."
Man tas likās daudz skanīgāk un arī dziļāk (nelikšu šo vārdu pēdiņās aiz cieņas pret manis 17 gadīgo versiju). Respektīvi, ir vērts tikai tad, ja sāpīgi. Bet varbūt tas vairs nestrādā. Varbūt pienācis laiks, kad Vācietim atkal ir taisnība, nevis man. Ir grūti rakstīt par kaut ko labu, un ir grūti būt priecīgai. Būt bēdīgai man noteikti padodas vieglāk un varbūt arī labāk. Tāpat kā lielāku daļu manas identitātes veidojusi apziņa par to, kas man nepatīk, nevis patīk, un esmu sevi apzinājusies vairāk kā pretstatu, nevis… ko? Kāds ir tas vārds, kam šeit būtu jābūt?
Tā sanāca, ka šī vasara pret mani bija ļoti laba. Man paveicās: ja es ticētu dievam, es teiktu viņam paldies par to. Tajā nebija tikai labas lietas, bet bija daudz priecīgu brīžu. Ar to pietika, lai es kļūtu nedaudz priecīgāka. Priecīgāka sevis versija, tā es šodien izdomāju. Šķiet, tas vienlaikus ir gan tas, kas traucējis man pēdējos mēnešus kaut ko uzrakstīt, gan arī tieši tas, par ko es visu šo laiku esmu gribējusi uzrakstīt. Man nav jāver vaļā mani melnraksti, lai atcerētos, kas tur rakstīts, jo es zinu – lai ko es rakstītu, uzrakstās viens un tas pats: vienalga, vai aprakstot neizbēgamo vasaras finālu, skaistās, bet vēlāk neglītās rudens lapas vai manu dzimšanas dienu, kurā es paliku par vienu dienu vecāka. Tēmas mainās, bet stāsts paliek tas pats, tāpēc uzrakstīšu to tagad, ar pirmo sniegu. Tātad ziemu.
**
Ziemu? "Bet novembris vēl skaitās rudens mēnesis!" es todien kliedzu savam vīram uz otru dzīvokļa galu, kamēr pati pusplika, atvērusi guļamistabas logu, vilku plaušās ledaini sterilo gaisu un savu suni baroju ar sniegu, kas pirmoreiz šogad bija noklājis mūsu palodzi. Es Vējam saku, ka tas ir suņu saldējums, un tagad es mēģinu to viņam teikt katru rītu – tad man liekas, ka esmu laimīgs cilvēks. "Tas ir suņu saldējums, tas krīt no gaisa, tev ir paveicies, sunīt," tā es viņam saku.
Tas ir tāpat kā ar bērnības draudzenes telefona numuru, ar nesen redzētas filmas varoņa vārdu vai klasiskās arhitektūras elementu nosaukumiem – zinu, bet nevaru atcerēties. Tā ir arī ar pirmā sniega sajūtu. Katru gadu tā jāatceras no jauna. Aukstuma nokaitētā gaisā sajūtu vīriešu smaržas – un tas ir citādi. Tās es nemūžam nevarētu sajust uz mēles. Es pat nezināju, ka manā atmiņu arhīvā glabājas tāds fails, bet tas tur ir. Viennozīmīgi. Tieši tādas esmu jau reiz jutusi. Man liekas, ka diskotēkā, pamatskolā, bet skaidri zinu, ka ziemā, laukā un kopā ar pirmo sniegu.
Vēl nesen, kādā rudens vakarā, es gāju pa Elizabetes ielu un pie luksofora pārāk ilgās sarkanās gaismas blakus man stāvēja sieviete, kas izskatījās kā no tikko redzētas franču filmas. Ne labā, ne sliktā ziņā, bet visparastākajā. Lai noskaidrotu, kā izskatos es pati, rudenī nekautrējos palēnināt gaitu pie katra skatloga un uz acumirkli ieskatīties savā atspulgā. Vasarā kaut kā neērti, bet rudenī melnā, garā mētelī ar kapuci – kurš tad uz mani skatītos, ja ne es pati? (Tas no maniem rudens melnrakstiem, jā.) Bet ziemā? Tagad pa ielu vairs nevar tā eleganti pastaigāties un prātot par līdzību ar kinoaktieriem. Es, aptinusi šalli līdz acīm un aukstumā plecus un krūškurvi sasprindzinājusi, pārvietojos pa Avotu ielu, mēģinot nezaudēt saķeri ar nedaudz apledojušo asfaltu. Pagriezt galvu, lai paskatītos atspulgā, nemaz nav iespējams, jo galvas kustību amplitūda ir ierobežota, turklāt visa uzmanība jākoncentrē uz pareizu ķermeņa grupēšanu. Es neredzu sevi, un es vairs neesmu es pati, kur nu vēl kaut kāda aktrise. Bet esmu vienlaikus astoņos kombinezonos iepakots mazulis, kas piesārtušiem vaigiem velk savas ragavas atpakaļ uz mājām, un vecmāmiņa, kas dubļonkā un pižikā ar pekelēm katrā rokā, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru, čāpo savās darīšanās. Mums visām pa muti ārā nāk viena un tā pati dvaša.
Un pilsēta izskatās citādi. Tieši, kad uzsnieg, varu iedomāties šīs ielas pirms 20 gadiem. Naktī, kad mašīnu mazāk, – vēl senāk. Jaunākās modes tendences paslēpušās zem pufaikām, šallēm un cepurēm, kuras, šķiet, visos laikos izskatās līdzīgi, it sevišķi tumsā. Nav redzamas bluetooth austiņas un salti, te, uz Avotu un Stabu stūra, piestāvētu tikai vīrietis, kas kūpinātu pīpi. Var jau būt, ka pīpes būtu atgriezušās modē, un var jau būt, ka tā būtu elektriskā no "Aliexpress", bet viņš tomēr nedaudz izskatītos pēc Šerloka Holmsa, kas ieradies Rīgā, lai atrisinātu kādu noslēpumainu noziegumu, kura pēdas pazudušas līdz ar pirmo sniegu.
***
Nevajag baidīties no aukstuma, ir jāiet staigāties. Kad ej pa ielu, iegriezies kafejnīcā, krāmu bodītē vai krogā, ko vienmēr ar interesi esi nopētījusi, bet nekad nav bijis laika vai garastāvokļa. Tagad tev ir iemesls – ārā ir auksti, tev vajag sasildīties. Bezrūpīgi izpēti kūciņu piedāvājumu un paskaties, vai espreso uzrakstīts bez drukas kļūdām. Apskati visus mazos kristāla zilonīšus un citus štruntus un nekautrējies noskaidrot to cenas (Džima Kerija foto ar autogrāfu rāmītī maksā 115 eiro), un pajautā bārmenim, cik ilgi viņš jau te strādā un kā viņu sauc. Kad esi sasildījusies, ej tālāk!
Uztaisi piku un klusi iemet kapucē tam mudakam, kas tikko izmeta izsmēķi pie tavas mājas durvīm. Tas nekas, ka te ir pietura, bet tās ir tavas mājas, tu te dzīvo. Nevajag mest izsmēķi uz zemes pie citu cilvēku mājām, it sevišķi, ja blakus ir miskaste. Viņš aizies savās mājās un domās, kāpēc kapucē ir peļķe, varbūt kāds dievs viņu sodījis par to, ka nemāk uzvesties. Bet nē, tā būsi tu un pirmais sniegs.
Pirms kāp mašīnā vai ieej trepju telpā, nodauzi zābakus. Tas ir brīnums, cik daudz netīra un dubļaina sniega no tiem var izkrist ārā. Kā izspiest pumpu vai izvilkt skabargu no pirksta. Kādam tas jādara.
Izdomā vēl 49 vārdus latviešu valodā, kā varētu saukt sniegu. Tai skaitā lamu vārdus, ja tas tev rada prieku.
Naktī ej celt sniegavīrus. Vai noslauki putekļus no slēpju komplekta vai ābolīša un nošļūc pa Grīziņkalnu.
Sēdi uz palodzes siltā istabā, skaties pa logu, kā laternu gaismā mīksti krīt sniega pārslas, un gaidi kādu atgriežamies mājās. Vai arī kādu, kas ieradīsies pirmo reizi, bet nesīs līdzi sajūtu, ka atgriežas mājās.
*******************************************************
1