Pagājušogad maijā viesojos Londonā un man nozaga mobilo telefonu. Gribēju apskatīt trendīgo Šordičas rajonu Īstendā, un tā gadījās, ka nokļuvām netālu no Oldstrītas metro pieturas. Bija jau vakarpuse, es gāju pa pustukšo ielu, skatīdamies telefonā kartē, kad pēkšņi garāmbraucošais velosipēdists man telefonu izrāva no rokas . Paspēju tikai pagriezties, lai redzētu, kā hūdijā tērptais stāvs pazūd sānielā. Tā kā telefons bija apdrošināts, izsaucām policiju, lai tā piefiksētu zādzības faktu. Tuvējā veikala īpašnieks pateica adresi, uz kuru policiju saukt, un piebilda, ka zādzības šeit notiek bieži. Policistus izbrīnīja fakts, ka šāda nieka dēļ esam viņus saukuši, bet viņi pieklājīgi pierakstīja, ko varēja, un pēc pāris dienām e-pastā atnāca ziņa, ka lieta ir izbeigta, jo pierādījumu ir par maz, lai to varētu atrisināt.
Londonā 2022. gadā tika nozagti 90 864 telefoni, kas ir 250 dienā vai viens katras 6 minūtes. Es nezinu, ko briti dara ar tiem, kurus noķer. Neticu, ka piespriež kaut ko nopietnu. Diez vai kaut kur ir cietums, kur savas dienas pavada desmitiem tūkstošu telefonu zagļu. Ja runa ir par šādiem apmēriem, arī sabiedriskais darbs droši vien kļūst par lielāku problēmu tiem, kuriem tas jānodrošina, nekā tiem, kuriem tas piespriests. Un ar naudas sodiem patiesībā ir līdzīgi.
Tomēr varam uzdot teorētisku jautājumu – kādam vajadzētu būt sodam un kāds sods pienākas par telefona zādzību? 2005. gadā Gulbenē iedzeršanas laikā V. uzbruka I., lai piespiestu viņu atzīties, ka viņš kopējam paziņam ir nozadzis telefonu. I. galu galā atzina savu vainu, V. viņam kā kompensāciju atņēma telefonu un vēlreiz piekāva. I. traumu rezultātā mira. 2008. gadā, Latvijas Republikas 90. jubilejas priekšvakarā, Saeima debatēja par amnestijas piešķiršanu dažādiem noziedzniekiem, un diskusijas laikā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits atsaucās uz gadījumu, kad cilvēkam par 50 latu vērta mobilā telefona nozagšanu piespriež pusgadu cietumā. Šmits apgalvoja, ka šāds sods ir neadekvāts un valstij šī cietumnieka uzturēšana izmaksā vairākus tūkstošus latu. 2023. gadā kāds vīrietis, "atrodoties prokuratūras reģistratūrā, [..] mantkārīgu nolūku vadīts, izmantojot apstākli, ka prokurore uz reģistratūras galda letes atstāja bez uzraudzības sev piederošo mobilo telefonu 798 eiro vērtībā, paņēma minēto mantu un ielika to savu bikšu kabatā". Viņam tika piemērota brīvības atņemšana uz 8 mēnešiem, kuros tika ieskaitīti arī tie 5 mēneši, ko viņš bija pavadījis apcietinājumā kopš aizturēšanas. Aģentūras LETA ziņā tas tika nosaukts par "nelielu cietumsodu". 2024. gada sākumā Kurzemes apgabaltiesa "Līgai Lapiņai par dienesta telefona izblēdīšanu eksministra Sanda Ģirģena privātai lietošanai piespriedusi naudas sodu 18 200 eiro apmērā" un liegumu divus gadus strādāt noteiktos amatos. 2024. gada martā Zemgales rajona tiesa sievietei, kura no cietušās izkrāpa naudu un telefonu 1014 EUR vērtībā, piesprieda naudas sodu 1884 EUR apmērā un 180 stundas sabiedriskā darba.
Jāteic, ka nozieguma un soda samērojamība ir teorētiski neatrisināta problēma. Par to var domāt vairākos līmeņos. Pirmkārt, kas ir sods. Rietumu tiesību filozofijā mūsdienās dominē divas izpratnes: viena ir tāda, ka sods jānosaka pēc tā, kāds ir nodarījums, un otra – ka sodu nosaka utilitārie un funkcionālie apsvērumi, piemēram, kas ar sodu tiks panākts, vai tiks novērsti nākotnes noziegumi u.tml. Katrs no šiem variantiem var aizvest arī pie atšķirīgas izpratnes par soda apmēru, kāds sodāmajam pienākas. Utilitārists Džeremijs Bentems, piemēram, apgalvoja ("Ievads morāles un likumdošanas principos" (1789), 14. nodaļa par soda proporcionalitāti, 7. noteikums), ka gadījumā, ja noziegums ir tāds, kurā cilvēku grūti pieķert, sodam jābūt lielākam. Tam ir jēga, jo lielais sods palielina risku, kas citādi ir mazs un tādējādi attur potenciālo noziedznieku. Iespēja, ka policija atradīs telefona zagli vai narkotiku lietotāju, droši vien ir stipri mazāka par to, ka policija atradīs slepkavu, bet Bentema versijā, nosakot sodu, tiesnesim ne tikai jāsalīdzina relatīvi sīkais noziegums ar slepkavību, bet arī iespaids, kādu mazs vai liels sods varētu atstāt uz cilvēku vēlmi zagt telefonu vai pirkt narkotikas. Mazs risks būt noķertam, bet liels sods vairāk atturēs cilvēku no nozieguma nekā mazs risks būt noķertam un mazs sods. Atbilstoši, ietaupot naudu uz telefona zagļu sodīšanu, mēs varbūt riskējam, ka zādzību skaits palielināsies. Savukārt, ja iespēja būt noķertam palielinās, piemēram, paziņas krāpšanas gadījumā, tad sods par paziņas apkrāpšanu Bentema teorijas kontekstā varētu būt mazāks nekā sods par tāda paša telefona nozagšanu.
Tomēr šādam principam īsti nav sakara ar nozieguma smagumu. Zaglis nav vainīgs, ka viņu ir grūtāk pieķert, un narkotiku glabātāja būtība nemainās, ja policijai nav resursu, lai viņu atrastu. Atbilstoši, ja galvenais kritērijs ir nozieguma smagums un sodu nosakām tikai pēc tā, kas ir izdarīts, tad Bentema loģika var novest pie netaisnības. Un samērīgums starp nozieguma smagumu un soda bardzību mums visiem ir acīmredzami svarīgs. Tomēr uzreiz gribu pateikt, ka vienprātības par to, kurš no diviem minētajiem skatījumiem uz sodu ir pareizais, nav.
Bet tas ir tikai sākums. Gan vienas, gan otras pieejas aizstāvji atzītu, ka pastāv kaut kāds soda proporcionalitātes princips: proti, par nopietnāku noziegumu jābūt nopietnākam sodam. Teiksim, ja krāpjas ierēdnis, tas ir smagāks noziegums, tam var būt lielākas nelabvēlīgas sekas un mums ir jādara vairāk, lai šādus noziegumus izskaustu, nekā gadījumā, ja krāpjas alkatīgs paziņa, tāpēc sodam jābūt lielākam. Tomēr, līdzko kāds mēģina noteikt skaidrus principus, kā sodus un noziegumus samērot, sākas visādas problēmas. Kurš ir smags un kurš ne tik smags noziegums? Kurš ir vieglāks un smagāks sods? Vai tie ir kādi objektīvi lielumi vai tie ir atkarīgi no konkrētu cilvēku attieksmes, un vai mums jāņem vērā, cik ļoti upuris pārdzīvo un kāda ir noziedznieka motivācija, spriestspēja un nožēla? Kad sods "atbilst" noziegumam, un ko tas vispār nozīmē? Vai atbilstība ir "loģiska" vai atkarīga no sabiedrības viedokļa un konteksta, teiksim, kara apstākļiem?
Diemžēl skaidras atbildes uz šiem jautājumiem nav. 17. gs. par zagšanu varēja piespriest nāvessodu. Džons Loks rakstīja ("Otrais traktāts par valdīšanu" (1689), 3. nodaļa "Par kara stāvokli"), ka cilvēks, kurš ir gatavs atņemt manu mantu, tikpat labi varētu pie izdevīgas iespējas atņemt manu dzīvību vai paverdzināt, tāpēc zagli drīkst nogalināt, pat ja tas nav man uzbrucis. Diez vai mēs šobrīd tam piekristu, bet domāju, ka sabiedrības izpratne par to, cik smags noziegums ir, piemēram, mobilā telefona nozagšana, gadu gaitā ir mainījusies. Kad mums bija taisnība – pirms trīsdesmit gadiem, kad mobilais telefons bija samērā reta parādība, vai šodien?
Tikko sociālajos medijos aktualizējās jautājums par sodu samērīgumu – Kurzemes rajona tiesa apsūdzētajam piespriedusi 9 gadus cietumsoda par 10,9 gramu amfetamīna un 1,3 gramu marihuānas iegādi. Kā to salīdzināt ar 8 gadiem cietumā par vairākām bruņotām laupīšanām vai 10 gadiem par paziņas nožņaugšanu? Kā salīdzināt ar 90 stundām piespiedu darba par 1 grama amfetamīna iegādi?
No vienas puses, vienkārši salīdzinot šādus skaitļus, nav iespējams noteikt, vai sods ir samērīgs un taisnīgs. No otras puses, tas, ka nav skaidras atbildes, kā šādus noziegumus un sodus samērot, ir problēma gan tiesai, gan sabiedrībai. Tas, ka tiesneša lēmums nav reducējams uz vienkāršu formulu, ir iemesls, kāpēc tiesu varai ir ļoti svarīga sabiedrības uzticēšanās. Un aizdomas par patvaļu lēmumos mazina uzticību. Diemžēl diez vai ir kāds tiesnesis vai likumdevējs, kurš ir spējīgs redzēt visu sodu un noziegumu attiecību sistēmu kopumā un viegli novērst neatbilstību. Bet jāatzīst, ka tas nenomierina, nav sajūtas, ka neko nevar darīt un viss ir kārtībā. No Saeimas un tiesu namiem svinīgi atskan saucieni: "Uzmanību, uzmanību! Desmit! Desmit! Deviņi! Septiņi! Pieci! Desmit! Deviņi! Četri! Ar iespēju pārsūdzēt." Nu, stāstiet: no kurienes šie skaitļi?
0