Pagalms un citas teritorijas

Rīta saules atspīdums uz istabas sienas, lietū samirkuša asfalta smarža, laime kopā ar pirmajiem ceriņiem un rūgtums par pēdējiem. Tās ir lietas, par kurām bērnībā bija vienalga. Tagad gan ir tikai šīs. Šīs un vēl atmiņas par bērnību.

Pretim mūsu mājai bija vēl viena māja. Tieši tāda pati, it kā tā skatītos spogulī. Balti ķieģeļi, pieci stāvi, četri paģīši un nezināms skaits logu. Vienā dzīvojām mēs un vēl citi cilvēki, bet otrā – visi pārējie. Abu māju priekšā bija puķu dobes, par kurām laikam rūpējās pirmo stāvu apdzīvotāji. Man tā vismaz šķiet. Jo mēs dzīvojām trešajā un mums par puķēm nebija jārūpējas. Tad vēl abu māju priekšā bija pa asfaltētam ceļam, bet mašīnas pa tiem nebrauca gandrīz nemaz, tāpēc tie drīzāk bija nevis ceļi, bet tādi kā gari laukumi, kurus katrs varēja izmantot pēc saviem ieskatiem. Un pa vidu, starp abām mājām, abām puķu dobēm un asfaltiem, bija pagalms.

Pagalmā bija divi soliņi. Viens ļoti garš, uz tā vienmēr rāmi sēdēja vecenītes. Vesela rinda. Apaļas, puķainās kleitās un pufaikās, ar lakatiņiem ap galvām, piepampušām un pumpainām kājām vilnas zeķēs un čībās. Viņas tur bija, kad no rīta pamodos un izliecos pa logu, lai sajustu, cik šodien silts, un viņas tur bija tad, kad jau krēsloja un pa logu izliecās mamma, lai mūs ar brāli sauktu mājās. Un es vienmēr skatījos un domāju – nez ko viņas tur visu dienu dara?

Un vēl turpat blakus, zem lielās kastaņas, bija otrs soliņš. Mūsu soliņš. Tur notika viss iespējamais, tikai ne rāma sēdēšana. Izlīst cauri, pārlēkt pāri, balansēt pa augšējo malu kā virvju dejotājiem, iesprūdināt kādu starp dēļiem, iesprūdināties pašam, kaut ko ieskrāpēt kokā, ieskrāpēt betonā, ar kastaņu lapām pārkrāsot to zaļu, izmantot soliņu kā futbola vārtus, kā volejbola tīklu, augstāk par zemi, klusie telefoni, smieklīgie telefoni, kis-kis, ņau un anton beibe.

Mūsu līdzāspastāvēšana bija cieņpilna. Mēs neaiztikām viņas, viņas neaiztika mūs. Nemetās viņas mūs ne uķi-puķināt, ne lamāt, bet mēs viņām zem dibeniem nelikām knopkas. Kaut ko tik nežēlīgu varēja tikai grāmatās izlasīt vai televizorā redzēt, bet ne mūsu pagalmā. Izņemot Dusju. Viņa nesēdēja uz soliņa ar visām citām vecenītēm. Dusja dzīvoja pirmajā stāvā, sēdēja pie sava loga un vēroja. Dažreiz, kad vērošana bija apnikusi, viņa bauroja. Dažreiz – tas ir dažas reizes dienā. Un uz policiju zvanīja dažas reizes dienā. Lai sūdzētos par vandālismu, kas ik dienas norisinājās Zemgales ielas 21/23 pagalmā. Vienreiz viņa mums pat uzrīdīja savu mazdēlu Sergeju, kurš brālim pēc viņas pavēles atņēma tikko dzimšanas dienā uzdāvināto futbola bumbu. Tad uz policiju bija jāiet mammai, un pēc tam kopā ar visu inspektoru vajadzēja klapēties pie Dusjas durvīm, lai bumbu dabūtu atpakaļ.

Jāatzīst, ka sasprēgājušais asfalts zem Dusjas logiem bija tīri laba vieta, kur lēkāt klasītes un gumijas, un netraucēja nedz grubuļi, nedz Dusjas bāršanās. Bet pļaviņā aiz tantiņu soliņa mēs spēlējām futbolu un teletūbijus. Futbolam nedaudz traucēja mežrozīšu krūms, kas atradās pašā laukuma viducī, bet, tā kā tas bija tieši centrā un vienlīdz sagādāja neērtības kā vienai, tā otrai komandai, tad nebija tik traki. Savukārt teletūbiju spēlē krūms kalpoja par scenogrāfisku elementu. To spēlēja tā – viens bija vadītājs, viņš izvēlējās, kurš tēlos kuru teletūbiju. Ja bijām vairāk nekā vajadzīgs, tad vēl varēja arī tikt iedalītas tādas lomas kā saulīte vai putekļusūcējs. Spēle vienmēr sākās ar to, ka teletūbiji nodzied teletūbiju dziesmiņu. Tālāk gan es neatceros.

Arī otrā pagalma galā būtiski bija tur atrodamie koki un krūmi. Vilkābele, kuras oranžās un ne visai garšīgās ogas rudenī bija nozīmīgs mūsu bariņa kaloriju ieguves avots, bet zem tās lapotnes uz diezgan svaiga asfalta varēja spēlēt kvadrātus. Un vēl bija ceriņkrūms. Katram zināms, ka ceriņu lapas viegli konvertējas piecu latu banknotēs, tāpēc tur labi varēja spēlēt "veikalos". Un "mājās"! Krūma biezoknī starp zariem un lapām varēja atrast tādus kā nodalījumus, kas atgādināja istabas. Pašā vidū, piemēram, bija tualete. To mēs mēdzām izmantot arī tad, kad nespēlējām "mājās", bet aizņemtība bija tik liela, ka nevarēja atļauties tērēt laiku, lai skrietu līdz trešajam stāvam, slēgtu vaļā dzīvokļa durvis, un, mazums, varbūt vēl kāds pieaugušais izdomās, ka tieši tobrīd ir īstais laiks ēst zupu vai ko tamlīdzīgu.

Bija arī spēles, kuru spēlēšanai bija nepieciešams apgūt visu pagalma teritoriju. Piemēram, "gurķi". Es nekad neaizmirsīšu, kā, spēlējot tieši "gurķus", aizrijos ar skābo ābolu čevitu un uz brīdi šķita, ka nekad neatgūšu elpu. Viss vēders pēc tam bija notecināts ar toksiski zaļas krāsas siekalām. Vai arī tas notika ar manu brāli? Neatceros. Atceros tikai to, ka skābas lietas bija lielā cieņā. Un ne tikai gumijkončas "šoks" un "mēlītes", bet derēja arī vienkārši citronskābe, kuras galvenā nozīme bija pagalma ļoti sīvajās sacensībās – kurš apēdīs vairāk karošu? Šobrīd man mājās, piemēram, citronskābes nav, bet tolaik manai vecmāmiņai virtuves skapītī stāvēja vairāki bunduļi. Tas bija svarīgi.

Un tad bija mājas otra puse. Arī tur bija pagalms. Tas sniedzās līdz pat tālajai deviņstāvenei pie pašām sliedēm. Tajā teritorijā agrāk bija bijis bērnudārzs, tāpēc tur atradās vairāki tukši betona baseini, arī milzīgs ozols, aroniju krūmi un mazas taciņas. Bet viss, protams, nebija tik vienkārši. Kamēr citi bērni dienas laikā varēja klaiņot, kur viņiem patīk, mums ar brāli bija ļauts dzīvoties tikai pa mājas priekšu. Bet kā lai dzīvojas pa mājas priekšu, ja viss labākais notiek otrā pusē? Draugi bija saprotoši – kādu laiku solidarizējās ar mums, bet skaidrs, ka tas nebija iespējams visu mūžu. It sevišķi, ja tika spēlētas paslēpes "pa visu teritoriju" vai kazaki-razboiņiki. Mums neatlika nekas cits kā lēnām un mērķtiecīgi apgūt jauno teritoriju. Sākumā uz maiņām un slepus, tad ar vecāku īpašu atļauju un pabrīdināšanu līdz brīdim, kad viņi ar šo domu bija apraduši tiktāl, lai būtu gatavi pieņemt, ka pa virtuves logu mūs vairs redzēt nevarēs, tāpēc būs jāiet skatīties no balkona. Bet tur bija āķis – kā jau varēja noprast, otra pagalma puse bija daudz plašāka un ne tik labi pārredzama. Praktiski tas mums bija pavēris durvis uz kaut ko daudz lielāku. Ja pa logu vairs nebijām saskatāmi, vienmēr varējām teikt, ka visi bērni taču spēlējas tajā sētas tālajā galā, ko redzēt nav iespējams, bet patiesībā tajā brīdī varējām atrasties jebkur! Piemēram, sabrukušajā mūrītī, uz kura varēja sēdēt kādus divus metrus virs zemes un stilīgi šūpot kājas. Uzrāpšanās nebija viegla un prasīja zināmas iemaņas, ko varēja iegūt tikai ar laiku, bet tad, kad tas beidzot izdevās, pūles bija tā vērtas. Savukārt mūrīša ielokā varēja praktizēt pirmās transcendentālās prakses, kas bija realizējamas, 10 reižu griežoties ap savu asi un tad ļaujot kādam citam sevi žņaugt ar šalli. Tur, prom no vecāku, vecenīšu un Dusjas acīm, varēja sākties neatkarīga dzīve ērā vēl, pirms es iemācījos alkoholu.

Tāpat kā ceriņi nozied visskaistākajā brīdī, tāpat kā čeviti beidzas, jo paciņā ir tikai deviņi, tāpat beidzās arī šis. Arvien svarīgāki nez kāpēc kļuva klases, nevis pagalma draugi. Laikam jau tā vienkārši notiek. Kādā liktenīgā agra pavasara pirmdienā es uzzināju, ka pēc pagājušās nedēļas skolas diskotēkas manas klasesbiedrenes un klasesbiedri ir gājuši staigāties. Staigāties! Es, saprotams, to biju palaidusi garām, jo man vecāki bija pakaļ vēl pirms diskotēkas beigām. Kā staigāties? Uz kurieni? Vienkārši staigāt? Man nebija skaidrs, ko tas īsti nozīmē, bet bija sajūta, ka tas ir kaut kas liels. Lielāks par visu vecā bērnudārza teritoriju, kopā ņemtu. Un tad klasesbiedrene uzaicināja staigāties arī mani. Mēs gājām trijatā – es, viņa un viņas draudzene no krievu skolas. Un mēs tiešām vienkārši staigājām. Nekā jautra, es jums teikšu. Laiks bija riebīgs, mēs nevienu nesatikām, nenotika nekas interesants, turklāt viņas runājās krievu valodā, no kuras es nesapratu neko. Bet ar laiku jau pierod. Pāris reizes arī mēs, vecais pagalma bariņš, mēģinājām staigāties, bet tas jau nu tiešām nebija tas. Tad jau labāk teletūbijus būtu spēlējuši.

Kad pavisam nesen ieguvu autovadītāja tiesības, mans pirmais solo brauciens bija uz Olaini, ciemos pie tēta un vecmāmiņas. No galvenās ielas  iegriezos savā vecajā pagalmā. Vienīgi tagad par pagalmu to nosaukt būtu grūti, tas drīzāk atgādina stāvlaukumu. Uz ceļa, pa kuru mans brālis mācījās skrituļot ar slidām, kas trīs izmērus par lielu, viena aiz otras bija noparkotas mašīnas. Asfaltētajā laukumā, kur es pirmo reizi uzkāpu, nē, mani uzcēla, uz draudzenes tēta divriteņa, bija noparkotas mašīnas. Zem maniem bērnības logiem, zem pretējās mājas logiem, pie miskastēm, pie vecā žoga, pie tukšā baseina – tur visur bija mašīnas. Un nevienas pašas vecenītes. Kur tagad notiek vecumdienas? Un kur bērnības? Dusja gan būtu nolamājusi katru, kas iedomājies, ka var noparkoties zem viņas loga.

Es gan joprojām ceru, ka viņi visi kaut kur ir paslēpušies un, kamēr es skaitu līdz desmit, viņiem ir tiešām jautri. Bet, kad slēpjos es, viņi vienmēr skatās un domā – nez ko viņa tur visu dienu dara, ja viņai vairs nav laika pasēdēt uz soliņa, pat ne uz mūrīša?