Foto: Unsplash
 
Proza
24.12.2019

Patiesība par Salaveci

Komentē
3
Saglabā

Mūsu ģimenē bija tāda tradīcija – vakarā kopīgi skatīties televizoru, kamēr visi četri aizmiegam turpat uz dīvāna. Tā gan nebija tieši Ziemassvētku tradīcija, tomēr īpaši bieži to darījām Ziemassvētku laikā, kad ārā auksts un tumšs, nākamajā dienā bērniem nav jāiet uz skolu, pieaugušajiem nav jāiet uz darbu un pa televizoru katru vakaru rāda kādu omulīgu filmu. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki. Vismaz man tā liekas. Tā vienmēr ir bijis. Eglīte, piparkūkas, sveču smarža, pat nodrillētās Ziemassvētku dziesmas – tas viss silda manu sirdi. Kaut gan kādus pēdējos divdesmit gadus tie man diez ko daudz prieka sagādājuši nav. Bet pašķirsim pāris lappuses atpakaļ un paskatīsimies, kā tas viss sākās.

Mēs iepazināmies 1991. gadā, bet tas man padzisis no prāta. Es atceros mūsu otro vai trešo tikšanos – tā ir viena no manām pirmajām bērnības atmiņām. Tas notika mūsu vecajā dzīvoklī Pļavniekos, tātad man nevarēja būt vairāk par četriem gadiem. Bija Ziemassvētku vakars, un mūsu blokmājas piektajā stāvā, kājas dipinot un skaļi klepojot, ieradās Salavecis ar lielu maisu un koka nūju rokās. Es it kā visu vakaru viņu gaidīju, bet, kad viņš ieradās, ļoti nobijos. Tētis kaut kur bija pazudis, es skrēju uz vecāku guļamistabu, bet tur bija aizslēgtas durvis, kaut citkārt vienmēr bija vaļā. Kaut kāds murgs, vārdu sakot. Mūsu dzīvoklī ir svešs vīrietis, bet mamma un mazais brālis ar viņu dejo "Kas dārzā". Nesapratu, kāpēc viņiem nebija bail. Tētis ieradās tikai tad, kad šis jau bija aizgājis prom. Izrādījās, ka tētis bija skrējis uz veikalu kaut ko nopirkt un saticis Salaveci tieši kāpnēs. Viņš esot palūdzis, lai pietur ziemeļbriežus, kamēr pats nāk ciemos pie mums. Tētis, protams, piekrita.

Nākamajos gados mēs pārvācāmies, un Salavecis, protams, zināja, uz kurieni, bet es vairs nebaidījos un arī tēti vairs neskrēju meklēt. Likās pašsaprotami, ka viņa uzdevums ir ziemeļbriežu pieskatīšana. Man bija nedaudz žēl, ka tētis nekad netiek uz visu to jautrību ar mums, bet pieskatīt ziemeļbriežus varbūt pat bija foršāk, jo tos pantiņus, ko mēs skandējām pie egles, tētis bija atklausījies jau pirms tam. Cerēju, ka tad, kad būšu pietiekami liela, arī es varēšu pieskatīt ziemeļbriežus. Bet, kamēr vēl biju maza, tētis man ieteica pastāvēt pie loga un paskatīties – varbūt izdosies pamanīt, kā Salavecis ar ziemeļbriežu ragavām aizlido tālāk pie citiem bērniem.

Nē, mani nemulsināja tas, ka uz bērnudārzu, skolu, mūzikas skolu un mammas darba Ziemassvētku eglīti nāca citi Ziemassvētku vecīši. Es zināju, ka tie nav īstie. Kaut kādi santaklausi. Man viņi nepatika, es viņiem neticēju, viņiem pie cepures bija pielipinātas no folijas izgrieztas zvaigznes un mugurā – lielveikalā pirkts apmetnis, kura audums vairāk līdzinājās agroplēvei, nevis samtam. Es gribētu redzēt, kā viņi tādā paskatā izdzīvotu Ziemeļpolā. Zināju, ka īstais Salavecis nāk tikai Ziemassvētku vakarā, nevis uz kaut kādām korporatīvajām ballītēm – viņam tādām nav laika. Toties viņam ir kārtīgs kažoks un no sala apsārtusi āda, nevis Sintijas tēta svaigi skūtais un nedaudz iereibušais vaigs, kas rēgojās aiz vates bārdas.

Vēstules viņam sāku sūtīt jau, pirms iemācījos rakstīt. Sadalīju lapu četrās daļās un katrā no tām uzzīmēju kādu lietu, ko es vēlētos saņemt Ziemassvētkos. Tur bija gan lielākas un dārgākas lietas, piemēram, divritenis, gan flomāsteri un blociņš – lai viņš var izvēlēties, ko esmu pelnījusi. Parasti viņš atnesa kaut ko, kas bija pa vidu.

Vēstules nosūtīja mamma. Mēs ar brāli uzzīmējām dāvanas, ielikām šos zīmējumus aploksnēs, aizlīmējām, ar mēli nolaizot lipīgo daļu (tas man patika īpaši labi), tad uzrakstījām adresi. To es zināju no galvas:

Salavecim
Lapzemē

Otrā pusē mūsu mājas adrese, vēl viens laizījiens, un marka virsū. Ā, un vienreiz bija tā – man zvana mamma un saka: viņa esot telefonbūdiņā, jo uz ielas satikusi Salaveci un viņš jautā, ko esmu uzzīmējusi otrajā lauciņā – nevar īsti saprast, kas tas ir. Šķiet, tas bija fotorāmītis.

Biju ļoti izbrīnīta, kad reiz, kaut ko meklējot tēta skapī, atradu savas un brāļa vēstules, kas rakstītas Salavecim vairāku gadu nogalēs. Momentā zvanīju mammai uz darbu un stāstīju, ko esmu atradusi. Viņa mani nomierināja. Izrādās, ka viņš tā darot ar visām vēstulēm – sūtot tās atpakaļ vecākiem, lai viņi var šīs vēstules saglabāt par piemiņu un vēlāk parādīt bērniem. Man bail, ka daļu no tām mamma pārvācoties tomēr būs nozaudējusi.

Pēdējo reizi viņu redzēju, kad man bija 10 vai 11 gadi. Es nezināju, ka tā būs pēdējā reize, bet, kad tuvojās nākamie Ziemassvētki, jutu: kaut kas ir beidzies un viss vairs nebūs tāpat kā agrāk. Un viņš neatnāca, tikai atstāja dāvanas paģītī. Tajā reizē viņš mums abiem ar brāli uzdāvināja kino biļetes uz "Harija Potera" pirmo filmu, visgaršu zirnīšus un šokolādes vardes. Es nepārdzīvoju, nebiju bēdīga – man bija vienalga, Harijs Poters tajā gadā mani interesēja vairāk.

Pēc tam nāca tie briesmīgie Ziemassvētki, kuru naktī mani vecāki izšķīrās, kaut gan es visu zināju jau pirms tam. Zināju, bet neticēju. Likās, ka vecāki šķiras tikai filmās. Pēc gada bija pirmie Ziemassvētki, kurus tētis nepavadīja ar mums. Biju dusmīga un bēdīga vienlaikus. Ziemassvētku vakarā zvanīju viņam un lūdzos, lai atbrauc kaut vai uz stundu – lai vismaz vienu stundu viss būtu kā agrāk. Biju pārliecināta, ka tētis man nevarēs atteikt, bet viņš neatbrauca. Apsolīja, ka atbrauks nākamajā dienā, un droši vien arī atbrauca, bet to es vairs neatceros, tas vairs nebija svarīgi, jo tas vairs nebija Ziemassvētku vakars.

Īsā laikā biju zaudējusi gan Salaveci, gan tēti. Mūsu ģimenes kopīgie vakari uz dīvāna tagad norisinājās trijatā, bet visi tie īstie un viltus santaklausi, grinči, 34. ielas un citi kabeļtelevīzijas brīnumi man turpināja radīt Ziemassvētku sajūtu. Mamma vienmēr aizmiga pirmā, es biju ieritinājusies viņas ceļgalu ielokā un, ja jutu, ka arī pati tūlīt iemigšu, prasīju, lai brālis mani pamodina, kad sāksies mana mīļākā vieta filmā. Dažreiz viņš mani pamodināja, bet citreiz labāko vietu, kur Harijs un Mārvins cīnās ar Kevina izliktajām lamatām, mēs nogulējām visi.

Ar gadiem Ziemassvētku brīnumi kļuva arvien mazsvarīgāki – es pārstāju gaidīt neticamo vecāku atkalapvienošanos, bet gaidīt sniegu Ziemassvētku vakarā, kamēr visu nedēļu sola plusus, likās vienkārši stulbi. Tomēr, kad garajās brīvdienās atbraucu no Rīgas mājās pie mammas un, dīvānā ieritinājusies ar konfekšu kaudzi un karstvīna glāzi, jau padsmito reizi skatījos "Love Actually", siltajā televizora ekrāna gaismā uz brīdi atkal spēju noticēt Ziemassvētku brīnumam un īstai mīlestībai. Es paskatījos ārā pa logu un redzēju, kā laternu gaismā lēni, lielām pārslām krīt pirmais sniegs. Nezinu, vai tas bija karstvīna reibums vai cukura drudzis, bet aizskrēju uz brāļa istabu, izrāvu viņu no gultas un izlūdzos, lai ejam ārā uzcelt mammai Ziemassvētkos sniegavīru. Viņa palika aizmigusi guļot, bet mēs abi uzvilkām pufaikas, noskrējām pa trepēm un iemetāmies tikko sabirušajā pūderī. No rīta sniegs bija nokusis, atsedzot grubuļaino asfaltu, kas pavērās no mūsu daudzdzīvokļu nama trešā stāva. Brīdī, kad mammai rādījām mūsu uzcelto sniegavīru, kāds desmitgadīgs šmurgulis ar nindzjas stila kājas izspērienu tam nosita galvu. Es vēl izgāju uz balkona, lai kaut ko viņam uzbļautu, bet puika jau bija prom.

Ir pagājis kāds laiks, bet es vēl aizvien īsti nezinu, kā man Ziemassvētkos justies. Katru gadu līdzās uztraukumam par to, ka nepietiks naudas visām dāvanām, manī mēģina sadzīvot svētku sajūta, cinisms, skumjas un atskārsme, ka tie visi bijuši meli. Bet, ja man tiktu dota iespēja nodzīvot šo dzīvi vēlreiz, tikai šoreiz bez tā visa, es tāpat nezinu, ko es izvēlētos. Bet vienu gan zinu skaidri – es noteikti būtu gribējusi redzēt ziemeļbriežus.

Elizabete Lukšo-Ražinska

Elizabete Lukšo-Ražinska ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā. Mācās spēlēt garmošku un braukt ar mašīnu. Patīk iet pārgājienos un kāpt kalnos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!