Autores foto
 
Vide
05.03.2021

Vai mani neapēdīs lācis?

Komentē
2
Saglabā

Dabā mēs ar vīru dodamies samērā bieži – dažādos formātos, veidos, kompānijās, platuma grādos. Esam nonākuši pie kopīgas sajūtas, ka tas mūsu dzīvi padara labāku. Tā var būt 40 minūšu pastaiga pa mežu, līdz kuram aizbraucam ar mašīnu, salonā pavadot absurdi daudz laika – vairāk nekā pašā mežā. Tas var būt četru dienu gājiens gar Baltijas jūras piekrasti ar gulēšanu zem klajas debess, tā var būt pastaiga pa marķētu meža taku vai purva laipu, tas var būt bridiens cauri krūmainam dūksnājam netālu no vīra vecāku mājām.

Man patīk instagramā likt bildes ar mežiem, bet manam vīram – par to stāstīt, tāpēc, pašiem negribot, esam kļuvuši par tādiem kā padomdevējiem, pie kuriem vēršas mūsu draugi un paziņas tad, kad vēlas doties pārgājienā. Iet pa mežu noteikti ir vieglāk nekā dot padomus. Visbiežāk tiek lūgts ieteikt kādu labu pārgājiena maršrutu – tādu, kas ir maksimums stundas braucienā no galvaspilsētas, un tādu, kur ir smuks mežs un nav cilvēku. Saprotams, ka labi būtu, ja maršruts ir lokveida, lai nav jāiet šurpu turpu. Un tā, lai nav pārāk grūti, bet nav arī pārāk viegli. Tas noteikti ir iespējams, bet šāda individuālām prasībām atbilstoša maršruta ieteikšanu var pielīdzināt personīgā izaugsmes plāna izstrādāšanai vai vismaz diētas grafika sastādīšanai. Parasti es nosaucu pāris variantus, varbūt aizsūtu kartē kādu punktu, cenšos neradīt pārāk augstas ekspektācijas un tad uzmanīgi mēģinu atkratīties no atbildības. Kurš gan gribētu būt atbildīgs par savu draugu slapjajām kājām, apmaldīšanos nepazīstamā mežā, nokavētu pēdējo autobusu, neesošu mobilo zonu un galu galā sabojātām brīvdienām?

Tāpēc tā vietā, lai ieteiktu labākos pārgājienu maršrutus, atbildēšu uz trim visbiežāk dzirdētajiem jautājumiem un izstāstīšu jums to, kas man patiesībā šķiet svarīgs sakarā ar iešanu pārgājienos, cerībā, ka tas kādu iedrošinās saplānot savu ideālo pārgājienu pašam un doties ceļā, zinot, ka maršruts nekad nebūs ideāls, kājas, iespējams, būs slapjas, bet iegūtā pieredze būs neaizstājama.

– Vai nebūs pārāk grūti?
– Būs.

Bērnībā uz mums attiecas citi laika likumi, vai ne? Atceros reizes, kad kaut kur grasījāmies doties, es jau biju gatava, bet mamma joprojām pucējās pie spoguļa. Prasīju viņai, cik ilgi vēl jāgaida, viņa teica, ka piecas minūtes. Kādu brīdi stāvēju viņai blakus, lai saprastu, vai viņa to saka nopietni, tad lēnām sāku domāt, ko lai iesāku ar šīm piecām minūtēm. Domāju, domāju, domāju, bet nekas nenāca prātā. Tāpēc aizgāju uz lielo istabu, no grāmatplaukta priekšpēdējā stāva paņēmu modinātājpulksteni, apsēdos dīvānā un savās rokās uzmanīgi vēroju toreiz šķietami nebeidzamo garlaicību.

Arī attālumi bija pavisam citi. Tikai pieaugušā vecumā secināju, ka ceļš līdz mājai, kur pilsētas "tālajā" galā dzīvoja mana draudzene, patiesībā ir noejams astoņās minūtēs. Toreiz bija grūti atrast sevī vēlmi mērot jebkādu ceļa gabalu, ja vien bija iespējams no tā izvairīties. Šķiet, ne jau nespēka vai slinkuma dēļ un noteikti ne laika trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka negribējās pieredzēt to garlaicīgo laiku. Kas bija tas, no kā man toreiz bija tik bail? Vienatne, kas noved pie satikšanās ar sevi? Tas vienkārši nešķita saistoši? Vai tiešām astoņās minūtēs būtu iespējams satikties ar sevi? Pēc vecā laika – varbūt. Cik stundu un cik kilometru jānoiet, lai satiktos ar sevi?

To, ka manas kājas ir visvarenas, pirmo reizi sapratu vasarā starp 11. un 12. klasi. Mērķtiecīgi nodarboties ar sportu man nekad nav licies aizraujoši, bet tajā vasarā strādāju Anglijā. Mans uzdevums bija privātmāju pastkastītēs iemest plastmasas maisus, kas paredzēti turienes iedzīvotāju nevajadzīgo drēbju nodošanai jeb ziedošanai nabadzīgo Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem (tādiem kā es). Katru rītu, izņemot svētdienas, kāds mani ar busiņu aizveda uz man nezināmu vietu, iedeva nokopētu karti ar privātmāju ieliņu sazarojumiem, ar zilu pildspalvu rūpīgi apvilka manu rajonu un aizbrauca, atstājot mani tur ar 800 paciņām ziedošanas maisu. Es biju viena pati svešā valstī. Tam vajadzēja būt aizraujoši, bet tā nebija. Darbs bija vienmuļš un nogurdinošs. Astoņu stundu laikā man bija jāiziet cauri 800 pagalmiem un 800 pastkastītēs jāsastūķē tie 800 maisiņi. Nekad mūžā nebiju tik daudz gājusi kājām. Dienu no dienas, pilnīgi bezmērķīgi.

Bet tas nav stāsts par manu pieredzi verdzībā. Jau pēc piecām nedēļām (kuras, saprotams, tā brīža laika izjūtā būtu pielīdzināmas šī brīža pusgadam), diviem lidojumiem un vienas nakts uz režģota lidostas soliņa devos mājās. Lai arī to piecu nedēļu laikā nebiju nedz tikusi pāri savai nelaimīgajai mīlestībai, nedz arī notievējusi, kā bija plānots, tomēr biju patīkami satraukta par savu jauno spēju – es varu iet. Es varu iet visu dienu. Un dievs vien zina, cik vienas dienas laikā var noiet, ja ik pēc divdesmit metriem nav jāatver mazi vārtiņi, jāsoļo līdz mājai un jāķimerējas ap pastkasti.

– Vai tur nevar apmaldīties?
– Var.

Ģeogrāfija nekad nav bijis ne mans mīļākais priekšmets, ne mana stiprā puse. Atceros, kā vasarā pēc 12. klases ar draudzeni norunājām kopā braukt iesniegt dokumentus Latvijas Kultūras akadēmijā. Kartes telefonā tolaik vēl nebija. Mājās karšu grāmatā sameklēju, kur atrodas Ludzas iela 24 – tieši starp vārdiem "Maskavas" un "forštate". Ievilku tur treknu punktu, izplēsu lapu no grāmatas, salocīju un ieliku somā. Sekojot kartei, lēnā garā no Centrālstacijas virzījāmies dziļāk Maskačkā, bet vietā, kur Sadovņikova iela sazarojas Ludzas un Lazdonas ielā, aizgājām nepareizi. Tur, kur pēc maniem aprēķiniem būtu bijis jābūt Kultūras akadēmijai, bija tikai kaut kāda dzīvojamā ēka. Pēc neilgas izmisuma pauzes mums bija jauns plāns, un nemaz nepagāja ilgs laiks, kad ar garāmgājēju palīdzību sasniedzām mūsu mērķi.

Mūsdienās, šķiet, nekas tāds nevarētu notikt, ja vien tev nav izlādējies telefons. Kartes aplikācija mobilajā telefonā noteikti ir neatsverams rīks, meklējot ceļu, vienalga, vai pārvietojies pa pilsētu vai dodies pārgājienā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka tā tevi kā "Waze" izvedīs cauri jebkuram mežam, purvam vai laukam. Lai saprastu, kur atrodos, es varu veltīt vairākas minūtes, uz vietas griežoties ap savu asi un mēģinot saskatīt, vai zilā bultiņa telefona ekrānā tiešām griežas sinhroni ar mani.

Taisnības labad jāatzīstas, ka lielākajā daļā pārgājienu kartē neieskatos ne reizi, jo to manā vietā dara kāds cits un man atliek tikai uzticēties, soļot līdzi un baudīt apkārtējo vidi. Bet šāda veida pieredze, it sevišķi, ja tā ir vienveidīga, var radīt divas pretrunīgas sajūtas. Pirmkārt, sajūtu vai pat pārliecību, ka orientēties dabā ir vienkārši. No otras puses, klātesoša var būt arī sajūta, ka saprast karti ir neiespējami un, ja būtu te viena, jau sen būtu pazudusi. Maldīgas ir abas šīs sajūtas.

Man šķiet, ka jebkurš parasts cilvēks nepieciešamības gadījumā ir spējīgs noorientēties kartē un atrast īsto ceļu, bet, lai to varētu izdarīt, tas jāmēģina – jāpieņem šis izaicinājums. Protams, ceļš ar karti rokās un degunu telefona ekrānā ir pavisam citāds. Tas var pārvērsties par nemitīgu maldīšanos un šaubīšanos, kamēr pārējie ceļabiedri to pat nenojauš. Uztraukums par to, vai tajās piecās minūtēs, kurās, veroties tālēs, biji iegrimis pārdomās par dzīvi, nebūsi aizskrējis jau kilometru garām vietai, kur bija jāgriežas pa labi. Pārsteigums par to, kāpēc te nav tā taka, kas iezīmēta kartē, bet ir kaut kāda pavisam cita taka. Prātošana, vai celiņš, kas nav iezīmēts, varētu aizvest līdz tai vietai, kur tev vajag, vai varbūt aizvedīs uz privātīpašumu ar niknu suni priekšā. Tie, kas neskatās kartē, pat nepamanīs, ka esat izmetuši lieku līkumu vai to, ka šo nātraino pļavu bija iespējams aizstāt ar civilizētu ceļu. Tikmēr tu galvā zīmēsi shēmas, lai saprastu, kas nogājis greizi.

It kā jau kartē viss ir elementāri – jo biezāka līnija, jo lielāks ceļš, jo šaurāka – jo mazāks. Ja līnija ir raustīta, tad ceļš ir pavisam mazs – taka. Jo raustījums retāks, jo taciņa mazāka un pastāv lielāka iespēja, ka tās tur vairs nemaz nav. Bet varbūt ir. Ja līnija ir zila, tad tā ir upe. Ja līnija ir biezāka, tad upe ir platāka un arī dziļāka, ja līnija ir plānāka, tad tā ir mazāka upīte, strautiņš vai urga. Vai tur būs tilts? Lieli tilti ir iezīmēti kartēs, bet ja tilts ir maziņš? Varbūt tur ir sprīža platuma dēlis, kas kalpo par tiltu? Kartē tas, saprotams, iezīmēts nebūtu. Bet, ja dēļa tur nav, vai strauts ir tik plats, ka tam var pārlēkt pāri? Un, ja nevar pārlēkt, vai var pārbrist? Ja var pārbrist, vai to var izdarīt, novelkot zābakus un uzlokot bikses, vai arī bikses būs jāvelk nost, jo ūdens vietām būs līdz stilbiem? To karte tev neizstāstīs.

Varētu, protams, domāt, ka kaut kur ir tāda karte, tāda platforma, mājaslapa vai grāmata, kas varētu atbildēt uz visiem jautājumiem, parādīt visus ceļus un celiņus, urgas un urdziņas, mājas un mājiņas. Bet tā nav. Ja jau laikus gribi zināt, vai kaut kāds mistisks kanāls, kas parādās tavā kartē, ir pārejams, tev nāksies uzrunāt vilcienā pretim sēdošu kungu un sarunāt, lai viņš piezvana savam brālēnam, kas dzīvo Liepājā. Ja gribi zināt, vai kartē iezīmētais Ziemupes veikaliņš vēl joprojām strādā, un, ja strādā, tad kāds ir tā darbalaiks sestdienās, tev, iespējams, nāksies rakstīt senaizmirstiem paziņām vai izmantot tviterspēku. Ja gribi zināt, kāpēc internetā nav iespējams nopirkt pēdējā reisa biļetes no Alūksnes uz Rīgu, tev nāksies apmeklēt lietotājiem neērtas mājaslapas, atcerēties, ka ir tāds 1188, zvanīt uz to, zvanīt uz tālruņiem, kuri vairs neeksistē, un šīs atbildes meklēšanā iesaistīt vismaz trīs nepazīstamus cilvēkus. Ja svētdienas vakarā gribēsi braukt ar autobusu no Nidas līdz Liepājai, tev nāksies to īpaši pieteikt vismaz 24 stundas pirms reisa. Vai arī svētdienas vakarā 15 minūtes pirms reisa uzzināt, ka tā būtu bijis jādara. Un tad stopēt. Būs čakars, bet beigās būs skaisti.

– Vai naktī nebūs auksti, soma nebūs par smagu, kājas nesamirks, mani neapēdīs lācis?
– Visticamāk, notiks kāda no šīm lietām un vēl daudz kas cits. Izņemot lāci.

Ja tu gribi, lai ar tevi nekādā gadījumā neatgadās neviena no šīm lietām, un it īpaši, ja tu gribi, lai tev vispār par tādu problēmu esamību nav pat jāuztraucas, es vislabāk ieteiktu palikt mājās, dīvānā. Katrā ziņā pēc iespējas tālāk no mežiem, purviem un laukiem.

Man šķiet, ka pats pārgājienā iešanas koncepts jau automātiski ietver neracionālu izvēli – uzkraut sev grūtības bez īpaša mērķa. Mēs neesam nomadi, kuriem, lai pārlaistu auksto gadalaiku, ar visu iedzīvi uz muguras būtu jāmēro triju dienu ceļš pāri kalniem uz citu ieleju. Tāpat – ja runājam par Latvijas dabu, mums nav tādu dabas brīnumu, pie kuriem nebūtu iespējams pieripot ar auto, noparkoties stāvvietā un, strebjot siltu benzīntanka kafiju, pārdesmit minūšu laikā līdz tam aizsoļot, pārāk daudz neuztraucoties par komforta apdraudējumu. Kamēr Marokas augstāko virsotni bez nakšņošanas drēgnā un nolaistā kalnu čatā, gulēšanas uz cietas lāvas un mošanās piecos no rīta sasniegt nav iespējams, Latvijas augstākajā virsotnē tu vari uzstumt bēbju ratus un tajā pašā dienā gulēt pieczvaigžņu viesnīcā valsts galvaspilsētā (varbūt tam jākļūst par saukli, ar ko piesaistīt ārzemju tūristus?).

Ir jāsaprot, ka mums nav loģiska iemesla stiept četru kilogramu smagu telti, kurā pēc tam visu nakti salt un drebot dzirdēt jocīgus trokšņus apmēram desmit metru attālumā no telts. Kaut kādā ziņā tā ir pārgājiena jēga un būtība. Ejot pārgājienā, tu jau no sākta gala esi nolēmis atteikties no komforta, pretī saņemot pieredzi, kas atšķirsies no tavas ikdienas un vēlāk ļaus šo vienu dienu vai nakti atcerēties starp tūkstošām citu, kuras būsi pavadījis siltā gultā, pirms aizmigšanas dzerot kumelīšu tēju un skatoties "Netflix".

Savos pirmajos pārgājienos stiepu līdzi pat 13 kilogramus smagu somu, un tas bija mokoši. Turklāt no somas satura beigās pusi nemaz nebiju izmantojusi – grāmata, plānotājs, matu šampūns un kondicionieris, cepure, šalle, vienreizlietojamais fotoaparāts... Tagad pēc katra pārgājiena pārskatu lietas, ko būtu varējusi atstāt mājās. Kabatas nazītis, kas šoreiz nenoderēja. Lietusmētelis, jo lietus nelija. Četru tējas maisiņu vietā varēju ņemt tikai divus. Tas jāatceras! Tomēr ir arī lietas, bez kurām varētu iztikt, bet es negribu. Vairāku gadu laikā esmu sapratusi, ka neatsverams mana personīgā komforta uzlabotājs vairāku dienu vasaras pārgājienos ir iešļūcenes. Vakarā kājas ir piekusušas no apaviem, tāpēc gribas tos novilkt, bet pēdas sāp un staigāšana pa čiekuriem un skujām ir nepatīkamāka, nekā varētu šķist. Sasvīdušo un smago zābaku novilkšana un kāju ievilkšana iešļūcenēs man, iespējams, ir viens no labākajiem brīžiem pārgājienā. Turklāt iešļūcenes patiesībā ir vieglas un somā nemaz neaizņem vietu, ja tās pieāķē somas ārpusē.

Ar to gribu teikt, ka svarīgākais, dodoties pārgājienos, ir saprast, kas ir tā komforta robeža, kuru pārkāpjot tā kļūs par sliktu pieredzi, un kas ir tās lietas, kas tavu pieredzi varētu uzlabot. Ja 20 kilometri tev ir par daudz, ej 15. Ja nakšņošana teltī ir par ekstrēmu vai smagu, izīrē istabiņu kādā skolā vai vecā muižā. Ja teltī gulēt tev patīk, bet nespēj dzīvot bez siltas rīta dušas, paliec kempingā.

Tomēr, ja gribi piedzīvot visvairāk savvaļas un prombūtnes, paliec teltī meža vidū. Ja esi salīgs, tad ņem līdzi siltu guļammaisu, bet rēķinies, ka silts guļammaiss var svērt par kilogramu vai diviem vairāk nekā vēss guļammaiss. Ja smaga soma tev nav problēma, ņem pašu siltāko guļammaisu, bet, ja smagums uz pleciem tev traucē baudīt piedzīvojumu, tad izvēlies pāris stundas nedaudz pasalt (visaukstāk paliek pret rītu), jo tu jau zini, ka tas nebūs mūžīgi.

Un par lāci. Par to nav vērts uztraukties, to es zinu labi, jo vismaz reizi gadā veicu izpēti, un internets vēl aizvien saka, ka Latvijā nav fiksēti gadījumi, kad savvaļas lācis uzbruktu un nodarītu pāri cilvēkiem. Tā ir mantra, ko sev skaitu katru reizi, kad no krūmiem dzirdu nesaprotamus trokšņus.

Ja pēc šī raksta izlasīšanas esi nolēmis, ka nākamās brīvdienas negribi pavadīt mājās, atstāšu šeit dažus nosaukumus, no kuriem aicinu izvēlēties vienu (kaut vai aizvērtām acīm iebakstot ar pirkstu ekrānā), to nokopēt, iemest "Google" meklētāja logā un sākt plānot savu pārgājienu:

Aklais purvs
Ances purvi un meži
Korneti–Peļļi
Nesaules kalns
Ovīši
Papes dabas parks
Pilskalnes Siguldiņa
Ramatas lielezers
Rāznas ezers
Teirumnīku purvs
Usmas ezers
Zvārdes meži


Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Elizabete Lukšo-Ražinska

Elizabete Lukšo-Ražinska ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd cenšas iegūt vēl vienu. Mācās spēlēt garmošku un braukt ar mašīnu. Patīk iet pārgājienos un kāpt kalnos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!