Pirms vairākiem gadiem kādā no Rīgas krogiem iepazinos ar Ūvi (ērtības labad pieņemsim, ka viņu tā sauca, jo īstais vārds ir pagaisis no atmiņas). Ūve viens pats bija atbraucis šurp ar riteni no Vācijas, pēc tam kad viņa ceļabiedrs trešajā ceļojuma dienā savu velosipēdu bija iemetis upē un griezies atpakaļ.
Kā jau šādi ceļotāji mēdz būt, Ūve bija atvērts, sirsnīgs un entuziastiski gatavs iepazīt austrumeiropiešus. Viņu interesēja politika un vēsture, tādēļ Ūve bija gatavs ne tikai dzert alu tolaik vēl dzīvīgajā "Free Riga" Dzirnavu ielas namā, bet arī uzklausīt manus tolaik visnotaļ naivos priekšstatus par ģeopolitiku. Uz atvadām viņš uzdāvināja un dedzīgi ieteica izlasīt tolaik vēl svaigi izdoto krievu izcelsmes amerikāņu žurnālistes Mašas Gesenas grāmatu "Nākotne ir pagātne. Kā totalitārisms atkaroja Krieviju" par demokrātijas sākumu un galu Krievijā. Pēc tam Ūve devās tālāk tieši uz minēto valsti, kur viņu gaidīja internetā satiktā draudzene, bet es uz vairākiem gadiem aizmirsu dāvanu grāmatplauktā.
Par Gesenas grāmatu atcerējos tagad, un, kaut arī šis ievads ir gluži neobligāts, šodien tas šķiet zīmīgs – kā pastkarte no pagātnes. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un, lai arī atkal ir vasara un Rīga joprojām tā pati, šī jau ir cita pasaule. 2017. gadā kritiķi Gesenas apgalvojumu, ka Krievijā atgriezies totalitārisms, sauca par pārspīlētu, bet tagad tas šķiet pašsaprotams.
Atkāpjoties no Krievijas specifikas un paskatoties uz jebkuru demokrātiju, tas, par ko šī grāmata man liek domāt – kurā brīdī pasivitāte, stāvēšana malā un samierināšanās ar notikumu gaitu ved pie punkta, kad neko ietekmēt vairs nav iespējams. Nevēlēšanās to pārbaudīt praksē sapurina, un, kaut arī, par laimi, mani ielenc aktīvi, pilsoniski domājoši cilvēki, arvien vairāk apzinos savas iespējas praktizēt demokrātiju kā privilēģiju.
Paturot to prātā, gan es, gan mani kolēģi un "Satori" autori turpināsim domāt un rakstīt arī par pēdējo nedēļu notikumiem. Reaģējot uz Ministru kabineta steidzīgi pieņemtajiem un nepietiekami izvērtētajiem grozījumiem atļaut cirst arvien tievākus kokus, piedalīsimies protestā 5. jūlijā pie Ministru kabineta un rakstos šķetināsim reālo situāciju Latvijas mežos. Turpināsim rakstīt arī par sieviešu tiesībām lemt par savu ķermeni, kas, kā pierādīja ASV Augstākās tiesas spriedums, arvien nav pašsaprotamas (kontekstam iesaku izlasīt nesen pie mums publicēto Agras Lieģes-Doležko rakstu). Tāpat turpināsim rakstīt par mākslu, kas cenšas meklēt atbildes uz urdošiem jautājumiem (piemēram, šodien publicējam veselas divas recenzijas par izrādi "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī).
Vienlaikus labi apzinos, ka ir vasara un daudziem tā ir īsa, bet vajadzīga atelpa no trauksmainām ziņām piepildītā pavasara. Šis nav arī labākais laiks, kad būt interneta žurnālam, taču jau drīzumā izziņosim kopā ar "Ascendum" veidoto vasaras notikumu programmu Viesturdārzā, bet lasāmvielai pludmalē iesaku paķert līdzi kādu no Satori avīzēm "Aiz kauna", kas joprojām atrodamas Rīgas kultūrvietās.
Tikmēr te, atkāpjoties no nopietnā, atgādināšu dažus pēdējā laikā "Satori" publicētos rakstus, kas piemēroti arī karstumā nogurušiem prātiem. Turklāt, iespējams, kāds būs arī labs sākums sarunai, dzerot aukstu alu ar tikko iepazītu ceļotāju:
- Elizabete raksta par bērnības pagalmiem: tantiņām, spēlēm un skābajiem ābolu čevitiem (brīdinu – nostalģiskas skumjas lasot garantētas);
- dzejnieks Krišjānis savulaik izlēma, ka pamēģinās brūvēt alu. Rakstā "Satori" viņš stāsta par to, kā viņam iecerētais izdevās un kā izskatās mazo alus darītavu pasaule no iekšienes;
- savukārt Anete apņēmās iemācīties vadīt mašīnu, lai vajadzības gadījumā izbēgtu no nolaupītājiem. Te kā vienmēr asprātīgi viņa raksta par gaidām un realitāti ceļā uz tiesībām.
2