Ir pienākušas nosacītas ēras beigas – pēc vairāk nekā 10 gadiem, kuros Kultūras ministrija atradās Nacionālās apvienības pārziņā, vietā nāks cits politiskais spēks. Kāds – to mēs uzzināsim šonedēļ, bet svarīgi, lai šajā pārmaiņu procesā skaļi skanētu arī nozares balss, tāpēc šodien publicējam aptauju ar kultūras jomas pārstāvjiem par to, kādu kultūras ministru un kultūrpolitiku viņi sagaida nākotnē.
Līdzšinējā kultūrpolitika ir tieši ietekmējusi arī "Satori". Vispirms finansiāli – līdzās ziedojumiem un dažādos citos projektu konkursos iegūtajam atbalstam lielāko daļu "Satori" budžeta veido Kultūras ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu līdzekļi (Valsts Kultūrkapitāla fonds, Sabiedrības integrācijas fonds, KM līdzdarbības līgums), kas faktiski nodrošina "Satori" pastāvēšanu. Esmu gandarīta, ka Kultūras ministrija saredz šāda neatkarīga medija pastāvēšanas nozīmi par spīti viedokļu atšķirībām, kas nereti šķīrušas "Satori" un politisko spēku ministrijas priekšgalā. Manuprāt, demokrātija ir tieši par to – sarunu, kurā skan dažādas balsis un tiek meklēts labākais ceļš, kā kopā veidot savu valsti. Vienlaikus, kā pierādījuši gadījumi Ogrē, Daugavpilī, Rēzeknē, tas nav pašsaprotami, un nākotnē no kultūras ministra es ceru sagaidīt vēl stingrāku un nepārprotamāku aizstāvību runas un mākslinieciskajai brīvībai visā Latvijā.
Domājot par kultūrpolitiku tuvākajā nākotnē, prātā nāk virkne degošu un konkrētu uzdevumu. Nav lieki vēlreiz atgādināt, ka Latvija joprojām ir viena no retajām Eiropas valstīm, kam nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, un šo trūkumu īpaši skaudri izjūtu, ne tikai ceļojot un apmeklējot modernus muzejus citviet pasaulē, bet arī tāpēc, ka pienācīgi novērtēta un pieejama laikmetīgā māksla ir viens no mūsdienīgi domājošas sabiedrības stūrakmeņiem. Savukārt saskarsmes trūkums ar laikmetīgo mākslu ietekmē ne tikai to, kādu kultūru radām un kā par to spriežam, bet arī to, kā domājam par sevi un pasauli.
Tāpat ceru, ka nākamā ministra vadībā izdosies izveidot jaunas Mediju politikas pamatnostādnes (iepriekšējās bija spēkā līdz 2020. gadam). Tas ir īpaši svarīgi šobrīd, kad sabiedrības sašķeltība kara apstākļos padara mediju redakcionālo neatkarību par vieglu mērķi dažādiem uzbrukumiem un par upuri pārprastām rūpēm par nacionālo drošību. Taču pamatnostādnes nav viss – tikpat ļoti no ministra gaidu arī stingru aizmuguri un skaidru atbalstu medijiem situācijās, kad šī neatkarība ir apdraudēta.
Skaidrs, ka mūzikas kopiena joprojām gaida arī nacionālo koncertzāli, savukārt JRT kolektīvs un valmierieši – atgriešanos savos teātros. Tāpat gaidīšanas stadijā arvien ir radošo personu atlīdzību režīms. Tomēr līdzās konkrētiem darbiem ir netveramākas, bet, iespējams, vēl svarīgākas lietas. Piemēram, ceru, ka nākotnē izdosies pārvarēt šizofrēnisko plaisu starp Kultūras ministrijas deklarēto mērķi – iekļaujošu, saliedētu sabiedrību – un tās vadībā esošo spēku reālo pārliecību un politiku. Es īsti neticu, ka tik fundamentālu, grūti īstenojamu procesu kā iekļaujošas sabiedrības veidošanu ir iespējams virzīt bez neviltotas, aizrautīgas degsmes šādu pārmaiņu vadībā.
Kaut gan pievienojos Artim Svecem, kurš šodien publicētajā slejā raksta – prasība pēc kultūras ministra, kas būtu "otrs valsts vadītājs" un "garīgās attīstības virziena sekmētājs" ir nedaudz naiva, nevaru nepiekrist arī tiem "Satori" aptaujas dalībniekiem, kuri no nākamā kultūras ministra sagaida vizionārismu. Par to, cik izšķirošs faktors ir vizionārisms (vai tā trūkums), esmu pārliecinājusies, ne tikai ilgstoši strādājot kultūras medijā, bet arī mūsu pirmsvēlēšanu diskusiju ciklā "Balso par kultūru", kur politiķi, pat vairākkārt mudināti, nespēja formulēt aizraujošus, stratēģiskus redzējumus par Latvijas kultūras attīstību. Neapšaubot to, ka esošo vajag "saglabāt, veicināt un turpināt", ceru, ka nākamais kultūras ministrs nebaidīsies arī drosmīgi sapņot un piedāvāt iedvesmojošu nākotnes vīziju Latvijas laikmetīgajai kultūrai. Lasot aptaujas atbildes, esmu pārliecināta – ja tā, viņam vai viņai palīgā nāks daudz aizrautīgu roku, lai šo vīziju īstenotu.
4