Bija dažādi iemesli, kāpēc es vēlējos iegūt autovadītāja tiesības, un tos visus jūs gan jau zināt. Ja nu pēkšņi uzaicina filmēties kādā road-movie? Vai arī tieši man kāds nekavējoties jānogādā slimnīcā – no tā ir atkarīga šī cilvēka dzīvība. Varbūt es nākamajā dzimšanas dienā dāvanā saņemu automašīnu? Tomēr pats svarīgākais iemesls slēpās vēl kaut kur dziļāk, manas iztēles tumšākajās dzīlēs. Kriminālromānos daudz aprakstītas situācijas, kā nolaupīti cilvēki tomēr pārsteidzoši izglābjas, tiek pie varmākas mašīnas atslēgas un cauri meža ceļam dodas pretī brīvībai. Iedomājieties, kāda ir sajūta, ja izdodas atmūķēt pagraba dzelzs durvis, nolaupīt atslēgu no aizmigušā saimnieka džinsu kabatas, bet tad attapties, ka neproti vadīt automašīnu! Mani šāda scenārija iespējamība biedēja, tāpēc pieteicos autoskolai.
Teorētiskās nodarbības notika attālināti, un to laikā es uzzināju diezgan daudz par savu jauno skolas biedru privāto dzīvi. Starpbrīžu laikā viņi labprāt cits citam rādīja savus tikko dzimušos bērnus, dalījās iespaidos par mīļākajām datorspēlēm un izteica viedokli par politisko situāciju valstī. Mani pārsteidza, ka, šķiet, neviens neizmantoja iespēju par saviem iemesliem neapmeklēt vai kavēt kādu nodarbību informēt pasniedzēju privāti. Laikam bija sajūta, ka grupas starpā izveidojusies tāda tuvība, ka vajag detalizēti dalīties itin visā un ar visiem. Tas izklausījās apmēram tā:
"Skolotāj! Man piektdien būs jāapmeklē viens pasākums Viļņā, tāpēc es, iespējams, nodarbības laikā nevarēšu ieslēgt kameru. Bet varbūt man arī vispār izlādēsies telefons, jo es pazaudēju lādētāju, bet man tagad nav naudas, par ko nopirkt jaunu, alga būs tikai nākamnedēļ. Man it kā draugs aizdeva savu veco lādētāju, bet viņam ir kaut kāds sabojāts vads, tāpēc es nezinu, cik ātri telefonu varēs uzlādēt. Tā ka es varbūt kādu pusi nodarbības būšu ar neieslēgtu kameru, bet otru pusi – vispār nebūšu."
Tikmēr instruktors regulāri sniedza vērtīgus padomus ne tikai braukšanas, bet arī citās jomās, un īpašs speciālists viņš, protams, bija virusoloģijā. Nodarbības laikā mēs, piemēram, uzzinājām, ka vienam viņa draugam izdevies izārstēt Covid-19, apēdot veselu rutku. Par spīti visam, man izdevās nokārtot teorētiskos pārbaudījumus, un es pieteicos pirmajai braukšanas nodarbībai.
Biju jau noskaidrojusi, ka viena no svarīgākajām braukšanas instruktoru pedagoģiskajām iemaņām ir "vismaz viņš nekliedz". Ja "vismaz viņš nekliedz", principā vari uzskatīt, ka esi ticis pie laba instruktora. Es instruktoru Vili (vārds mainīts) izvēlējos tāpēc, ka viņam bija labsirdīgas acis, tātad bija liela iespēja, ka vismaz viņš nekliegs. Braucot uz Dzintariņu (tā sarunvalodā sauc vietu, kurā visi Rīgas autoskolu studenti brauc savus pirmos metrus pie instruktora mašīnas stūres), Vilis man norādīja uz pedāli kreisajā malā un jautāja, vai es zinu, kas tas ir. Satraukumā atbildēju, ka gāze, bet redzēju, ka viņš ir manī vīlies. Tad Vilis norādīja uz kādu ciparnīcu vadības panelī:
– Un kas ir tas?
– Es… nezinu.
– Tevi nekad nav interesējis kādam pajautāt, kas tas ir?
– Nē.
– Un ko viņš, tavuprāt, mēra?
Te es biju jau pilnīgi samulsusi un teicu:
– Zirgspēkus?
– Kādus zirgspēkus?! Tas ir tahometrs!
Tālākajā nodarbībā Vilis man ātri parādīja, kā pārslēgt ātrumus, un bija nikns, kad, pirmoreiz uzsākot braukšanu, nepaskatījos kreisajā spogulī. Bija tik daudz un dažādu darbību, kas turklāt jāveic reizē, man nekas nesanāca, un Viļa emocijas mainījās no izsmejošām uz dusmu pilnām. Labsirdīgās acis bija mani pievīlušas. Varbūt tāpēc 18 gadu vecumā tiesības nolikt ir vieglāk. Esi pieradis, ka pieaugušie pret tevi tā izturas – vienalga, mājās, skolā vai basketbola pulciņā. Toties es jau biju pieaugusi, es šeit biju ieradusies kā braša kliente, bet aizgāju kā nabaga skolniece. Uzreiz sapratu, ka manas un Viļa attiecības ar to arī ir beigušās. Acu testam vairs neuzticējos, nolēmu nākamā instruktora izvēlei pieiet seksistiski un pieteicu nodarbību pie sievietes. Šo lēmumu ne brīdi nenožēloju. Rita (vārds mainīts) man pirmajās nodarbībās ļāva tikai grozīt stūri, nedomājot par pedāļiem un spoguļiem, un es jutos kā septītajās debesīs (salīdzinoši). Arī turpmāk iemaņas varēju apgūt lēni un pakāpeniski, lai gan nereti kaut kādas lietas man pielēca ar divu triju nodarbību nobīdi: "Ā, tad šo sauc par pareizu trajektoriju!" – un tamlīdzīgi.
Man likās – lai iemācītos braukt ar automašīnu, man jāsaprot tās būtība, tāpēc noskatījos filmu par mašīnas motora uzbūvi. Tas man, protams, nekā nepalīdzēja. Pret sajūgu gan es spēcīgas simpātijas sajutu uzreiz, tāpēc ne mirkli neapsvēru iespēju kārtot tiesības braukšanai ar automātisko pārnesumkārbu. Turklāt vairumam cilvēku nolaupītāju noteikti ir veci busiņi, kuriem ātrumi jāpārslēdz, izmantojot sajūgu.
Paralēli sāku mācīties spēlēt futbolu un varēju starp šīm abām pieredzēm vilkt daudz paralēļu. Arī futbolā, tāpat kā braucot pie stūres, jāpārredz laukums, jāizvērtē situācija, zibenīgi jāpieņem lēmums un jāprot prognozēt, ko darīs citi. Jāspēj fokusēties un atrast pareizo maindsetu, jābūt pārliecinātam, bet nekādā gadījumā pārāk pārliecinātam. Līdzīgs ir arī pats mācīšanās process, kurā gūsti pieredzi, kā ar katru nodarbību vari izdarīt kaut ko drusciņ vairāk. It kā vienkārši, bet profesionālajā ikdienas dzīvē tas tā vairs nestrādā, tur progresu nevar izjust tik tieši un nepastarpināti. Turklāt radošajās jomās ar to progresu vispār ir, kā ir, drīzāk priecājies, ka nav regresa. Tāpēc es sāku saprast, kādēļ cilvēki, tuvojoties pusmūžam, meklē sev visādus vaļaspriekus. Ir taču vareni spēt notamborēt arvien sarežģītāku džemperi, nomakšķerēt arvien lielāku zivi, izaudzēt arvien miltaināku tomātu.
Šķiet, ka nolikt tiesības, tāpat kā dzemdēt bērnus, 18 vai 20 gadu vecumā varētu būt vienkāršāk, jo nav visu to: "bet ja nu…", "a ko tad, ja…" un "man bail no tā, ka…". Uzklausot cilvēkus, kuri centušies iegūt tiesības pēc 30 gadu vecuma, šķiet, ka viņiem šī pieredze bijusi daudz traumatiskāka. Un tad vēl tas mūžīgais jautājums: "A cik braukšanas tev jau bijušas?" Ar cerību, ka ir vēl kāds, kuram šajā procesā iet tikpat slikti kā tev. Bezmaz vajadzētu izveidot kādu anonīmo tiesību licēju kustību (akronīms – ATL), kurā dalīties visos šajos stāstos un sajust, ka neesi viens. Es, piemēram, esmu iekūlusies jau divās avārijās.
Pirmā avārija notika kopā ar instruktori – gaidīju, kad kustību pie zaļās gaismas uzsāks priekšējā automašīna, un tajā brīdī kāds ietriecās manas mašīnas aizmugurē. Tā nebija mana vaina. Otrā avārija notika desmit minūtes pēc tam, kad es pirmoreiz biju sēdusies pie stūres savas draudzenes automašīnai. Mēs bijām ceļā uz strausu fermu, un es, taisot kreiso pagriezienu, iebraucu sānā mašīnai, kas mani tajā brīdī apdzina. No apdrošinātājiem joprojām nav ziņu, kurš šajā situācijā tiek atzīts par vainīgu. Neskatoties uz to, šonedēļ pierakstījos autoskolas braukšanas eksāmenam. Jūtu: man priekšā skaista, varena vasara, ceru, ka apbraukāšu visu Latviju un neviens mani, ptu, ptu, ptu, nenolaupīs.
13