Autora foto
 
Raksti
22.06.2022

Alus, bamslis un citi zvēri

Komentē
0
Saglabā

Alus dzeršana man ilgstoši nebija saprotama. Tas likās rūgts un nepatīkams dzēriens. Agrajos tīņu gados, kad sāku sociālos nolūkos patērēt alkoholu, izvēle parasti krita uz šņabi (cena vs efekts) vai saldu vīnu (salds un viegli dzerams). Tomēr ātri atklāju, ka šņabis nav ilgtspējīgs dzēriens, bet salds vīns šķebina dūšu, turklāt nav tas lētākais variants. Ja vēlējos ne tikai apreibt, bet arī labi pavadīt laiku, degvīns nebija labākais pavadonis. Paturot prātā ilgtspējības principu, visai ātri nonācu pie alus. Pusaudžu vecumā dzērienu cena bija viens no galvenajiem faktoriem. Garša bija visai sekundāra, tādēļ nozīmīgs dzīves posms tika pavadīts ar divlitrīgajām alus pudelēm. Divcīši bija ne tikai labs darījums, bet tie arī bagātināja latviešu valodu ar neskaitāmiem jaunvārdiem. Talsos visbiežāk dominēja tādi divlitrīgā apzīmējumi kā divcis, bamslis, ampula un ciska. Neticami zema cena (reizēm pat lētāka nekā gāzēts ūdens), visai ciešama garša pudeles sākumā, un labi pavadīts laiks garantēts. Šim dzīves posmam ne tikai es, bet vēl kaudze Latvijas radošo cilvēku varētu veltīt eseju sēriju. Divlitrīgos pārtraucu dzert vēl, pirms tie pazuda no veikalu plauktiem. Kāds tas ir zaudējums valodas un kultūras attīstībai, varam tikai minēt. Kā izteicās Andris Kalnozols: "Divlitrīgo aizliegšana ir liels trieciens jaunākajai latviešu literatūrai."

Citus kvalitatīvos alus aspektus atklāju nedaudz vēlāk. Ceļojumos pamanīju, ka alus noder ne tikai kā sociālais lubrikants, bet var būt arī patīkams dzēriens. Garšu paspilgtina arī vieta, kur tas tiek patērēts. Pavisam cita pieredze ir baudīt alu bārā vai nezināmā pilsētā, kur esi pirmo reizi. Ceļojot atklājās, ka dzēriens, kas izdzerts noteiktā vietā un apstākļos, kļūst par laika kapsulu. Konkrēts alus man joprojām saistās ar noteiktām vietām un notikumiem. "Birra Moreti" – ar Itālijas vidienes ciematiem, kas, satupuši pakalnu virsotnēs, raugās cits uz citu ar draudzīgu smīnu. Slovāku "Šariš" salstošā Augsto Tatru pārgājienā. "Copper dragon" klusā Jorkšīras lauku pabā. Ūdeņainā Meksikas "Tecate" neciešamā Čivavas tuksneša svelmē. "Saigon" mazās Hanojas šķērsielās, kad norimusi dienas duna un pilsēta burtiski uz stundu ļauj ievilkt elpu. Mazi pieredzes dzintariņi, kuros iestiguši pagātnes notikumi, kam alus kalpo kā ieejas atslēga. Šajā laikā iezīmējās dažādi posmi, kuros biju pieķēries konkrētās valsts alum. Viss sākās ar sajūsmu par Slovākijas alu, ko gandrīz tūdaļ nomainīja Čehijas posms. Tad pēc pārtraukuma sākās mīlestība pret Beļģiju, šo fanošanu noslēdza Anglijas posms. Mīlestība pret konkrētām valstīm nekur nav pazudusi, bet tā ir izplūdusi un vairs nepazīst tik konkrētas ģeogrāfiskās robežas.

Varētu padomāt, ka vienmēr esmu gribējis dzīvi saistīt ar alus pasauli vai padziļināti būtu interesējies par alus kultūru. Nebūt ne. Man patika mirkļi, kuros bija iepīts alus, es tos meklēju, bet pats dzēriens un tā uzbūve, plašā vēsture un daudzveidība sākotnēji mani interesēja maz. Tā vietā ļāvos nejaušību virknei, kas mani saveda kopā ar pareizajiem cilvēkiem. Vēlme uzvārīt pirmo alu izauga no domas, ka būtu forši uz Jāņiem uztaisīt pašgatavotu alu. Tā kā viens mans draugs raudzēja sidru palielos apjomos, griezos pie viņa. Pirmais sanāca visai briesmīgs, bet bija jau par vēlu, jo biju apslimis ar alus darīšanu. Otrais alus, ko ar draugu uztaisījām, likās labākais, kādu jebkad biju dzēris – tas, saprotams, ātri pārgāja. Lepnums mijās ar pārsteigumu, ka, mājās taisot alu, ir iespējams pagatavot ko tādu, kas garšo labāk par vairumu veikalā atrodamo. Mani apbūra gandrīz maģiskais process, kad iesalā esošais cukurs pārvēršas misā, kura izrūgstot kļūst par dzērienu, kas sagādā prieku.

Pēc sākotnējās nekritiskās sajūsmas par katru kroplīti, ko biju sabrūvējis, radās vēlme lietas darīt kvalitatīvāk un lielākā apjomā. Mājas apstākļos vārīt 200 litrus jau palika sarežģīti, nemaz nerunājot par to, ka tādos apjomos tas jau bija nelegāli. Brieda ideja par savu alus darītavu. Satikām trešo cilvēku, kura standarti bija krietni augstāki. Izrādījās, ka visu ir iespējams darīt daudz labāk, garšīgāk, turklāt katru reizi. Tas bija brīdis, kad alus lēnām pārtapa par manu darbu. Visi trīs iesaistītie piegājām darītavai kā eksperimentam. Daļēji tāpēc, lai būtu vieglāk atkāpties, ja nekas no tā neiznāktu. Tā pirms desmit gadiem sākās jauns dzīves posms, kas ieveda mani citā pasaulē, kurā nebiju plānojis nonākt.

Dzīves laikā mani kā dzejnieku ārpus lasījumu vides, paldies dievam, ir atpazinuši labi ja duci reižu. Kā alus darītavas pārstāvi mani atpazīst visai bieži. Ir bijušas gan patīkamas diskusijas par stiliem, gan sarunas par to, kā patiesībā man vajadzētu brūvēt alu. Vairums sarunu gan ir labvēlīgas, un, ja vien tās neatrauj mani no citām lietām, parasti tām ļaujos. Esmu pieņēmis, ka alus, ko darām, zināmā mērā vairs nav tikai mans un manu kolēģu īpašums. Pieredzes otrā galā ir īsti cilvēki, kuriem ir savs stāstāmais par katru brūvējumu. Mazliet kā rakstot dzeju – to publicējot, tā paliek mazliet ne-tava. Tikai atšķirībā no dzejas par alu cilvēki izsakās pavisam brīvi – un tas nav nemaz tik slikti.

Mazo alus darītavu pasaule ir visai draudzīga vide, kura man atvērusi ļoti daudz durvju. Esmu nonācis vietās, kur nekad nebūtu cerējis nonākt, sevišķi ārzemēs. Mazu brūžu pagrabos, kur tiek celti galdā gadu desmitiem noturēti imperiālie stauti. Mežonīgie eili no baltvīna mucām dažu simtu pudeļu metienā. Satikti interesanti cilvēki, kas deg par alu, kas tiešām mīl savu darbu un ir gatavi tev, bieži vien pilnīgam svešiniekam, visu ko rādīt, stāstīt, dzirdīt un dot līdzi kaudzēm alus – tikai tāpēc, ka arī es esmu no mazas alus darītavas. Jo mēs abi esam no tāda kā slepena klubiņa, kur saprotam viens otra problēmas, saprotam, ko nozīmē vadīt un darboties alus darītavā, bez nepieciešamības skaidrot pamatus. Viņš zina, ka es zinu, un es zinu, ka viņš zina. Protams, alus brūži aug lielāki, komercializējas, daži no sākotnējiem cīņu biedriem Baltijas valstīs jau ir pārdevuši savus lolojumus lielajiem alus koncerniem. Bet man grūti kādam pārmest, ka viņš vairs nevēlas turpināt dzīvot intensīvo, nereti nepateicīgo un stresaino brūža dzīvi.

Reiz, kad sūdzējos savam vecākajam brālim par to, ka cilvēki bieži sagaida, lai es ciemos vienmēr nāktu ar alu, viņš teica: "Bet ko gan tu gaidīji?" Cenšos to sev atgādināt. Katrai nodarbei līdzi nāk tāda kā neredzamā bagāža. Mūziķis gan jau kaut ko uzspēlēs, aktieris – izklaidēs. Dzejnieks – paskaitīs pantiņus. Kad saku, ka strādāju alus darītavā, cilvēki sagaida, ka brīnumaini izvilkšu sešpaku no somas vai sākšu alus degustāciju. Esmu pieradis, ka noteikti cilvēki man zvana tikai tāpēc, ka vēlas sarunāt alu savam pasākumam. Tāpat cenšos atcerēties, ka cilvēki vienkārši vēlas būt pieklājīgi un parunāt par manu darbu. Nē, strādājot brūzī, es visu laiku neesmu pālī! Nē, es nevaru ņemt uz mājām tik daudz alus, cik vien vēlos! Dzīvais alus ir tikai mārketinga termins. Tumšais alus nenozīmē, ka tas obligāti ir stiprs. Atzīstos, ka ne vienmēr esmu pacietīgs, gadās, ka aizsvilstos par kārtējām muļķībām no sērijas: "Mans vectēvs taisīja alu, tādēļ es jau nu gan zinu, kāds ir īsts alus." Cilvēkiem patīk izlikties, ka viņi zina labāk, sevišķi par lietām, ar kurām ikdienā saskaramies. Domāju, ka ikviens fotogrāfs, automehāniķis, ugunsdzēsējs un celtnieks vismaz reizi ir dzirdējis par to, kā tā lieta darāma. Kā nekā alus dzērāji ir konservatīvi savā mīlestībā. Mēs katrs pazīstam kādu "es dzeru tikai Tērveti" cilvēku, lai arī alus pasaule patiesībā ir sasodīti milzīga un plaša. Pats joprojām mācos par to, kas ir iespējams, un nebeidzu būt pārsteigts. Jāapzinās, ka tas alus, ko tu esi dzēris līdz šim, ir tikai neliels piliens uz alus pasaules letes.

Craft alus jeb amatalus kultūrai bieži tiek pārmests hipsterīgums, stilīgums, dzīšanās pēc jauniem trendiem. Lai arī eilu kultūra, kas Latvijā skaitās jauna, patiesībā ir vecāka par mums tik iemīļotajiem lāgeriem. Tajā pašā laikā, pateicoties šai kultūrai, ir noticis nozīmīgs izpētes darbs dažādu tradicionālu, bet gandrīz mirušu alus stilu atjaunošanā. Šī ir arī pētniecības nozare, jo, tikai darot jaunas alus šķirnes, var iemācīties ko jaunu, atrast jaunas garšu kombinācijas, jaunus valstī nebijušus stilus vai pat ko pilnībā oriģinālu. Pateicoties amatalum, ir paplašināta alus definīcija un kultūra no vienveidīgas lielu koncernu bezgaršības pacelta daudz krāšņākā līmenī. Tas nenozīmē, ka nevajag dzert "Carlsbergu". Svarīgāk ir dzert to, kas pašam garšo, un to var pateikt tikai tad, kad ir pagaršots kas vairāk ārpus "gaišais" un "tumšais" kategorijām. Priecājos par to, ka aizvien biežāk plauktos ir pamanāma lielāka izvēle – pat mazākos veikalos. Cilvēki biežāk ir informēti par alus pasaules bezgalību vai vismaz ir dzirdējuši par to. Un es klusi ceru, ka arī man ir bijis neliels nopelns šajā attīstībā.

Tēmas

Krišjānis Zeļģis

Dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!