Pirms pāris nedēļām izlasīju režisores Zanes Kreicbergas rakstu "Godīga saruna" – pārdomas par ukraiņu skatuves mākslinieces Sofijas Meļņikovas un režisora Valtera Sīļa sadarbībā tapušo monoizrādi "Drama Queen". Impulsu uzrakstīt par šo izrādi Kreicberga pamato ar nepieciešamību tikt "skaidrībā par savām izjūtām un attieksmi pret "krievu jautājumu", "ukraiņu jautājumu" un "mākslas īpašā statusa" jautājumu", kas lielā mērā ir iemesls, kāpēc arī es šobrīd rakstu šo tekstu.
Uz mani spēcīgu iespaidu atstāja Kreicbergas, manuprāt, būtiskākais secinājums un reizē aicinājums: "Es īsti neredzu iemeslu šobrīd ieņemt neitrālu pozīciju attiecībā pret krievu kultūru, es drīzāk spēju solidarizēties ar Sofijas Meļņikovas naidu pret "rusņu" un aicināt ieturēt pauzi krievu kultūras atskaņošanā, kamēr Krievija nav izbeigusi iebrukumu Ukrainā, dodot vietu citām balsīm, kuras mēs vēl nepazīstam, bet kuras būtu vērts zināt." Iespaids bija spēcīgs ne tikai tāpēc, ka šis aicinājums vārdos iemiesoja manas tābrīža sajūtas un pārliecību, bet arī tāpēc, ka dalīšanās ar šo diezgan kategorisko cita cilvēka nostāju savā ziņā ļāva man atviegloti uzelpot un uz mirkli noslēpties.
Pagājušā gada 7. aprīlī tika publicēta mana intervija ar krievu rakstnieci Annu Starobiņecu. Tās nosaukums – "Valsts ienaidniece" – tobrīd iemiesoja manu pārliecību un arī, domājams, mūsu visu kopīgo vēlmju domāšanu kara sākumā, kad vēl bieži varēja dzirdēt tādas frāzes kā "viena cilvēka karš" un "iekšējais apvērsums". Mēs izmisīgi lūkojāmies pēc kaut mazākā apliecinājuma tam, ka Putina kara pieteikums Ukrainai varētu pamodināt Krievijas pilsonisko sabiedrību, kura, spiesta konfrontēt diktatora nepieņemamo izgājienu, beidzot atcerētos, ka tā īsti jau tomēr viņu nav ievēlējusi.
Starobiņecu vēlējos intervēt jau labu laiku pirms kara sākuma – biju izlasījusi viņas latviski tulkoto autobiogrāfisko romānu "Paskaties uz viņu", kurā autore, atklājot savu personīgo traģēdiju ar medicīniskā aborta pieredzi Vācijā, izgaismoja Krievijas veselības aprūpes iekārtas, tostarp dzemdniecības patoloģiju atzara, katastrofāli nehumāno stāvokli. Starobiņeca patiešām jau visai ilgi bija dzīvojusi kā valsts ienaidniece, un, kad viņu intervēju, runājām gan par šo valsts institūciju vardarbības atzaru, gan par karu.
Šogad sapratu, ka, lai gan mana pārliecība par nu jau Gruzijā dzīvojošās Starobiņecas nostāju kara jautājumā nav mainījusies, es tomēr vairs negribētu viņu aicināt uz interviju. Salīdzinot šo sīciņo domu eksperimenta statusā nonākušo dilemmu ar "Spēlmaņu nakts" žūrijas lēmumu labākās aktrises titulu piešķirt krievu aktrisei Čulpanai Hamatovai, kļūst skaidrs, ka viennozīmīgas atbildes uz šo "krievu jautājumu" nav, kaut vai tikai problēmas plašā diapazona dēļ.
To, kāpēc par šādu žūrijas "gājienu" diskusijas sabiedrībā ir pat nepieciešamas, slejā "Noziegums un balva" saturīgi rakstīja Artis Svece, bet neesmu tik droša par viņa spriedumu: "Domāju, ka balvas komisija izdarīja apzinātu lēmumu uzsākt strīdu." Apzināta strīda sākšana, manuprāt, pieprasītu, ka pastāv izpratne par lēmuma politiskajām implikācijām, taču vismaz balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājas vietniece Līga Ulberte lēmumu pamatoja ar vārdiem "žūrija vērtē teātri".
Vērojot asās diskusijas par šo lēmumu medijos un sociālajos tīklos, atkal sajutu jau iepriekš piesaukto atvieglojumu un izmantoju iespēju vismaz virtuāli noslēpties apkārtējo dusmās un sašutumā. Arī es biju dusmīga – ne jau uz Hamatovu, kura, manuprāt, kā jebkurš pašlabumu meklējošs cilvēks tikai izmantoja piedāvāto iespēju jēgpilni turpināt darbu savā profesijā, bet gan uz izrādes režisoru Alvi Hermani, kurš, vadoties pats pēc sava iekšējā kompasa, aktrisi bija uzaicinājis uz Latviju. Ticu, ka ar Hamatovu Hermanim ir nesalīdzināmi vairāk kopīga nekā ar lielāko daļu viņam personīgi nepazīstamo tautiešu, un skaidrs, ka ikdienā daudz biežāk esam raduši lēmumus pieņemt tieši šādi – savu interešu, personīgās attieksmes un dzīves kursa vārdā, kas droši vien visprecīzāk pamato katru nākamo soli.
Grūtāk, protams, saprast žūrijas motivāciju, uzstājot, ka arī šībrīža apstākļos varam vērtēt tikai teātri, lai gan šis "nejauksim mākslu ar politiku" princips, šķiet, Latvijā nav nemaz tik reti sastopama parādība. Man ir radies iespaids, ka šī pieeja bieži izpaužas ne tikai kā nosacīts aklums pret mākslas darbu politiskajām implikācijām, bet arī kā attieksme: ja jau politiska, tad tā nav māksla vai vismaz – ne kvalitatīva māksla, kas varētu pretendēt uz profesionalitāti. Piemēram, Vilnis Vējš žurnālā "Rīgas Laiks" publicētajā komentārā "Bļāviens, ne māksla" skaidro, kāpēc, viņaprāt, mākslinieks Krišs Salmanis patiešām nebija pelnījis viņam nepiešķirto nomināciju Purvīša balvai par plakātu, kurā attēlota Krievijas prezidenta Vladimira Putina seja-galvaskauss. Vējš raksta, ka "Salmaņa plakāts likās pārāk primitīvs, vienkārši rupjš. Šo rakstot, es domāju, ka Krišs man piekristu – jo viņš ir delikātākais, inteliģentākais mākslinieks, kādu Latvija jebkad pieredzējusi, un kādā sarunā man teica, ka nošķir mākslu no politiska aktīvisma", un pēcāk piebilst: "Kara laikā nepietiek ar mākslu, kas ir metaforiska, daudznozīmīga un smalka. Starp citu, vēsturiski izšķirīgos brīžos parasti top daudz sliktas mākslas – pirms atmodas tādu ražoja kaudzēm."
Kreicberga, savukārt, jau iepriekš minētajā tekstā, runājot par Meļņikovas, manuprāt, lielisko un daudzslāņaino izrādi "Drama Queen", paredz, ka "visticamāk, šī izrāde un aktrise netiks nominēta nākamajai "Spēlmaņu nakts" balvai, jo, stingri ņemot un tikai pēc "mākslinieciskiem un profesionāliem kritērijiem" vērtējot, iestudējumam ir trūkumi, sākot jau ar to, ka Sofija Meļņikova nemaz nav aktrise un sešus gadus kopš studiju beigšanas nav kāpusi uz skatuves, tāpēc pirmizrādē jutās vēl nedroši un brīžiem piemirsa tekstu", bet reizē uzsver, ka viņai "personīgi daudz svarīgāk šodien teātrī ir piedzīvot šo sevis pārvarēšanu, lai atklāti runātu par savu identitāti, bailēm un naidu, nevis intelektuālā konstrukcijā "izcili" nospēlētas "ļoti sarežģītas vairākas lomas"".
Grūti spriest, kādās proporcijās dažādo kritiķu centienos "nejaukt mākslu ar politiku" sastopas vēlme nedot politiski motivētas žēlsirdības dāvanas un pārliecība, ka "bļāviens" jeb politiski aktīva māksla jau pēc būtības nekādi nespēj būt "metaforiska, daudznozīmīga un smalka". Tas nav mans lauciņš, un slikto pēcgaršu, ko jūtu, lasot dažu latviešu kritiķu spriedumus, iespējams, var skaidrot ar dažādiem subjektīviem faktoriem.
Cerības stariņu, ka par "krievu jautājumu", "ukraiņu jautājumu" un "mākslas īpašā statusa" jautājumu ir iespējams domāt daudznozīmīgi, jēgpilni, bet reizē arī politiski aktīvi, manī viesa turku izcelsmes amerikāņu autores un 2018. gada Pulicera prēmijas laureātes Elifas Batumanas eseja "Krievu klasikas pārlasīšana Ukrainas kara ēnā" ("Rereading Russian Classics in the Shadow of the Ukraine War") žurnālā "New Yorker". Šajā esejā Batumana, kura visu apzināto mūžu fanojusi par krievu klasisko literatūru, iztaujā savus pieņēmumus par krievu literatūru divu pretēju uzstādījumu kontekstā. Vienā pusē ir dažādu ukraiņu literāro apvienību paziņojumi, tostarp Ukrainas PEN petīcija par "totālu krievu literatūras boikotu visā pasaulē", kas ietver ne tikai sadarbības saišu saraušanu ar krievu izdevniecībām, bet arī pārtraukšanu izplatīt krievu autoru grāmatas. Otrā pusē ir skanīgais sauklis "Ienaidnieks ir Putins, nevis Puškins" – šī vienkāršā frāze ļoti atgādina pirmo mēnešu "viena cilvēka kara" retoriku, kuru, domājams, pārskatījusi visai liela Latvijas sabiedrības daļa. Lieliskajā un smalkjūtīgajā, bet ar ķirurģisku precizitāti uzrakstītajā esejā Batumana atklāj gan krievu literatūras milžu darbus caurvijošo imperiālistisko ideoloģiju, gan saknes pašas internalizētajai patriarhālajai pārliecībai. Jāpiebilst arī, ka imperiālisma un koloniālisma motīvus krievu literatūras klasikā bija identificējusi un visiem jau 2000. gadā darbā "Imperiālās zināšanas: krievu literatūra un koloniālisms" ("Imperial Knowledge: Russian Literature and Colonialism") atklājusi arī poļu izcelsmes amerikāņu autore un slāvistikas pētniece Eva Tompsone (Ewa Thompson). Taču, manuprāt, tieši Batumanas teksts, kurā autore nenoliedz savas līdzšinējās jūtas pret krievu literatūras klasiku, bet ir apņēmības pilna rast nevienkāršu atbildi vai vismaz jaunu domāšanas veidu par krievu literatūru Ukrainas kara kontekstā, ļauj identificēties ar problēmu, kura vienā vai otrā veidā šobrīd neliek mierā daudzus no mums.
Pēdējā gada laikā esmu intervējusi nu jau 10 ukraiņu autores un mākslinieces (tām pa vidu iespraucies arī viens vīrietis – talantīgais dokumentālo filmu režisors Makss Rudenko, kuru, līdzko viņš iestājās teritoriālās aizsardzības vienībā Kijivā, nosūtīja filmēt pierādījumus Irpiņā un Bučā notiekošajam). Šīgada laikā par vienu no man nozīmīgākajām autorēm kļuvusi ukraiņu literatūras superzvaigzne Oksana Zabužko, kuru intervēt man sanācis jau divreiz. Nesenākajā sarunā ar Zabužko runājām par viņas jaunākajā grāmatā "Garākais ceļojums" aprakstīto nepieciešamību izprast daudzās cēloņsakarības, kuru rezultātā Krievijai "kolektīvo Rietumu" acīs bija izdevies Ukrainu padarīt mazvērtīgu un maztiesīgu uz pašnoteikšanos. Arī Zabužko uzsver tādu prominentu Rietumu literātu kā Batumanas ietekmi uz kolektīvo apziņu, ko maina viņu (nevis "tikai" ukraiņu rakstnieku) aicinājumi uz kritisku krievu literārā mantojuma izvērtēšanu, kas iet roku rokā ar ukraiņu literatūras ieraudzīšanu – lielākoties pirmoreiz.
Grāmatā "Garākais ceļojums" Zabužko sniedz stindzinošu ieskatu tajā, kāda loma bijusi ukraiņu literatūras nomākšanai gan vietējā, gan globālā mērogā, Kremlim realizējot "demoralizāciju" valstī, kuru paredzēts "pārņemt": "Tolaik, 90. gados, to pamanīja tikai katrs savā jomā: neviens nesaskatīja kopējo ainu. Grāmatnieki, piemēram (te es runāju par savējiem!), sūdzējās par krievu grāmatas ekspansiju: kamēr ukraiņi veidoja savu tirgu no nulles un dibināja pirmās privātās izdevniecības, izrādījās, ka pieredzējušākajā Maskavā (kur "autortiesību aģentūra" tika izveidota PSRS, bet KGB kontrolieri tur bija jau kopš 70. gadiem!) parādījās "literārās aģentūras", kas Rietumos ātri vien izpirka tiesības tulkot populārus autorus "visā bijušās PSRS teritorijā" un tik ilgi bloķēja ukraiņu tulkojumu parādīšanos, vai – vēl sliktāk – ka veselus Ukrainas reģionus, piemēram, Krimu un Donbasu, no 1997. gada jau bija pilnībā pārņēmuši Krievijas grāmatu izplatītāji, tāpēc ukraiņu izdevējiem nācās prasīt vietu viņu grāmatnīcās kaut kur "pašā apakšējā plauktā" – un tādējādi ukraiņu masu literatūrai, masu tirāžai un līdz ar to arī mūsu pašu grāmatu tirgum, manuprāt, iespējas tika bloķētas jau pašā sākumā..."
Gan Batumanas eseja, gan Zabužko teiktais un rakstītais man jau atkal lika izjust savādo atvieglojumu, kurš ironiskā kārtā mani pēdējā laikā ir sācis urdīt. Viņu argumentācija piedāvāja leģitīmu iemeslu niknumam un agresijai, kas manī plosījās un aicināja "mest visu vienā katlā" attiecībā pret "krievu jautājumu". Apzinos, ka, uzrakstot šos vārdus, esmu sev nogriezusi atpakaļceļu pie paštaisnajām dusmām un spiežu sevi iet neērto trūkstošo atbilžu ceļu. Bet tas, ka nav vienkāršu atbilžu, ir normāli. Ir normāli, ka Anna Starobiņeca manā prātā tagad ieņem šo neērto, urdošo vietu.
Bet viens ir skaidrs – mums katram piešķirtais laiks ir ierobežots: mēs varam uzrakstīt, izlasīt un noskatīties ierobežotu skaitu interviju, grāmatu, filmu un izrāžu. Ir pamats ieturēt izsvērtu pauzi krievu kultūras produktu patērēšanā, un ir pamats dot vietu citām balsīm – tām, kuras mēs mērķtiecīgu, izdzēst kāru Kremļa politiskās mašinērijas darbību dēļ diemžēl vēl nepazīstam.
1