Atkal gribu pieminēt skolas laiku. Skolas gados es diezgan bieži apmeklēju teātri – mūsu ģimenei bija divi Dailes teātra abonementi, bet arī Drāmas teātris, Jaunatnes teātris, Leļļu teātris, Operete, (Opera un Cirks arī, bet mazāk) piederēja pie manas izglītošanas programmas. Šo to no tā visa atceros. Kā notikums atmiņā palicis "Jāzeps un viņa brāļi" Dailē un "Trešās impērijas bailes un posts" Jaunatnes teātrī, "Liliputu cirka" viesizrāde un "Sikspārnis" Operetes teātrī. Bet pēc tam, sākot ar studiju laiku, interese par šiem žanriem noplaka, un šobrīd teātri apmeklēju labi ja reizi gadā kompānijas pēc, nesekoju līdzi tā aktualitātēm, neskatos "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, neesmu redzējis "Post Scriptum", un man nav viedokļa par Čulpanas Hamatovas aktierspēli.
Vienlaikus jāsaprot, ka diskusija par gada aktrises balvas piešķiršanu Hamatovai nav par viņas pagātni vai personību, nemaz nerunājot par aktrises meistarību, bet pirmām kārtām par komisijas lēmumu. Proti, par to, kas komisijai ir un kas nav jāņem vērā. Tas nenozīmē, ka varam izvairīties no Hamatovas biogrāfijas apspriešanas, tomēr gribu uzsvērt, ka aktrise nebija tā, kas piešķīra sev balvu un diez vai kādam uzstāja: esmu Krievijā slavena aktrise, gribu visas balvas, arī jūsu nacionālo – latviešu – teātra balvu. Teātra eksperti izvirzīja, vērtēja, piešķīra. Viņiem un nevis Hamatovai par balvu ir jāatbild.
Jautājums, cik lielā mērā var nošķirt mākslinieka personību no viņa darbiem, ir mūžvecs, un iespēja, ka šis ir tas mirklis, kad mums izdosies dot vienkāršu atbildi uz šo jautājumu, ir samērā maza. Savā ziņā atbilde ir vispārzināma – lēmums ir situatīvs. Cita lieta, ka tajās reizēs, kad nonākam līdz sarežģītiem gadījumiem, kur, piemēram, saduras dažādas vērtības vai dažādi skatījumi uz lietām, diskusija ir sāpīga un daudzi iesaistītie strīda vietu atstāj ar lielākām vai mazākām brūcēm. Bet tieši tā arī veidojas sabiedriskā dzīve un sabiedrības nākotne. Un šajā sakarā, manuprāt, būtu ļoti dīvaini, ja balvas piešķiršana Hamatovai nebūtu izraisījusi nekādas diskusijas. Tad gan par Latvijas sabiedrību būtu jāuztraucas. Domāju, ka balvas komisija izdarīja apzinātu lēmumu uzsākt strīdu. Un skaidrs, ka strīds bija sācies jau iepriekš – kad Alvis Hermanis uzaicināja uz Jauno Rīgas teātri Hamatovu, kad uzveda lugu, kad skatītāji lēma – apmeklēt to vai ne, kritiķi lēma – izvirzīt nominācijai vai ne. Šī balva neradās tukšā vietā. Sabiedrībai tika pieteikta tēma diskusijai, un šobrīd šī diskusija notiek. Ja iesaistītie varoņi strīdu negribēja, tad viņu lēmumi nebija īpaši prātīgi.
Protams, ir naivi teikt, ka, piešķirot balvu, jāņem vērā tikai profesionālā meistarība. Pirmkārt, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, un pēdējos gados it sevišķi balvu komisiju objektivitāte ir dažādos kontekstos apšaubīta. Otrkārt, apbalvošana nav nošķirama no politikas, un tad, kad mēs sakām – aktiera seksuālā dzīve, attieksme pret Putinu, ebrejiem, kažokzvēru audzēšanu vai vakcināciju ir mazāk svarīga par profesionālo meistarību, mēs izvēlamies noteiktu politisku pozīciju. Patiesībā lēmums nošķirt Latvijas teātri no citiem un piešķirt balvas tieši Latvijas teātru jauniestudējumiem pats par sevi jau ir politisks lēmums. Šādām robežām nav īsti jēgas tīri aktiermākslas tehnikas kontekstā.
Visbeidzot pats fakts, ka "Spēlmaņu nakts" tiek veidota kā sabiedrībai nozīmīgs notikums ar translāciju sabiedriskajos medijos, liek domāt, ka tās organizatori pretendē uz kaut ko vairāk par arodbiedrības gada sapulci ar labāko darbinieku apbalvošanu. Un nav šaubu, ka režisori, aktieri un kritiķi tiek uztverti kā publiskas personas, kuras spēj uzrunāt plašu auditoriju, iesaistās sabiedrības dzīvē, veido viedokļus un tāpēc arī uzņemas zināmu atbildību par saviem vārdiem un darbiem.
Tiesa, šo atbildību nevajadzētu pārspīlēt. Ja es meklētu politisko viedumu, diez vai pirmā vieta, kur es skatītos, būtu teātris. No teātriem neprasām, lai tie pieņem lēmumus, kas ir saistoši pārējiem. Atbilstoši tajos ir iespējama daudz lielāka brīvība, eksperimenti, arī kļūdas un tolerance. Kā es to saprotu, teātra balvas komisija izdarīja lēmumu par labu profesionālam un starptautiski atvērtam teātrim, riskējot nokļūt morāles un vēstures nepareizajā pusē. Es nevaru pateikt, vai šis lēmums bija pareizs, jo, manuprāt, izvērtēšanas process ir tikai sācies.
Patiesībā balvas gadījums man liekas interesants tikai vienā aspektā. Tas, kas šobrīd notiek, vismaz Ukrainas, Krievijas un Krievijas robežvalstu iedzīvotājiem ir milzīgs notikums. Mēs nezinām, kā turpināsies karš, cik tas būs ilgs, kādi pavērsieni vēl gaidāmi un ar ko tas beigsies, bet tam jau tagad ir sekas, kuras būs ilglaicīgas un kuras pašlaik vēl nespējam pilnībā aptvert. Viena no tām ir jauns Krievijas iedzīvotāju emigrācijas vilnis. Un gadījums ar balvu uzrāda, manuprāt, vienkāršo faktu, ka Latvijas sabiedrība nezina, ko ar to iesākt. Tipiski šādās situācijās latvieši cer, ka viss kaut kā pats no sevis atrisināsies, galvenais ir nepievērst tam publiski uzmanību, skaļi neapspriest, izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tādēļ vien var uzslavēt teātra balvu žūrijas komisiju, ka tā izcēla tēmu publiskai apspriešanai.
Un jāapspriežas ir. Kaut vai tāpēc, ka šeit maz kas ir melns un balts. Ar ukraiņiem it kā viss ir skaidrs, lai gan dzīvē nebūt ne vienkārši, bet ar emigrantiem no Krievijas patiešām nav. Manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka Putina režīms ir Krievijas iedzīvotāju izvēles rezultāts – lai gan, protams, Putins izmantoja "salami taktiku" un demokrātijas iedīgļus iznīcināja šķēli pa šķēlei, nevis uzreiz, tomēr galu galā Krievijas iedzīvotāji kopumā samierinājās ar karu Čečenijā, vēlēšanu viltošanu, tiesu sistēmas sagrāvi, lielkrievu šovinisma ideoloģiju, Staļina noziegumu attaisnošanu un ko tik vēl ne. Tāpat nav pamata uzticēties visiem, kuri emigrē, lai izvairītos no karadienesta. Tomēr realitāte ir tāda, ka ap Krieviju veidojas emigrantu "oreols", kas aptver teritoriju no Kazahstānas līdz Somijai. Daudzi no viņiem ir radoši un gudri cilvēki, kuri paši mēģina saprast, kas noticis un ko viņiem darīt. Tā ir kaut kāda jauna parādība, kas nav ne pēcrevolūcijas aristokrāti, ne okupācijas laika "padomju cilvēki", un pat tad, ja brīnumainā veidā Krievijā režīms nomainītos, viņu klātbūtne šajā reģionā atstās iespaidu. Kā Latvijai vajadzētu pret to izturēties? Vai tas ir drauds vai iespēja? Kaut ko darīt vai sēdēt, rokas klēpī salikušiem?
Un šajā kontekstā arī Hamatovas "gadījums". Latvijā ir prominenti krievu emigranti, par kuriem plašāka sabiedrība uzzina tikai netīšām, ir tādi, kuru klātbūtne ir visiem zināma, bet kurus Latvija īpaši neinteresē, bet Čulpana Hamatova izvēlējās ne tikai emigrēt uz Latviju, bet arī mēģināt šeit iedzīvoties kā pietiekami publiska persona. Manuprāt, tas jānovērtē. Nezinu, kāda bija viņas motivācija, iespējams, viņa vienkārši gribēja darīt to, ko prot, un Hermanis šādu iespēju piedāvāja, bet, pieņemot šo piedāvājumu, viņa gribot negribot uzkāpa arī uz politiskās skatuves. Teātra balvas komisija nolēma viņu atbalstīt un tādējādi uzturēja spēkā pozīciju, ka, veidojot attieksmi pret mūsdienu Krievijas krieviem, nevar visus sabāzt vienā maisā un detaļām ir nozīme. Tomēr tas nenozīmē, ka var aizmirst par Krievijas iedzīvotāju kolektīvo atbildību un Putina režīma noziegumiem Ukrainā. Diemžēl tas ir krievu liktenis uz turpmākajiem gadu desmitiem – šis karš netiks aizmirsts, kā pašiem krieviem patika teikt par "Lielo tēvijas karu". Vai krievi emigrācijā spēs sadzīvot ar aizdomām un pārmetumiem un pierādīt, ka viņi nav tikai putinieši? Vai viņi spītīgi meklēs veidus, kā būvēt uzticības tiltus, vai jutīsies apvainoti un nesaprasti? Vai Latvijas sabiedrība ir gatava pamanīt labas gribas žestus? Vai tā jau tagad visu ir izlēmusi un nianses to neinteresē? Tas ir sižets, kura atrisinājums nav zināms un kas izspēlējas mūsu acu priekšā, un tā nu ir sagadījies, ka Čulpanai Hamatovai ir iespēja tajā nospēlēt lomu. Cerēsim, ka viņa nospēlēs labi. Viedi. Viņa taču dabūja balvu!
2