Pēdējā pusgada laikā Latvijas publisko telpu uzkarsējuši notikumi reģionu kultūrtelpās – pērn novembrī Daugavpils domes spiediena rezultātā Marka Rotko centrs izņēma trīs darbus no igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstādes "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē". Dome savus iebildumus pamatoja ar ticīgo pilsētas iedzīvotāju sašutumu, taču notikums raisīja plašas diskusijas par cenzūru un varas ļaunprātīgu izmantošanu pašvaldībās. Savukārt gada sākumā pilsētvaras nežēlastībā krita Ogres Vēstures un mākslas muzeja komanda, kas atļāvās publiski kritizēt domes priekšsēdētāja plānu izvietot muzejā ES sankciju sarakstā iekļautā krievu oligarha Pjotra Avena porcelāna kolekcijas izstādi. Kamēr Ogres domes un muzeja konflikts turpina dzīvot ziņu virsrakstos, pretrunīgi vērtējama pašvaldību iejaukšanās radošo institūciju darbībā mēdz norisināties arī slēpti no sabiedrības acīm.
Vai kultūrtelpu konflikti ar pašvaldībām liecina par plašākām problēmām valsts pārvaldē un sabiedrībā? Vai šajos gadījumos ir pamats runāt par cenzūru? Kāda ir pašvaldību, Kultūras ministrijas, sabiedrības un mākslinieku atbildība? Par šiem un citiem jautājumiem sarunājas režisors, bijušais Rēzeknes teātra "Joriks" un tagadējais Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Kultūras ministrijas Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības jautājumos Līga Stafecka. Sarunu vadīja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Lolita Tomsone: Mēs varētu sākt ar konkrētiem piemēriem. Mārtiņ, kas īsti notika Rēzeknē, un kāpēc aizliedza iestudēt tavu izrādi? Kas bija iesaistītās puses?
Mārtiņš Eihe: Viss sākās ar to, ka mēs uztaisījām izrādi "Mans kaimiņš ebrejs". Mērķis bija veidot vairākas izrādes gan par personībām, gan citām lietām, kas tieši saistītas ar Latgali. Nākamais mūsu "upuris" bija Beness Aijo, kurš dzimis Rēzeknē 70. gadu beigās. Viņš ir neviennozīmīga personība, un mēs gribējām taisīt izrādi par tiem notikumiem, kas viņu veidojuši un noveduši pie tā, kas viņš ir šobrīd. Mēs veicām diezgan lielu izpēti, sākot jau no viņa bērnības, – veicām intervijas ar viņa klasesbiedriem, skolotājiem, universitātes biedriem, tikāmies ar viņa mammu, ieguvām viņa bērnības pierakstus, dzeju, pārspriedumus. No tā mums sāka veidoties kaut kāda kopaina par to, kā tas ir – būt tumšādainam Rēzeknē Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas veidošanās sākumā. Un šī kopaina bija diezgan interesanta. Man liekas, ka viena lieta, ko visiem par viņu vajag zināt – līdzās tam, ka Aijo ir pārliecināts komunists un Krievijas darbību aizstāvis, viņš ieguvis bioloģijas maģistra grādu Anglijā, kas diezgan daudz liecina par viņa spējām izglītoties. Viņu tiešām uzskatīja par diezgan perspektīvu iespējamo biologu.
Kad sākām veidot pieprasījumu Rēzeknes pašvaldībai, tā diezgan skaidri pateica, ka šim projektam naudas nebūs, bet nepaskaidroja – kāpēc. Rupji sakot, tas viņus neinteresēja. Tad mums izdevās piesaistīt diezgan lielas naudas summas gan no Kultūrkapitāla fonda, gan no Britu padomes, mēs arī runājām ar Gētes institūtu un dabūjām atbalstu. Tad vietējā pašvaldības avīzē parādījās raksts par to, kādā veidā mēs tur par kaut ko ņirgājāmies. Sekoja saruna ar manu tiešo priekšnieci, kas ir kultūras centra vadītāja. Ir jāsaprot, ka teātris "Joriks" ir Kultūras un tūrisma centra pakļautībā un ietilpst kultūras nama sastāvā. Tur ir divi kultūras nami: Rēzeknes kultūras nams un Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nams, kas ir dažādu nacionalitāšu centrs – tādu ir tikai viens vai divi Latvijā.
Vispirms mums bija saruna, kāpēc izrādi vajag taisīt. Es paskaidroju, bet uztraukums turpinājās, un man lūdza rakstiski uzrakstīt par to. Es palūdzu, lai man vispirms iedod jautājumus, uz kuriem rakstiski jāatbild. Bija skaidrs, ka cilvēkiem ir kaut kādas pretenzijas pret to, ko mēs darām. Es tā arī nesaņēmu šādus jautājumus rakstiski, bet mēs turpinājām strādāt pie izrādes. Tajā laikā es arī iestudēju citu izrādi Valmierā. Man zvana un paziņo, ka ir sasaukta sapulce, kurā sapulcināti visi aktieri. Vēl viena nianse – paralēli pašam teātrim pastāv vēl teātra biedrība "Joriks", lai varētu legāli startēt konkursos. Visi aktieri un kultūras nama vadītāja ir tās biedri. Ir sasaukta šī padome…
Lolita Tomsone: Un tu esi teātra direktors.
Mārtiņš Eihe: Es esmu mākslinieciskais vadītājs – nākamais cilvēks aiz direktores. Juridiski teātris kā tāds neeksistē. Mēs vairākkārt mēģinājām pāriet uz SIA statusu, bet tas neizdevās.
Minētajā sapulcē aktieriem tika paskaidrots – ja viņi nepārtrauks šo projektu, Valsts drošības dienests vērsīsies pret viņiem ar kratīšanām un vēl visu ko. Un aktieri piekrita neturpināt šo projektu. Es zvanīju Valsts drošības dienestam, un mēs ļoti forši parunājām – es uzzināju daudz ko tādu, ko par Benesu nezināju. Man pajautāja, vai esmu ticies ar Benesu un vai feisbukā esmu kontaktējies ar viņu. Varbūt nepareizi sapratu, bet man pateica: ja ļoti vajag kaut kādus materiālus, tad varu tos dabūt.
Elīna Vikmane: Ar ironiju?
Mārtiņš Eihe: Varbūt. Kaut gan viņi nemāk ironizēt. Tad es zvanīju kultūras nama vadītājai un prasīju, kāpēc viņi mānās. Man neko nepaskaidroja. Tad notika saruna arī ar kultūras pārvaldes vadītāju, kurā viņa atkārtoja par Valsts drošības dienestu, bet es iebildu, ka tā gluži nav. Tad viņa vienkārši pateica, ka es nedrīkstu taisīt izrādi. Es teicu – nu labi, mums ir nauda, mums ir biedrība, mēs caur šo biedrību brīvajā laikā uztaisīsim izrādi. Viss beidzās ar to, ka neko neuztaisījām. Britu padome mēģināja veidot mediācijas procesu tam visam, bet Kultūras pārvaldes vadītāja neparādījās nevienā no divām vai trijām sarunām, kas mums bija. Ar to viss beidzās. Mēs vienojāmies atgriezt naudu par tām lietām, kas nav izdarītas, un atskaitīties par izdarīto. Tanī brīdī paralēli pieteicos darbam Latvijas Leļļu teātrī.
Lolita Tomsone: No tava stāstītā ir skaidrs, ka VDD nebija principiālu iebildumu un viņi netaisījās kontrolēt tevis iestudēto izrādi. Vai tev likās, ka pašvaldība – vai vismaz kultūras nodaļa – uztraucas, ka taisīt izrādi par kādu cilvēku nozīmē viņu slavināt?
Mārtiņš Eihe: Nē. Es domāju, ka lielākais uztraukums bija saistīts ar to, ka Beness ir mācījies krievu skolā un apgalvojumi par to, ka rasisma un visa veida fobiju nav, neatbilst patiesībai. Pilnīgi visi materiāli uzrādīja [rasismu], kaut vai netiešā veidā – jautājām Benesa klasesbiedriem, vai viņi gāja pie viņa uz dzimšanas dienu un aicināja viņu uz savām dzimšanas dienām – atbilde bija "nē". Viņš ir bijis pilnīgi izolēts. Atmiņas liecina, ka visa viņa bērnība pagājusi kopā ar pieaugušajiem. Tas nemainījās Latvijas Universitātē – tur tieši tādi paši latviešu tautības cilvēki slaucīja rokturus un galdus pēc tam, kad viņš tur bija sēdējis, vai piedzērušies skraidīja pa kopmītnēm un bļāva, ka visi pērtiķi ir jāsit. Es domāju, ka pašvaldība visvairāk uztraucās par to, kā izskatīsies uz šī fona – viņi stāsta par kaut kādu integrāciju, bet te varēs redzēt patieso situāciju.
Tas nav tikai par Rēzekni, tas ir par visu mūsu neiekļaujošo kultūru. Mēs pāris reizes konsultējāmies ar psihologiem – Benesa aizraušanās ar kreisumu kaut kādā mērā saistīta ar apzināšanos. Viņš cieš smagā autoavārijā un knapi izdzīvo. Pēc tam sākas kaut kāda sevis apzināšanās, tas notiek ap 1990. gadu. Pirms tam viņam ir bijusi tā "foršā" bērnība, kurā viņš neapzinās, ka ir izstumts. Viss kopā rada diezgan klīnisku ainu par to, kā [viņa personība] veidojās. Godīgi sakot, viņš ir ļoti naivs cilvēks, kuru vienkārši izmanto. Tas neatceļ viņa atbildību, bet viņš tiek izmantots pilnīgi visur, ieskaitot Donbasu, kur Krievijai lojālie cilvēki viņu noķer un mēģina pārdot ukraiņiem. Laikā, kad Donbasā bija nedaudz mierīgāk, viņš Maskavā vairākkārt tika arestēts par to, ka devās gājienos pret armijas poligonu būvniecību dabas rezervātos. Viņš ir bijis Izraēlā un cīnījies par palestīniešu tiesībām. Jautājums ir nevis par viņu, bet par sabiedrību, kas nav radusi iespēju viņu iekļaut – man nepatīk vārds "integrācija". Mums bija iespēja dabūt gudru, izglītotu, lojālu cilvēku. Tas, ko mēs kā sabiedrība esam izdarījuši – ieguvuši šai valstij nelojālu cilvēku, kura paša dzīve, viņa mātes, sievas un bērnu dzīve ir sabeigta. Protams, ka liela daļa atbildības par savām izvēlēm jāuzņemas viņam pašam.
Lolita Tomsone: Mēs varam pieņemt, ka jebkura kultūras institūcija – muzejs, teātris vai mākslas institūcija – gribētu veidot izstādi, projektu, performanci par kādu skandalozu cilvēku. Šajā ziņā Aijo Benesu citādi nosaukt nevar. Kā notika kontrole no kultūras nodaļas vai pašvaldības puses? Kā viņi panāca to, ka jūs neko neiestudējāt? Jo parastā atbilde būtu, ka pašvaldība tam nedos naudu, bet jūs paši bijāt savākuši līdzekļus.
Mārtiņš Eihe: Viņi panāca, ka cilvēki, kas bija iesaistīti projektā, labprātīgi atteicās tajā piedalīties. Saprotot to, ka, piemēram, kultūras nama vadītājai atlikuši pāris gadi līdz pensijai. Lai kā tas nevienam nepatiktu, mēs ļoti labi varam redzēt gan [Kultūras] ministrijas, gan VARAM [Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas] bezdarbības rezultātu Ogrē. Man liekas, ka līdz vasaras beigām neviens no tiem, kas Ogres muzejā strādāja pirms konflikta, vairs tur nestrādās. Un visi teiks, ka tas ir leģitīmi. Šajā gadījumā ir tieši tas pats. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums neļāva kļūt par pašvaldības SIA, jo to tomēr ir grūtāk kontrolēt. Tāpat ir ar "Goru", kas saistīts ar pašvaldību, bet vienlaikus ir daudz neatkarīgāks.
Cilvēkiem, kas strādā pašvaldībā iekļautās struktūrās, nav citas izvēles, kā atteikties no savas pārliecības, ja viņi vēlas saglabāt darbu. Muzejs ir pirmais gadījums Ogrē, [kam pievērsta uzmanība]. Neviens nerunā ne par mūzikas skolu, ne par mākslas skolu, ne par kultūras centra vadības nomaiņām. Tur tas viss ir noticis jau pirms vairākiem gadiem. Šis vienkārši ir ļoti skaļš gadījums, kuru nekādā veidā neizdevās noslēpt. Es nāku no Ogres, 30 gadus esmu tur nodzīvojis. Mamma ar māsu joprojām tur dzīvo. Neviens tam nepievērš uzmanību. Vai, ja pievērš, tas notiek tik šaurā lokā, ka nekur neizskan, bet šobrīd ar Ogri viss ir beidzies. Tur vairs nav nekādas pilsoniskās aktivitātes, nekāda ministrijas atbalsta, nekāda muzeju vadības atbalsta. Šajā gadījumā Muzeju padomei ir jāpieprasa ministra demisija.
Lolita Tomsone: Muzeju padome ir konsultatīvs orgāns. Varbūt Uldim ir atbilde – kāds ir Kultūras ministrijas viedoklis par Ogri un Daugavpili? Vai Muzeju padome, ministrija vispār varēja kaut ko darīt Ogres situācijā?
Uldis Zariņš: Mums, protams, ļoti patīk operēt ar terminu "tiesiska valsts". Tiesiska valsts ir abpusgriezīgs zobens. Kā Mārtiņš pareizi saka, arī muzeja gadījumā viss ir izdarīts pēc likumdošanas parametriem un noteikumiem. Viens variants ir vēl vairāk birokratizēt valsts pārvaldi un tiešām Ministru kabineta noteikumos līdz pēdējam burtam uzrakstīt, ko drīkst un ko nedrīkst. Jo atšķirībā no uzņēmumiem un privātpersonām, kas drīkst darīt visu, ko viņiem neaizliedz likums, valsts iestāde drīkst darīt tikai precīzi to, kas ir uzrakstīts likumā. Tā ir tā atšķirība. Ministrijai nav brīvības rīkoties pēc sirdsapziņas. To var darīt ministrs, paužot savu pozīciju, ko viņš arī vairākkārt darījis un uzsvēris, ka dibinātāja iejaukšanās kultūras iestādes saturā nav pieņemama, tā nav labā prakse. Tas ir tas pats, ko dara VARAM – velk ar pirkstu līdzi normatīvajam regulējumam un prasa: "Tieši kas ir pārkāpts? Kura rindiņa, kurā likumā?"
Mums bija ļoti līdzīga situācija ar Jūrmalas bibliotēkas likvidēšanu. Ministrs personīgi ļoti vēlējās atrast risinājumu, lai novērstu domes patvaļu, bet tagad redzam, ka īpašums ir izlikts pārdošanā. Neatkarīgi no tā, kādi ir domes minētie iemesli, ir acīmredzams, ka mērķis bija īpašumu pārdot, tāpēc bibliotēka bija jādabū ārā. Arī VARAM gribēja palīdzēt, bet neviens Bibliotēku likuma punkts nav pārkāpts. Nelaime tā, ka lielas cūcības iespējams sadarīt arī absolūti leģitīmi. Tas ir ministrijas darba spožums un posts – iespējas rīkoties ir gauži ierobežotas.
Plašākā kontekstā neviens nav atcēlis veco teicienu: "Kas maksā, tas pasūta mūziku." Un tas vienlīdz attiecas gan uz valsts, gan pašvaldību, gan privātpersonu dibinātām kultūras iestādēm. Arī privātā muzejā tas ir dibinātājs, finansētājs, kurš pasaka: "es gribu to" vai "es negribu šo". Tās ir viņa tiesības arī pašvaldības gadījumā. Visi šie gadījumi ir sabiedrības spogulis, kas rāda mūsu – un īpaši pie varas esošo – izpratni par demokrātiju, dialogu, labu pārvaldību. Ir cilvēki ar, maigi izsakoties, dīvainu izpratni par to, ko viņi var atļauties un kā šādas situācijas risināt.
Klausoties Mārtiņa stāstu un abstrahējoties no morālās pozīcijas, es domāju, ka finansētājam reizēm ir tiesības pateikt, ka viņš nevēlas, lai šāda izrāde notiek. Tas, kas mani šajā stāstā pārsteidz, ir godīgas diskusijas trūkums. [Pašvaldība] mēģina slēpties aiz izdomātiem argumentiem par Valsts drošības dienestu tā vietā, lai nāktu uz sarunu un teiktu: "Okay, mums nešķiet pieņemami, mūsu viedoklis ir tāds un tāds, tāpēc mēs vēlētos, lai jūs šādu izrādi neuzvestu." Tad abas puses var runāt. Pietrūkst šī pilsoniskā, cilvēciskā dialoga.
Mārtiņš Eihe: Es domāju, ka šajā gadījumā valsts un pašvaldību struktūrām nav tiesību noteikt, ko tās grib, jo šī ir valsts nauda. Ja viņi ir apstiprinājuši teātra stratēģiju un uzticējuši vadību, tad viņu uzdevums ir uzticēties tam, ko [teātris] dara. Igaunijā bija ļoti spilgts piemērs. Vairs neeksistējošajam teātrim "NO99" bija ļoti kvalitatīva izrāde, kam viņi dabūja valsts finansējumu. Tajā ministrs ar uzvārdu Zaķis vai Trusis tika nolikts stūrī, un visi gāja un čurāja viņam virsū. Pats ministrs apmeklēja pirmizrādi un bija pirmais, kurš apsveica [radošo komandu], kaut arī izrāde bija kritika tam, ko viņš dara. Skaidrs, ka mēs – arī es kā vadītājs – esam pakļauti daudz lielākai kritikai par to, ko mēs darām. Ne valstij, ne pašvaldībai nav tiesību iejaukties saturā tālāk par sasniedzamo mērķu formulēšanu. Tās ir neatkarīgas struktūras, kas pilda šo funkciju.
Otrs ir politiskais nihilisms. Mēs ar šiem piemēriem rādām, ka varam neievērot likumus. Un tas notiek visaugstākajā līmenī, piemēram, Saeima neievēro Satversmes tiesas lēmumus. Mums nav augstākas instances, kas pateiktu, kas ir pareizi, kas ir nepareizi. Ja cilvēki ministrijās un Saeimā var teikt, ka politisku apsvērumu dēļ gatavi nepildīt Satversmes tiesas spriedumu, tad ko mēs varam prasīt no zemāk stāvošiem ierēdņiem, tostarp pašvaldību vadītājiem? Mēs leģitīmi atsakāmies pildīt augstākas institūcijas nolēmumus.
Lolita Tomsone: Kultūras ministrijai ir Kultūrpolitikas pamatnostādnes "Kultūrvalsts" 2022.–2027. gadam, bet patiesībā tām nav nekādu sviru. Jūrmalnieki grib saglabāt bibliotēku, ir gatavi parakstīties, paziņo, ka viņiem tas ir vajadzīgs. Viena no Kultūrpolitikas pamatnostādnēm paredz, ka "sabiedrībai jābūt pieejamam kultūras piedāvājumam". Bibliotēkas acīmredzami ietilpst šajā piedāvājumā, bet ne VARAM, ne Kultūras ministrija nekādā veidā nespēj ietekmēt to, ka Jūrmalas domei labāk patīk tērēt naudu kilometriem garai plastmasas puķupodu rindai, nevis saglabāt kultūrvietu, kurā notiek tikšanās ar rakstniekiem, tulkotājiem, kuru apmeklē studenti, jaunieši, kur vasarās cilvēki ņem grāmatas lasīšanai. Cik bezzobaini jūs Kultūras ministrijā esat?
Uldis Zariņš: Zināmā mērā jūs jau atbildējāt. Ietekmes sviras tiešām ir diezgan ierobežotas, jo atšķirībā no likuma pamatnostādnēm nav saistoša spēka, tās ir iespējams pārkāpt. Tas ir vīzijas dokuments, kurā mēs kā ministrija aprakstām, kā kultūrai dažādās jomās būtu jāattīstās nākamajos septiņos gados. Īpaši pašvaldībām, bet tikpat lielā mērā arī nevalstiskajam un privātajam sektoram. Ar šādu dokumentu mēs varam tikai ieteikt virzienu, kādā, mūsuprāt, valstij būtu jāattīstās nākotnē. Kultūrpolitikas pamatnostādnēs kultūras pieejamība ir pašā prioritāšu augšgalā. Protams, ka Jūrmalas gadījums ir absolūtā pretrunā ar šo uzstādījumu. Tas ir paradoksāli, jo bibliotēku nozare ir visstingrāk noregulētā joma ar visstingrāko Ministru kabineta noteikumu slāni, saskaņā ar kuru bibliotēkām jāstrādā. Noteikumos regulētas pat tādas lietas kā attālums starp plauktiem krātuvēs un apgaismojuma stiprums lasītavās. Viens no šiem nosacījumiem ir – katrā pagastā jābūt vienai bibliotēkai. Attiecīgi pilsētās uz tik un tik iedzīvotājiem ir jābūt tik un tik struktūrvienībām, filiālēm. Mēs mēģinājām pie šī noteikuma pieķerties, bet viss tīrs. Šajā ziņā nekas nav pārkāpts. Pašvaldību likumā ierakstīts, ka viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir nodrošināt kultūras pieejamību, tur ir tāds skaists politisks formulējums. Nevar jau teikt, ka būtu kaut kas pārkāpts. Jūrmala nav milzīga pilsēta, un dome norāda, ka jebkuram iedzīvotājam 20 minūšu attālumā ir nākamā bibliotēka.
Atsaucoties uz Mārtiņa teikto, ka arī valsts un pašvaldība no savas puses neievēro likumus, varu teikt, ka bieži vien tā ir, bet lielākā problēma ir tā, ka mēs valsts pārvaldē un kā sabiedrība ļoti skatāmies uz likuma burtu. Arī šajā gadījumā velkam ar pirkstu līdzi likumam, bet neskatāmies uz likuma "garu". Mēs kā valsts neesam atraduši, kā kodificēt kaut vai to pašu labo pārvaldību – kas tas tāds ir? Tas ir baigi stulbi – mēs kā sabiedrība nevaram viens otram uzticēties tajā, ka spēlēsim pēc daudzmaz cilvēcīgiem spēles noteikumiem. Tā vietā mums citam pret citu jāvicinās ar likuma sējumiem.
Lolita Tomsone: Elīna, tu piedalījies diskusijā par cenzūras gadījumu Rotko centrā un kultūras pieejamību Daugavpilī. Tur piedalījās arī Daugavpils domes vadītājs Andrejs Elksniņš. Sākšu ar viņa citātu no intervijas "Creative Museum". Elksniņš saka: "Man ir grūti komentēt pārvaldības jautājumu muzejā, jo likumā par pašvaldībām ir pietiekami precīzi pateikts, ka tā ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām. Tā tiek finansēta no pašvaldības budžeta, ņemot vērā budžetā esošās prioritātes. Tas var patikt vai nepatikt, bet šo juridisko un finansiālo nianšu dēļ muzeji ir absolūti atkarīgi no pašvaldības, sākot ar vadītāju izvēli, beidzot ar struktūrvienību štatu sarakstu, investīcijām, projektu un izstāžu vadītājiem."
Kā jau Mārtiņš minēja – ja pašvaldības vadītājs izvēlējies māksliniecisko vadītāju vai direktoru, tad cenzūra no pašvaldības puses principā sasien šim vadītājam rokas. Viņam ir jāizpatīk katrai iestādei. Tas ir mikromenedžmenta piemērs, kurš, manuprāt, pārkāpj likumu gan par izteiksmes brīvību, gan māksliniecisko brīvību. Vairākās intervijās ar pašvaldību vadītājiem redzams, ka viņi patiešām tic – uz ievēlēšanas laiku viņi ir tādi kā ķeizari, kuri pietuvina vai attālina tos, kas vadīs kultūras institūcijas. Kā tev šķita: vai šai diskusijai Daugavpilī bija jēga? Vai tur bija iespējams kaut ko atrisināt?
Elīna Vikmane: Gribētos runāt par tendencēm nozarē vai vispārināt jautājumus, taču šķiet, ka pēdējā laikā vispārināšana nodara lielu postu, un, lai vispār kaut ko varētu saprast, niansēti jārunā par katru gadījumu atsevišķi. Piemēram, minētais Elksniņa citāts ir ļoti korekts viņa izpratnē, bet tava interpretācija par to ir pilnīgi cita. Protams, ka pašvaldības vadītājam ir tiesības iecelt direktoru, apstiprināt budžetu, bet tas nenozīmē, ka viņam ir tiesības izņemt mākslas darbus. Kopīgais ir tas, ka, pirmkārt, to var normatīvi risināt – šobrīd mēģināsim to darīt muzeju jomā un tas būs ļoti tehniski un ļoti neinteresanti. Bet pastāv vismaz divi veidi, kā institūcijas var strādāt pašvaldībā – tās pārraudzībā vai padotībā. Tā ir tikai dažu burtu atšķirība, bet milzīga atšķirība praksē: vienā gadījumā tiek apstiprināts budžets un stratēģija, ļoti vēlams, arī rezultatīvie kritēriji, kas, manuprāt, notiek ļoti reti. Otrā gadījumā tiek doti tieši rīkojumi jebkurā situācijā. Tā ir milzīga atšķirība. Mēs nesen izlases kārtībā paskatījāmies, kas šodien notiek muzejos, kuri darbojas pašvaldībās. Liela daļa muzeju vispār nav uzrādījuši šādu padotības formu. Es domāju, ka liela daļa nozares un pašvaldību cilvēku vispār nezina, ka kaut kas tāds eksistē un kā atšķiras, un tas arī jāņem vērā.
Otrs aspekts, kas man šķiet visiem gadījumiem, arī Rēzeknei, kopīgs – pašvaldības diezgan labi saprot, ka tās kaut ko nedara īsti riktīgi, jo nevienā gadījumā nav nekā rakstiska, kaut arī pašvaldības savu ikdienu nemitīgi velta dažādu dokumentu gatavošanai. Otra tendence – visos šajos gadījumos tiek draudēts ar varas vai tiesu instancēm. Diskusijā abi ar Alni Stakli argumentējām, ka tā tomēr ir cenzūra un ka pašvaldība tā nedrīkst darīt. Un Elksniņa kungs ar patiesu sašutumu prasīja, vai gribam, lai tas nonāktu tiesā un būtu nesmukums pa visu seju. Mēs atbildējām: "Jā." Man šķiet interesanti, ka notiek nemitīga iebiedēšana ar tiesu instancēm. Varbūt tas ir simboliski. Mēs arī redzam, ka kontrolējošās iestādes aizvien biežāk ienāk publiskajā telpā, tiek uzsūtīti dažādi reidi un šī vara tiek izmantota. Tas, protams, ir bailīgi. No otras puses, varu uzraudzīšana ir demokrātijas pamats. Ja mūs var iebaidīt – es domāju, daudzi neuzdrošinātos zvanīt Valsts drošības dienestam – tad tā ir klaja varas demonstrēšana.
Runājot par "mūzikas pasūtīšanu" – man ne līdz galam ir skaidrs tavs jautājums, kurā sasaistīji pašvaldību ar Kultūras ministrijas bezzobainību, jo pašvaldība ir demokrātiski ievēlēta, reprezentatīva institūcija. Tas ir demokrātijas pamatu pamats. Tas ir ļoti būtiski. Mums kopumā ir izveidojies liels pārpratums – tiek uzskatīts, ka domes priekšsēdētāju pozīcija vai tā vēlētāju daļa, ko viņi pārstāv, ir vienīgā, kas viņiem būtu jāpārstāv, un visiem pārējiem, kuri ievēlēti, ir mazāka nozīme, un viņu intereses nebūtu jāpārstāv. Tur veidojas fundamentāla problēma.
Lolita Tomsone: Es minēju [Kultūras ministrijas] bezzobainību, jo runājam par kultūras institūcijām. Skaidrs, ka tās vadītajiem pašvaldības muzejiem ir jādarbojas pēc Muzeju likuma. Galu galā Kultūras pamatnostādnes netiek izdomātas tāpēc, lai Puntuļa kungs teiktu: "Šis mums šogad labi izdevās." Tas tiek darīts, jo runa ir par visas Latvijas kultūras virzību.
Elīna Vikmane: Nav skaidrs, kāpēc tas tiek darīts, jo nevienam no šiem dokumentiem, kuri pēc loģikas tiek pakārtoti viens otram, nav piesaistīts ne finansējums, ne kaut kas cits. Tas ir "wish list".
Uldis Zariņš: Nē, nē, finansējums ir piesaistīts.
Elīna Vikmane: Nozares muzeju stratēģijā visiem punktiem ir piesaistīts finansējums?
Uldis Zariņš: Pamatnostādnēm. Muzeju stratēģija pēc būtības nav plānošanas dokuments.
Elīna Vikmane: Bet tad kāpēc vēl nav uzbūvēts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs?
Uldis Zariņš: Tāpēc, ka pamatnostādnēs tam nav finansējuma.
Elīna Vikmane: Tas ir prioritāro investīciju objektu sarakstā. Muzejs tur ir, sākot no NAP [Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam], Rīgas stratēģijas, n-tajām deklarācijām un kultūrpolitikas dokumentiem, un investīciju objektiem. Bet šie dokumenti dzīvo savu dzīvi. Tie ir kaut kas, ko mēs iedomājamies un kas nav nekādā veidā saistošs tiem, kas ar to nodarbojas.
Lolita Tomsone: Elīna, tu biji klāt Daugavpilī pēdējā izstādes dienā, kad tika izstādīti visi darbi, arī iepriekš noņemtie. Jūs bijāt vienīgie, kas redzēja pilnvērtīgu izstādi – tādu, kāda tā bija domāta. Kā [darbu noņemšana] notika fiziski? Viņi vienkārši lika kuratoram iznest darbus ārā un aizvest prom? Kā notika šīs pavēles realizācija?
Elīna Vikmane: Nevēlos Māra [Rotko centra vadītājs Māris Čačka] vietā runāt. Viņš pats minēja, ka tas nenotika rakstiski – bija vai nu telefona zvani, vai klātienes tikšanās. Beigās sanācis tā, ka viņš veic pašcenzūru.
Mārtiņš Eihe: Tas vienmēr beidzas tādā veidā. Kāpēc es negāju tālāk Rēzeknes gadījumā? Viens iemesls – es piedalījos konkursā [uz Leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja vietu] un tajā brīdī nevēlējos, lai skandāls ierobežotu manas iespējas. Otrs – zināju, ka man jebkurā gadījumā ir atkāpšanās ceļš un, pat ja nekļūšu par Leļļu teātra vadītāju, vienalga dabūšu darbu, bet tiem cilvēkiem, kas tur ir iesaistīti, tas ir vienīgais darbs. Mēs bieži izvēlamies nekonfliktēt.
Elīna Vikmane: Piemēram, Rotko centra gadījumā ir ārkārtīgi būtiski, ka tas turpina pastāvēt, ka Māris, Zane un visi iesaistītie turpina darīt savu darbu. Riski, protams, ir lieli. Manuprāt, gan Daugavpils, gan Latvija daudz zaudētu, ja viņi neturpinātu savu darbu. Vilnis Vējš saistībā ar visām lietām, kuru mums Latvijas kultūrā, īpaši laikmetīgajā, trūkst, minēja, ka ir grūti ilgoties pēc tā, kā tev nav. Tu vienkārši sadzīvo ar to. Varbūt tu aizbrauc uz muzeju ārzemēs un tad sāc domāt, ka ir dīvaini, ka mums tā nav. Bet kopumā cilvēks var iztikt ar mazumu un pie tā pierast. Tas ir šausmīgi un iemesls tam, kāpēc mēs te ņemamies un cīnāmies, bet neejam, piemēram, streikot.
Lolita Tomsone: Līga, tu esi pētījusi labu pārvaldību un to, kā strādā tieši pašvaldības. Kāds ir tavs komentārs, skatoties uz reizēm bēdīgo ainavu ar kultūras institūcijām pašvaldībās? Kuri ir sāpīgākie punkti? Ar ko tas ir saistīts? Ar politisko kultūru, ar strukturālajām problēmām?
Līga Stafecka: Man prieks redzēt, ka drausmīgie Ogres, Daugavpils un Rēzeknes piemēri izraisījuši diskusiju kultūras nozarē – muzeji izmantos šo izdevību un tiks pie labāka regulējuma. Bet man šķiet, ka tas vispār nav par kultūru. Protams, var runāt par cenzūru, bet man šķiet, ka Ogres gadījumā Avens tikpat labi varētu būt finansējis sporta sacensību čempionātu vai bērnudārza rekonstrukciju. Kultūras iestādes trāpījušās ceļā citām interesēs. Man šķiet, ka Daugavpils un Jūrmala tomēr ir kaut kas cits un Rēzekne – vēl kaut kas cits. Ogre ir visspilgtākais piemērs varas izpratnes demonstrēšanai. Satraucošas ir daudzas lietas ap šo gadījumu. Mums ir radies priekšstats, ka Helmanis pieņem visus lēmumus Ogrē, bet tā īsti nav. Ogre ir ļoti liela pašvaldība, tur ir vairāk nekā divdesmit deputātu. Mēs neesam dzirdējuši nevienu citu balsi, izņemot vienu opozīcijas deputātu, kurš atļāvās sēdēs uzdot jautājumus. Galu galā Ogres pašvaldību ir ievēlējuši cilvēki, un tas ir satraucošākais. Man gribētos, lai Ogres ielās vēl arvien būtu cilvēki, kas turpina protestēt, aizstāvēt. Būsim godīgi: Ogre ir ļoti tuvu Rīgai. Ir liels atbalsts no cilvēkiem Rīgā, bet, ja šāds protests notiktu, piemēram, Alūksnē, cilvēki no Rīgas nebūtu gatavi tik tālu braukt. Vizuālā iespaida būtu vēl mazāk.
Šodien esmu īpaši dusmīga, jo valsts ir atņēmusi vai iedzinusi stūrī vienīgo efektīvo instrumentu, ko iedzīvotāji šajā gadījumā varētu izmantot – vietējās pašvaldības referendumu. Šodien CVK [Centrālā vēlēšanu komisija] pateica, ka diemžēl no nākamā gada pirmā janvāra tas vēl nebūs īstenojams, jo gan CVK, gan politisko partiju nolaidības dēļ nav izstrādātas tehnoloģiskās sistēmas, lai tas būtu tehniski iespējams. Paraksti, lai rīkotu referendumu un atlaistu domi, visticamāk tiktu savākti. Ir vēl citi jautājumi, par ko var ierosināt pašvaldību referendumu, bet šis būtu bijis ļoti labs brīdis, lai testētu referendumu vietējā pašvaldībā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo referendums ir kā drošinātājs arī tiem vietējiem deputātiem, kuriem brīžiem sakāpj galvā par to, ka viņu varai nav robežu. Iespēja, ka viņus varētu atlaist, ir disciplinējoša.
Šobrīd instrumentu nav daudz. Kā Zariņa kungs minēja, ir likumu ceļš – pētīt, vai tiešām nav kāds pārkāpums, pie kā varam pieķerties. Es neticu, ka VARAM, pat ļoti skrupulozi meklējot, varēs atrast šādus pārkāpumus, jo gala lēmumu nepieņem viena persona, tas ir domes balsojums. Un, pat ja atradīs, vai tas būs pamats atlaišanai? Ļoti šaubos. Šo instrumentu nav, un vienīgais, uz ko mums nākas atsaukties, ir izpratne par to, kas vispār ir vietējā politika. Taisnība tajā, ka pašvaldības ir autonomas savā darbībā. Tām ir daudz autonomu funkciju. Esošais VARAM ministrs virzās uz to, ka pašvaldībām jāļauj lemt vairāk. Tai jādod lielāka brīvība, tai skaitā arī kultūras izpausmēs. No otras puses, mums gribas, lai ir arī stingrākas kontroles sviras. Es uz to skatos tīri juridiski. Grūti iztēloties, ka atradīsim labus instrumentus, ar ko šīs situācijas novērst nākotnē. Tās nevarēs novērst, ja nemainīsies kaut kas cilvēku galvās un izpratnē par to, kas ir vara.
Lolita Tomsone: Viena no svirām, ar ko pašvaldība var kontrolēt kultūras nozares darbiniekus, ir cilvēku bailes citur neatrast darbu, skolu, bērnudārzu. Vārdu sakot, tu nevari norauties no vietas, kur dzīvo, tāpēc ka esi ar dažādām saitēm tur saistīts. Ja uztaisi skandālu, visi par tevi zina. Tevi neņems darbā, jo tu nespēj sastrādāties ar esošo pašvaldību. Kultūras institūcijās cilvēki jau tā strādā par ļoti mazām algām, fanātisma vai misijas apziņas vadīti. Cepuri nost tiem Ogres muzeja darbiniekiem, kuri, par spīti visam, publiski un drosmīgi pauda savu nostāju. Skaidrs, ka beigās lielākā daļa pameta savu darbu un muzejā būs restrukturizācija. Tu saki, ka neredzi, kā to administratīvi risināt, bet kāds tad būtu risinājums?
Līga Stafecka: Šī gadījuma kaitnieciskais efekts ir ārkārtīgi liels. Es vēl nebiju dzirdējusi tik nogludinātas frāzes, kādas šim gadījumam veltīja kultūras ministrs un VARAM ministrs, kuri darīja visu, lai nepateiktu neko. Taču viena lieta, ko kultūras ministrs konflikta pīķī teica citām kultūras iestādēm un ko pārfrāzēšu – "Tikai, Dieva dēļ, nedomājiet, ka jums jābaidās!" Bet šis gadījums tieši norādīja – baidieties!
Es neredzu administratīvos rīkus, lai šādus gadījumus novērstu. Cita lieta, ja izpratne būtu lielāka. Laba pārvaldība nozīmē, ka pašvaldības vadītāja rokas ir garas, bet tās nevar ietiekties iestādes operatīvajos lēmumos. Skaidrs, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc pašvaldība vispār ieceļ iestāžu vadītājus, vai ne? Viņiem arī ir zināma atbildība un autonomija lemt par to, kā iestāde funkcionē. No VARAM puses ir skaidrs uzstādījums pašvaldībām, bet acīmredzot lieliem burtiem jāpasaka, kur ir robežas – kāda ir pašvaldības administrācijas atbildība, kāda ir deputātu atbildība. Lai nav sajūtas – es tagad esmu deputāts un varu darīt jebko. Ir skaidrs, ka pašvaldības deputāti var pateikt, kāds ir iestādes budžets, izvirzīt mērķus, varbūt apstiprināt kādu konceptuālo plānu, bet ne jau lemt par to, cik liela apjoma kafijas pauzes un kādas izstādes vai koncertus iestāde rīkos. Tas būtu drausmīgi. Tas būtu tas pats, ja domes deputāti mums norādītu, kas uzstāsies vietējā kultūras namā. Tā ir lieta, ko varbūt vajadzētu vēl skaidrāk atgādināt tām pašvaldībām, kurām tas nav saprotams. Un atkal – negribu vispārināt, bet man šķiet, ka šādi gadījumi nebūtu iespējami Cēsīs, Liepājā vai Valmierā.
Lolita Tomsone: Redzēsim, redzēsim. Man vienmēr ir nedaudz bail no rīdzinieku pozīcijas. Par Daugavpils cenzūras skandālu parunāja gan radio, gan televīzijā, pirms bija lielā diskusija pašā Daugavpilī. Un tad laimīgā Rīga izlēma, ka pēc šīm publiskajām diskusijām visi darbi tiks atlikti atpakaļ muzejā. Zini, kāds bija pārsteigums, kad izrādījās, ka darbus atlika atpakaļ uz vienu dienu un patiesībā arī kultūras ministrs neko nevarēja panākt? Puntuļa kungs teica, ka viņš, būdams kādreizējais "Pērkona" mūziķis, ir pret cenzūru mākslā, bet Elksniņš zināja labāk – darbi palika cenzēti. Mums ir darbības ilūzija – priekšstats, ka kaut kas tiek atrisināts, par to publiski parunājot.
Mārtiņš Eihe: Mēs neprasām no šiem politiķiem politisku atbildību. Viens no spilgtākajiem piemēriem Ogres gadījumā bija "Jaunās Vienotības" klusēšana Saeimā – no koalīcijas partneriem netika prasīta nekāda atbildība un nevienam no ministriem netika dots atbalsts. Lielākā daļa gaidīja no "Nacionālās apvienības", ka viņi iejauksies sava biedra lietās, bet tas nenotika. Tāpēc ka koalīcijas partneri neprasīja no viņiem šādu atbildību. Mums vispār nav šāda veida politiskās atbildības vienam pret otru. Šī ir pilnīgi cita diskusija, bet es neizprotu mēru nozīmi pašvaldībās, jo mēs ievēlam deputātus. Manuprāt, tas, ka mums ir viens pārvaldnieks, ir arhaisms, kas saglabājies no 18. un 19. gadsimta. Vajadzētu būt tā, ka deputāti ar saviem parakstiem atbild, bet izpilddirektors rūpējas, lai tas, ko nolemj, tiek izdarīts. Tad šādu personību kults pašvaldībās būtu stipri mazāk iespējams. Ja mēs izveidotu spēcīgu sistēmu ar deputātiem un izpilddirektoriem, kurā izpilddirektors nedrīkst atrasties amatā ilgāk par diviem sasaukumiem, mums izveidotos sistēma, kas līdzīga Vācijas teātra karuselim, kur spēcīgākie teātra direktori nedrīkst vienā teātrī būt ilgāk par diviem sasaukumiem, viņi jārotē. Mēs iegūtu spēcīgus izpilddirektorus, un pašvaldības konkurētu par to, lai dabūtu šitādus džekus, kuri savedīs visu kārtībā.
Lolita Tomsone: Vai sievietes.
Līga Stafecka: Domes priekšsēdētājam nav pilnvaru šādā veidā iejaukties pašvaldības darbā. Tas ir izpilddirektors, kurš atbild par iestādes darbību tīri juridiski. Helmanis ir tas, kurš nes cauri šo ziņu. Problēma ir tā, ka atkarības sajūta ir cilvēkiem galvās. Mēs ceram, ka pašvaldību vadītāji mums pateiks, kas ir pareizi un nepareizi, kā ir jādara. Tie ir mūsu priekšnieki – tā domā arī daudzi iedzīvotāji. Esmu pētījusi sabiedrības līdzdalības procesus pašvaldībās. Neatkarīgas vietējo kopienu un iedzīvotāju padomes skatās, ko priekšnieks teiks, un tā arī būs. Savukārt tur, kur ir veselīga izpratne par to, kas notiek, ir vienkārši bailes – zaudēt darbu, saņemt nosodījumu no kolēģiem. Jo, būsim godīgi, nevienam nepatīk spuraini kolēģi, kuriem visu laiku kaut kas nepatīk, kuriem ir iebildumi, kuri apšauba. Īpaši pašvaldībās, kur šī varas izpratne ir ļoti, ļoti pārspīlēta.
Lolita Tomsone: Kultūras ministrija kalpoja kā vidutājs starp Ogres muzeju un Ogres pašvaldību Muzeju padomes sēdē, kurā mēs bijām. Tur bija arī Helmanis un Ogres pašvaldības jurists. Viņi visu bija sagatavojuši, prezentēja savu pozīciju, un mēs varējām uzdot jautājumus un komentēt. Mēģinājums notika, vienkārši rezultāts ir tāds, kāds ir.
Mārtiņš Eihe: Ir vēl viena nianse – mums nav spēcīgu arodbiedrību. To pierāda arī cits Ogres gadījums – juriste tika dabūta ārā no darba, bet pēc tam uzvarēja visās tiesu instancēs. Šobrīd viņa nāk uz darbu, bet īstu darbu viņai nedod un atlaist viņu vairs nevar. Ja, piemēram, muzejiem būtu spēcīga arodbiedrība, kas šādā situācijā nodrošinātu kārtīgus juristus, kas palīdzētu cilvēkiem spēkoties ar varu, arī pašvaldībai vienā brīdī beigtos resursi. Šobrīd pašvaldības uzvar resursu pieejamībā. Pašvaldības juristam ir jāaizstāv pašvaldības pozīcija, pat ja viņš tai nepiekrīt. Šis resurss tiek izmantots tikmēr, kamēr cilvēki tiek novesti līdz tādam stāvoklim, ka, brīvprātīgi un savstarpēji vienojoties, lai varētu aiziet bezdarbniekos, paraksta līgumus un dodas prom. Tas nenotiek tikai pašvaldībās, bet arī uzņēmumos un iestādēs.
Elīna Vikmane: Es piekrītu tam, ka ir liels varas disbalanss un daudz pašvaldības resursu, īpaši juridisko. Ogres gadījumā tie tika izmantoti pilnā apmērā. Mēs kā Muzeju biedrība arī saņēmām ārkārtīgi detalizētas juridiskas vēstules, kas tika sūtītas kā atbilde uz mūsu atklāto vēstuli. No otras puses, mēs Muzeju biedrībā arī piedāvājām atbalstu muzejam. Jurists Sandis Voldiņš mums pro bono ļoti palīdz. Savukārt, Ogres muzejam pro bono palīdzēja ļoti labs advokātu birojs, kas atbalstīja muzeja darbiniekus. Mēs esam pārrunājuši arī gatavību tiesāšanās gadījumā mēģināt publiski piesaistīt resursus juridiskā atbalsta sniegšanai muzejam.
Vēl mums ir Muzeju padome, kas var darboties kā mediators. Jāatzīst arī, ka Muzeju padomes priekšsēdētāja [Iliana Veinberga] ir atkāpusies no amata un aizgājusi no padomes. Katrā ziņā mēs no savas puses esam mēģinājuši izmantot visus iespējamos instrumentus, sākot no grozījumiem likumdošanā, beidzot ar personisku un mediju atbalstu. Mums ir ētikas un labas pārvaldības institūti jeb sargsuņi, tai skaitā arī mediji, ombudi, tiesībsargi, kas arī bijuši iesaistīti, ir nozares asociācijas atbalsts un padomes atbalsts, taču izrādās, ka tas var vispār netikt ņemts vērā.
Lolita Tomsone: Daugavpils gadījumā savu viedokli izteica tiesībsargs.
Elīna Vikmane: Jā, bet tam nav pilnīgi nekādas ietekmes. Man tas personīgi ļoti sāp un mani apbēdina, jo šķita, ka kopš neatkarības atgūšanas esam veidojuši un nemitīgi stiprinājuši institūcijas, atbalsta mehānismus, nevalstisko sektoru, lai vajadzības gadījumā būtu šie sargsuņi un tiem būtu instrumenti, balss. Bet tam nav vispār nekāda rezultāta. Tas ir pilnīgi šokējoši. Tāpēc jau cilvēki arī prasa kultūras ministram, nacionāļiem, koalīcijai un VARAM ministram kaut ko darīt, jo redzam, ka ar demokrātiskām aktivitātēm mēs neko nevaram panākt. Mēs atgriežamies pie varas un blata, pie tādas sistēmas, kurā mēs neviens neko nevaram izdarīt.
Mārtiņš Eihe: Nosauciet četras kultūras iestādes, kurās ir koplīgums ar darbiniekiem! Skaidri zinu teātrus, kuru vadītāji pateikuši: "Arodbiedrības jūs varat spēlēt citā teātrī." Bet koplīgums ir ļoti spēcīga lieta, ar kuras palīdzību var izdarīt virkni lietu. Vietējie mediji ir vēl viens piemērs tam, ka pašvaldības nepilda valsts pieņemto lēmumu par to, ka pašvaldībām nedrīkst būt avīzēm līdzīgi izdevumi. Neviens to nekādā veidā nekontrolē vai nevēršas pret to. Tas ir viens no veidiem, kā savu rīcību padarīt leģitīmu – "neatkarīgs" medijs stāsta, cik forša ir pašvaldība.
Līga Stafecka: Pirms pāris gadiem kopā ar Ivetu Kažoku pētījām varas līdzsvaru pašvaldībās. Vairāki faktori raidīja signālu, ka šādas situācijas varētu nobriest. Tajā, cik lielā mērā vara vietējās pašvaldībās ir balansēta, viens no faktoriem ir vietējie mediji. Reģionos ir ļoti maz mediju, kas var paust kaut cik neatkarīgu viedokli par to, kas notiek pašvaldībās. Brīvie mediji, kurus neizdod pašvaldība, saņem dotācijas, reklāmas laukumus un tamlīdzīgi. Mēs varam runāt par zināmu piesardzību, pašcenzūru. Nav sabiedriskā uzrauga, kas skatās uz pašvaldību darbu. Labi, ir nevalstiskās organizācijas, bet to finansējumu lielā mērā veido pašvaldību granti.
Lai gan situācija ir uzlabojusies, vēlēšanu struktūra arī parāda, ka ir virkne pašvaldību, kur vara atrodas iekonservētā stāvoklī, kas nemainās gadiem. Ja tu gadiem esi pie varas, tevi īpaši neviens neuzrauga. Kādreiz kāds audits ir bijis, bet tīri finanšu. Tā ir ļoti labvēlīga vide, lai veidotos tādas situācijas kā Ogrē. Vistraģiskākais ir tas, ka Ogri televizoros, interneta portālos skatās kā tādu filmu. Visi saka: "Nē, es neko tur nevaru darīt. Es neesmu piezvanījis. Es nevaru neko komentēt, jo es diemžēl ar savu partijas biedru negribu par to runāt." Bezspēcības sajūta ir milzīga, un kaitējums ir liels. Tāpēc man ir bažas par to, ka vietējo referendumu likums atkal uzlikts uz lielām bremzēm. Skaidrs, ka tas nenotiks nākamajā gadā. Kad būs šis finansējums?
Vēl viens faktors ir partiju kombinācija koalīcijā. Absolūti skaidrs – ja partijām rūpētu šis jautājums, tas sen būtu atrisināts. Tās nekad neļautu Helmanim rakt bedri vēl dziļāk. Ir skaidrs, ka pastāv kaut kāda vienošanās neaiztikt politiskos partnerus, jo citādi tas nevarētu notikt. Es neticu, ka partijas tas neuztrauc.
Mārtiņš Eihe: Mēs domājam par Rēzekni un Daugavpili, kur regulāri notiek varas pārmaiņas, bet mēs vispār vairs nerunājam par Ventspili, kur tas turpinās gadu desmitiem.
Līga Stafecka: Politiķi ļoti labi prot rēķināt, kam jānotiek, lai viņi tiktu pārvēlēti. Viņiem jāatrod vidējā temperatūra, kurā vēlētājs jūtas ērti – lai nebūtu skandalozu izrāžu, kas izprovocē diskusiju sabiedrībā, citādi būs jāsāk skaidrot, runāt. Politiķi negrib šādu publicitāti un labāk iet meinstrīmā: "Ko vēlētājs no mums sagaida? Paturēsim viņu tādā mierīgā "viss ir labi" sajūtā. Uzbūvēsim Ventspilī ielas ar bruģi, un cilvēki teiks: "Skatieties, cik sakārtota pilsēta!""
Elīna Vikmane: Veidojas sadursme – no vienas puses ir "failed state" naratīvi, pret kuriem mēs paši cīnāmies, no otras – nemitīga jebkādas kritikas paslaucīšana zem paklāja labas reputācijas vārdā. Rezultātā veidojas pilnīgi absurdi paradoksāla situācija, kurā, piemēram, ziņa par to, ka Valsts ieņēmumu dienestā kāds ir pieķerts vai kāds ir uzņēmies politisko atbildību, tiek uztverta kā slikta. Un no tā izriet, ka sliktas ziņas neviens nevēlas – labāk kaut kā tikt vaļā no tās kultūras daudzveidības, kas ir pašvaldību autonomā funkcija.
Uldis Zariņš: Nav definēts, kas ir kultūras daudzveidība. Mēs nevaram pateikt, ka ar kultūras daudzveidību saprotam, ka pašvaldībā gadā ir jābūt divām opermūzikas izrādēm, trim modernās dejas uzvedumiem un vienai teātra izrādei.
Mēs diezgan ilgi Saeimas komisijā strīdējāmies, tajā skaitā ar Latvijas Pašvaldību savienību, par to, cik konkrētu rakstīt kultūras autonomās funkcijas definīciju. Mēs gribējām papildus pielikt gan pieminekļu aizsardzību, gan Dziesmu svētku procesu, gan visu ko citu, kas pašvaldībām būtu jādara un ko pašvaldības jau de facto dara. Tās ir lietas, ko tās ir darījušas gadu desmitiem ilgi, bet izvērstā definīcija netika atbalstīta galvenokārt viena iemesla dēļ: autonomā funkcija nozīmē to, ka pašvaldība to dara savu iespēju robežās. Mēs tur varam ierakstīt arī Dziesmu svētkus, bet tādā gadījumā tā vairs nebūs autonomā funkcija, jo valstij ir jānodrošina finansējums. Tā ir absolūti absurda, bet teorētiska iespēja – valsts var pārņemt visu muzeju finansēšanu un vadību. Pieņemot, ka Kultūras ministrija ir atbildīgāks saimnieks par pašvaldību, un tas arī ir pieņēmums – es, protams, ceru, ka tā ir. Mēs pārņemam visas bibliotēkas, kultūras centrus un muzejus, un tās visas ir valsts iestādes, bet pašvaldībai atstājam, piemēram, komunālos pakalpojumus. Tas ir teorētisks variants, kā sistēmu varētu sakārtot, bet pēc būtības tas ir absurds.
Elīna Vikmane: Vēl viena problēma – cilvēkiem šķiet, ka viņi ir kultūras eksperti. Ir grūti iedomāties situāciju, kurā, piemēram, Helmanis noteiktu, kā slimnīcā ķirurgam būtu jāveido operāciju plāns. Te viņš var būt kurators, jo tā no rīta izdomājis.
Uldis Zariņš: Šādus piemērus man diemžēl gadījies novērot arī Saeimas komisijās, kur deputāti izmanto argumentus no sērijas: "Mana mazmeitiņa mācās bērnudārzā, tāpēc es zinu, kas notiek visos Latvijas bērnudārzos." Šis domāšanas veids diemžēl ir pārāk izplatīts lēmumu pieņēmēju aprindās un ir daļa no problēmas. Piemēram, Daugavpils gadījumā diskusija bija ļoti interesanta, jo Elksniņa kungs kā jau jurists ļoti ātri un veiksmīgi aizveda sarunu prom no cenzūras problēmas. Viņš saka: "Nē, mēs nerunājam par cenzūru. Mēs runājam par to, ka pārkāptas reliģiskās tiesības un pašvaldībai jācīnās par to, lai institūcija respektētu reliģiskās tiesības. Ar cenzūru šim gadījumam nav ne mazākā sakara." Arī Ogres situācija ļoti ātri aizgāja uz to, ka problēma vairs nav Avens un porcelāns, bet tas, vai muzeja direktore pareizi pieņēmusi darbā darbiniekus, un par citām blakus jomām.
Līga Stafecka: Tur novērojami arī politiķu triki. Viens – pārvērst to par lielu sistēmisku problēmu, piemēram, VARAM ministrs saka, ka mums jāievieš jauna vēlēšanu sistēma, kas visu atrisinās. Tas ir lielisks retorikas paņēmiens, ar ko pārvirzīt savu atbildību kaut kur tālāk. Otrs – Ogres gadījumā mēs vairs nerunājam par to, ka sankcionēta persona nāk ar izstādi un mēģina attīrīt savu reputāciju, bet par to, ka, izrādās, muzeja darbiniece bijusi riktīga krāpniece. Interešu konflikts cits aiz cita, un vispār – tur bija piecas minūtes līdz tam, ka pašvaldība veiks izmeklēšanu vai kratīšanu.
Mārtiņš Eihe: Kultūras centrā bija tieši tāpat. Tur tika izmantots, manuprāt, KNAB, kurš veica pārbaudi un neko neatklāja. Tiek izmantotas represīvās iestādes, lai radītu vēl lielāku stresa sajūtu cilvēkos. Bija gadījums, kad strādāju Siguldā. Mēs veicām iepirkumu, un uzvarēja tiešām labākais piedāvājums, nevis tas, kuram, kā varēja noprast, bija jāuzvar. Nākamajā nedēļā mums visi dokumenti bija jānodod KNAB. Kāds bija uzrakstījis iesniegumu, lai mēs nākamajā reizē zinātu, ka ir jāuzvar tam, kam jāuzvar. Valsts resursi tiek izmantoti, lai piespiestu cilvēkus pieņemt pareizos lēmumus. Man liekas, ka šīm iestādēm būtu jāpapēta, kāpēc tās tiek izmantotas šādā veidā.
Lolita Tomsone: Žēl, ka Daugavpilī nebija vairāk dažādu kristīgo baznīcu pārstāvju un ka māksliniekam nebija iespējas pašam runāt par savu mākslu. Man ļoti žēl, ka brīdī, kad Elksniņš apgalvo, ka tā ir ticīgo jūtu aizskaršana, tas nostrādā tāpat kā Krievijā. Ar šo argumentu var aizvērt jebkuru izstādi.
Elīna Vikmane: Bija baznīcas pārstāvis, kurš minēja, ka tas tomēr nav jautājums par ticīgo jūtu aizskaršanu. Un arī pirms tam Vanags izteicās, ka atkāpjas no sākotnējās pozīcijas. Saprotot, kādu apjomu šis konflikts ir sasniedzis, garīdznieki diezgan ātri distancējās, un pašvaldība palika viena ar savu ticību. Viņi rezultātu sasniedza, bet nevēlējās īsti sarunāties.
Mārtiņš Eihe: Viena lieta, ko neviens nemin – izstādes anotācijā bija rakstīts, ka tā var aizskart. Pateicoties preambulai, mēs piešķiram pārāk lielu nozīmi reliģiskajām organizācijām. Neviens neiejaucas viņu funkciju pildīšanā, bet pašvaldības iestādes, kas nodarbojas ar mākslu, veic savas funkcijas, un šīs divas lietas tomēr ir nodalītas. Vienā gadījumā, kas bija saistīts ar eitanāziju, tika uzaicināti četru konfesiju pārstāvji un viens mediķis. Atvainojiet! Tam ir stipra līdzība ar kultūru. Neviens nekādā veidā neiejaucas kristīgajā kultūrā – tajā, kas notiek viņu iekšējā pasaulē. Mēs ik pa laikam nostādām kāda intereses augstāk par kāda cita interesēm. Un šis disbalanss visu laiku pastāv.
Elīna Vikmane: Mans subjektīvais uzskats ir tāds, ka diskusija nenotika. Skatītāji uzdeva labi formulētus jautājumus, piemēram, kāpēc tiek zaimots Dievs, bet diskusija aizgāja pilnīgi garām. Faktiski, manuprāt, vismaz šādā veidā diskusija nebija iespējama. Manuprāt, ja pašvaldība tiešām būtu ieinteresēta šī jautājuma risināšanā, tad diskusijām vajadzēja notikt visu izstādes laiku. Varēja būt diskusijas, kurās piedalās reliģiskās organizācijas, un varbūt šo jautājumu varētu apskatīt no dažādiem aspektiem: cenzūras, tiesību, reliģiskiem, estētiskiem vai jebkādiem citiem. Tad ilgstoši diskutēt ar cilvēkiem, kuri tiešām vēlētos diskutēt par šiem jautājumiem. Tad tas varētu notikt. Tas formāts, kurā tiek uzaicināti atsevišķi cilvēki, kuri ir sagatavojušies ar jautājumiem un kuri nevēlas dzirdēt nevienu citu viedokli, izņemot savējo, ir formāla demokrātija.
Līga Stafecka: Reizēm pašvaldības un citas publiskās institūcijas nespēj ieraudzīt iespēju, ko nepatīkama situācijā tām rada. Šī būtu bijusi brīnišķīga iespēja iedarbināt diskusiju un sākt sarunāties ar saviem cilvēkiem. Nevis slēpt tēmas vai aizskart viņus, bet tieši otrādi – atrast veidu, kā cieņpilni par to runāt, tajā pašā laikā saglabājot to pašvaldības tēlu, ko tik ļoti gribas sargāt. Bet politiķu vadlīnija ir, piemēram, rīkot sabiedriskās domas aptauju Daugavpilī, kaut gan ir skaidrs, kādi būtu tās rezultāti.
Politiķi izvēlas drošāko ceļu. Es nedomāju, ka Elksniņa kungu dziļi sirdī uztrauca mākslas saturs. Tas ir tikai politiķa izdzīvošanas komplekts.
Uldis Zariņš: Manuprāt, šodienas diskusija nav par to, vai Kultūras ministrija var vai nevar atlaist Ogres mēru, bet par to, ko mēs kopā – gan ierēdņi, gan NVO, gan sabiedrība – varam darīt, lai šādas situācijas neatkārtotos. Te uzreiz jāsaka, ka publiskajā vidē ir diezgan vāja izpratne par to, kā atšķiras Kultūras ministrija no kultūras ministra. Tās ir divas dažādas lietas. Mēs kā Kultūras ministrija rīkojamies kā ierēdņi administratīvā procesa ietvaros. Mēs noskaidrojām, ka pārkāpuma nav un mēs neko nevaram izdarīt.
Es piekrītu Līgai, ka te iespējams tikai politisks risinājums. Manuprāt, nesenais Jēkabpils gadījums pierāda, ka tas ir iespējams. Jo situācija savā ziņā ir līdzīga – viss ir noticis pēc normatīviem un likumiem, policisti ir darījuši visu, kas viņiem ir rakstīts priekšrakstos, bet situācija ir tāda, kāda ir. Protams, ka šis gadījums ir nesalīdzināmi traģiskāks par jebkuru no mūsu apspriestajiem, tādēļ sabiedrības rezonanse un arī politiskā reakcija ir pavisam cita. Ogres gadījumā politiķi pasprieda, ka nav forši, nav smuki, beigās kaut kā viss atrisināsies, bet, kā pierāda Jēkabpils gadījums, sabiedrības un mediju spiediena rezultātā var tikt panākts politisks risinājums. Kultūra mums ir specifiska joma, kur kritiskā masa nav tik liela, lai panāktu kādu politisko reakciju, bet, manuprāt, tas ir vienīgais ceļš, kā vispār kaut kādas fundamentālas izmaiņas var panākt.
Elīna Vikmane: Es domāju, ka attieksme pret kultūras norisēm lielā mērā atspoguļo augsto toleranci pret vardarbību kopumā, apstiprina autoritāru vadības stilu, pieļauj, ka tas varētu tikt pat normalizēts. Protams, nevar salīdzināt kultūras norises ar slepkavību, bet arī izstādes apmeklētāji uzskatīja – ja viņiem darbs nepatīk, viņiem ir tiesības aizliegt, aizvākt. Un, ja tas netiek izdarīts, rodas jautājums – kāpēc māksliniekam ir tiesības izstādīt, bet man nav tiesību aizvākt? Attiecībā uz mākslu mēs to dzirdam diezgan bieži: ja man kaut kas nepatīk, man būtu jābūt tiesībām to aizvākt prom no acīm. Tā ir viena maza šķautnīte, bet atspoguļo kopējo izpratni, kas var izpausties arī ārkārtīgi traģiskās formās: ja man kaut kas nepatīk, tad varu vērsties arī pret cilvēku.
Mārtiņš Eihe: Būtu ļoti interesanti parunāt ar Jāni Balodi vai Ievu Niedri, kuri regulāri veido izrādes reģionos, iesaistot vietējos. Lai taisītu izrādi, vajadzīgs konflikts, un viņi ir gatavi runāt par nebūšanām konkrētajā pašvaldībā. Taču pašvaldību attieksme parasti ir: priekš kam to vajag, kāpēc to vajag cilāt? Bet pēc izrādēm visi saka: jā, tagad mēs uz šo jautājumu paskatījāmies pilnīgi citādi un varam par to padomāt. Diemžēl pirmā reakcija rodas no lielas postpadomju traumas: mūsu vecāki bija iemācījušies fasādi vienmēr turēt skaistu, bet iekšienē runāt pa īstam. Tieši tāpat ir arī šobrīd – ļoti daudz melojam sev, cits citam, slēpjamies aiz vārdiem. Spilgts piemērs ir arī Stambulas konvencija, jautājums par ģimenēm un tamlīdzīgi.
Mēs redzam igauņus, kuri tūliņ pieņems laulību vienlīdzības likumu, bet neredzam korelāciju starp brīvībām, domāšanu un ekonomisko izaugsmi, kas arī saistīta ar kultūras brīvību. Ja salīdzinām tās tautas, ar kurām kopā atstājām Padomju Savienību, piemēram, bulgārus, rumāņus, tad igauņi ar savu kultūru un izglītību ir spējuši attīstīt ekonomiku un tas iet vienā solī ar domāšanu. Viņiem nav jāizliekas, viņiem nav jāmelo. Tas jau nākamajā līmenī izslēdz dažāda veida (šeit es nedomāju tikai ekonomisko) korupciju, ļauj valstij attīstīties. Valstis, kas ar šīm lietām netiek galā, aizvien vairāk un vairāk atpaliek. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tas ir saistīts gan ar kultūru, gan ar ekonomiku, gan ar visu mūsu kopējo dzīvi. Igaunija ir skaists piemērs, par spīti tam, ka viņiem parlamentā ir populisti. Vienlaikus šī domāšanas brīvība ļauj viņiem attīstīties visos virzienos.
41