Demokrātijas izļodzīšana var notikt, arī saglabājot demokrātijai raksturīgos rituālus un simbolus. Jāmāk tikai prasmīgi manipulēt ar cilvēku uztveri.
Impulss tālāk šim tekstam ir "Satori" diskusija par kultūras iestāžu un varas attiecībām. No diskusijā paustā dažādiem lasītājiem svarīgas būs dažādas atziņas, bet man kā visinteresantākā nolasījās šī sajūta: principā politiķis/amatpersona savu var panākt, arī juridiski neko nepārkāpjot, un "skābekļa piegriešana" var notikt, arī nepasludinot demokrātiju par nevēlamu.
Vispirms gan jānorāda, ka politikas personalizācija – proti, uzmanības koncentrēšana uz konkrētiem cilvēkiem – nekādi neatceļ pašu vēlētāju lomu un atbildību. Izmantojot Viktora Orbāna piemēru – jo tālākajā tekstā viņa izveidotā režīma paņēmieni tiks vairākkārtīgi pieminēti – ja jums, kā saka, ir jautājumi šim politiķim, tad tie uzdodami arī tiem vairāk nekā diviem miljoniem vēlētāju, kuri nodrošināja Orbānam uzvaru Ungārijas parlamenta vēlēšanās 2014., 2018. un 2022. gadā [1].
Es nedaudz nesaprotu neskaitāmas reizes dzirdēto izteikumu "vēlēšanu rezultāti ir jārespektē" – kāpēc man būtu kaut kā jārespektē man nepieņemamas idejas un paņēmieni, es tās varu vienkārši atzīt par reāli pastāvošām. Es negrasos "respektēt" politiķus tikai tāpēc, ka viņi ir ievēlēti. Tomēr skaidrs arī tas: ja kādu satrauc vai kaitina pašvaldībā X ievēlēto vadītāju rīcība, tad emocijas atduras pret to, ka satraukuma vai aizkaitinājuma izraisītāji ir saņēmuši visvairāk balsu. Tātad vairāk un uzmanīgāk jāpaskatās uz šiem it kā abstraktajiem vēlētājiem, kuri leģitimizē politiķu rīcību. Man neliekas jēdzīgi šo paskatīšanos vulgarizēt līdz atšķirīgu viedokļu paudēju demonizēšanai žanrā "viņi ir bezcerīgi, ko tur no tādiem var gribēt" un līdzīgi. Tātad īstais jautājums būtu par to, kā politiķiem izdodas "ielīst galvās" vēlētājiem.
Ir kāda tēma, kura, manuprāt, nedaudz dīvainā kārtā ir maz skarta daudzajās Valsts prezidenta amata kandidātu iztaujāšanās (protams, varbūt neesmu kaut ko pamanījis, jo visām intervijām neesmu sekojis līdzi). Šī tēma ir kandidāta attieksme pret imigrācijas jautājumu. Tas ir savādi, jo domāju, ka nākamais Valsts prezidents/-e (un, protams, Latvija kopumā) tuvāko gadu laikā noteikti saskarsies ar kaut ko līdzīgu 2015. gada situācijai Eiropā. Paliekot noteiktā liberālas domāšanas tradīcijā, es atzīstu tiesības uz viedokli, gan ja runa ir par tiem, kuri ir "par", gan tiem, kuri ir "pret". Savukārt tas, kas mani kaitina un liekas bīstami, ir negodīga spēle un manipulēšana. Tieši to prasmīgi darīja Orbāns & Co. 2015. gadā Ungārijā. Piemēram, tika izmantota no teorijas viedokļa demokrātiska forma – "nacionālās konsultācijas", kurās vēlētājiem savukārt tika uzdoti nekorekti formulēti jautājumi. Piemēram, 12. jautājums: "Vai jūs piekrītat, ka Ungārijas valdībai vispirms ir jāatbalsta ungāru ģimenes un vēl nedzimušie bērni, nevis imigrācija?" [2] Ko normāls Ungārijas pilsonis, kurš vispār nolēmis piedalīties (vairums nepiedalījās) šādā tautas viedokļa noskaidrošanā, var atbildēt? Ka ungāru ģimenes ir mazāk svarīgas? Cits piemērs. Orbāna valdība 2015. gada jūnijā pilsētvidē izvietoja imigrācijas tēmai veltītus reklāmas materiālus: "Ja jūs esat ieradušies Ungārijā, jums ir jārespektē mūsu kultūra." Principā saprotams teksts. Bet nezin kādēļ rakstīts ungāru valodā, kas liek domāt, ka īstā auditorija bija paši ungāri. Respektīvi, štrunts par to, ko dara vai nedara imigranti, galvenais, lai elektorāts zina, ka valdība pūlas vaiga sviedros. Un, atkārtošos, mani personīgi tracina tieši šī šmugulēšanās. Ja politiķis/partija ir pret vai par imigrāciju, tad šī pozīcija arī skaidri jāformulē. Mēs esam "pret" (vai "par"), un seko argumenti. Tā būtu demokrātija. Tomēr izrādās, ka demokrātija var izskatīties (turklāt diezgan veiksmīgi) arī kā demokrātijas formu ciniska izmantošana savu mērķu sasniegšanai.
Protams, galvas jaukšana vēlētājam, manipulatīvi piemeklējot "argumentus", ir sens paņēmiens un sastopams ne tikai Ungārijā un tai līdzīgās "demokrātijās". Saeimas plenārsēdē 2023. gada 25. maijā debatēs par latviešu valodas nostiprināšanu deputāts Oļegs Burovs (LPV) iebilst [3] pret ideju, ka priekšvēlēšanu aģitācija atļauta tikai valsts valodā: "[..] mēs no rīta bijām svētbrīdī Saeimā, un mācītājs stāstīja par Jēzu, ka viņš runāja ar ebrejiem savā valodā, Grieķijā runāja dzimtajā valodā, un nav galvenais, kādā valodā mēs runājam, galvenais – saturs." Vispirms, protams, jāpateicas Burovam par sensacionālu pienesumu Bībeles studijās, jo līdz šim pētniekiem nebija nekas zināms par Jēzus ceļojumu uz Grieķiju. Tomēr, ja nopietni, kāds sakars kristietības vēsturei ar nelielas valodas labklājību? Manuprāt, apšaubāms, toties cik labi skan šī Jēzus piesaukšana… Citiem vārdiem sakot, notiek reālā konteksta sagrozīšana, iepludinot sarunā pavisam citu kontekstu, bet viss notiek smalki, pieklājīgi un demokrātijas vārdā.
Vēl cita, atļaušos teikt, cūcība ar laipnu smaidu sejā notiek, manipulējot ar tēzi "ikvienam ir tiesības uz viedokli". Ir jau arī. Tomēr ir blēdīgi izlikties nesaprotam, ka liela nozīme ir tam, kurš viedokli pauž. Piemēram, ja Ungārijas valdības locekļi publiski paziņo, ka evolūcijas modelis ir tikai "hipotēze", kurā "trūkst loģikas", savukārt visdrošākais veids, kā izvairīties no bīstamām slimībām, ir desmit baušļu ievērošana [4], tad tā ir situācija, kas būtiski atšķiras no tādas, kurā kaut ko līdzīgu paustu cilvēks ar mazāku ietekmi un atpazīstamību. Praksē mēs redzam šīs pašsaprotamās tēzes blēdīgu ignorēšanu, un rezultātā jebkurš politiķis vai amatpersona var publiski runāt pilnīgas muļķības, melot, bet, ja saņem par to aizrādījumu, vienmēr seko atsaukšanās uz to, ka demokrātiskā iekārtā, lūk, ikvienam ir tiesības uz viedokli. Demokrātija, izrādās, ir ļoti ērts alibi, bet rezultātā cilvēki sāk pret šo politisko modeli attiekties skeptiskāk.
Cits izplatīts galvas jaukšanas veids ir manipulatīva "labo piemēru" izcelšana, šādi it kā pierādot, ka konkrētajā valstī ar demokrātiju un cilvēktiesībām viss ir kārtībā. Piemēram, kad Serbijas politiķiem pārmet ksenofobijas un neiecietības veicināšanu, lepni tiek norādīts, ka, lūk, 2017. gadā par Serbijas premjerministri kļuva atklāta lesbiete [5]. Labi, bet šis fakts nekādi neatceļ, piemēram, to, ka slavenu serbu aktieri, Draganu Maksimoviču, gaišā dienas laikā uz ielas nosita futbola fani, kuriem likās, ka Maksimovičs, redziet, ir čigāns. Vainīgie tā arī nav atrasti [6]. Kad Serbijas politiķiem atgādina par genocīdu pret musulmaņiem Bosnijā, seko lepna atbilde, ka Serbijā tiek godāts un cienīts musulmaņu izcelsmes un no Sarajevas nākošais kinorežisors Emirs Kusturica [7]. Tas, protams, ir jauki, tikai tad arī jāpiebilst, ka Kusturica aktīvi atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā [8], tātad uzskatāms par autoritārisma fanu, turklāt diez vai arī Kusturicas statuss Serbijā izpērk noslepkavotos musulmaņu tūkstošus. Citādi un maigāk formulējot: ja Edgaru Rinkēviču ievēlētu par Valsts prezidentu, tad pilnīgi droši būtu politiķi, kuri teiktu, ka šī ievēlēšana dzelžaini apliecina, ka Latvija ir viena bezgala iecietīga un draudzīga valsts, demokrātijas paraugs un tā tālāk. Man šķiet, ka tā nav, un Rinkēviča piemēra piesaukšana ir prasta manipulācija. Bet atkal – visa šī muldēšana notiek, kā saka, ar samta cimdiem, jo mērķis ir pierādīt, ka mums (ungāriem, serbiem utt.) ar demokrātiju viss ir labi, mēs cienām demokrātiju. Tas, par ko mēs labāk paklusējam, ir, ka demokrātijas instrumenti tiek izmantoti demokrātijas izļodzīšanai. Turpinot teikt "pareizas runas", nepārkāpjot (vairumā gadījumu) normatīvos aktus.
Jā, es turpinu lasīt dažas tīmekļa vietnes par kultūru krievu valodā. Un vienā no tām publikācijas parasti beidzas ar aicinājumu – "Esiet modri!"
[2] Bos, E., & Lorenz, A. (Eds.). (2023). Politics and Society in Hungary : (De-) democratization, Orbán and the EU. Springer. 199. lpp.
[3] https://www.saeima.lv/steno/Saeima14/Skana/0525_022-0945.htm
[4] Bos, E., & Lorenz, A. (Eds.). (2023). Politics and Society in Hungary : (De-) democratization, Orbán and the EU. Springer. 212. lpp.
[6] Dragan Maksimović - Wikipedia
[7] Djokić, D. (2023). A Concise History of Serbia. Cambridge University Press. 39. lpp.
4