Pirms vairāk nekā nedēļas "Satori" ziņoja par Igaunijas jaunās valdības deklarācijā iekļauto apņemšanos legalizēt viendzimuma laulības, kas būtu milzīgs un vēsturisks solis pretī viendzimuma attiecību un ģimeņu atzīšanai mūsu reģionā. No bijušā padomju bloka valstīm Igaunija ir starp retajām, kur jau darbojas partnerattiecību likums viendzimuma pāriem, un potenciāli tā, līdztekus Slovēnijai, Austrumeiropā varētu kļūt par vienīgo valsti, kura atzīst viendzimuma laulības. Igaunija tad kļūtu par izņēmumu Eiropas kartē, kur viendzimuma attiecību atzīšana ir izteikta robeža starp rietumiem un austrumiem, kā arī starp ziemeļiem un dienvidiem [1]. Šis fenomens prasa dziļāku analīzi. Īpaši uzskatāmi šis kontrasts parādās attiecībā uz Latviju, kur redzamāks atbalsts viendzimuma pāru tiesībām rada milzīgu negatīvu pretreakciju un sašutumu, kā tas bija gadījumā ar aktrises Marijas Luīzes Meļķes publisko protestu pret partnerattiecību likuma nepieņemšanu. Lai arī Igaunijas 2014. gadā pieņemtais partnerattiecību likums ir radījis nozīmīgu precedentu, bez kā būtu grūti iedomāties soli, ko pašreizējā koalīcija ir solījusi spert, šīs politiskās iniciatīvas diemžēl neatspoguļo viendzimuma attiecību pieņemšanas un izpratnes līmeni plašākā Igaunijas sabiedrībā. Es pat apgalvotu, ka Igaunijas un Latvijas atšķirības šajā ziņā nemaz nav tik lielas un lielāko tiesību progresu ir panākuši abu valstu konstitucionālo tiesu lēmumi, nevis substantīvas diskusijas politiskā līmenī. Tādējādi LGBTK tiesību oponentiem abās valstīs ir iespēja argumentēt, ka maza liberāļu grupa uzspiež savas vērtības visiem pārējiem, bet tautas vai sabiedrības "patiesās" vēlmes netiek ņemtas vērā – tas ir viens no centrālajiem pretargumentiem viendzimuma laulību atzīšanai Igaunijā.
Igaunijas partnerattiecību likums tika pieņemts ar divu balsu pārsvaru, ko nodrošināja koalīciju veidojošās Sociāldemokrātiskā partija un Reformu partija. Nākamais solis bija citu likumu pavadošo aktu pieņemšana, kas nostiprinātu viendzimuma pāru tiesības esošo normatīvo aktu ietvaros. Atšķirībā no partnerattiecību likuma šai iniciatīvai bija nepieciešama 51 deputāta balss, kas nozīmēja, ka sociāldemokrātiem un reformistiem bija vajadzīgs citu partiju atbalsts. Par spīti centieniem pieņemt šo vajadzīgo partnerattiecību tiesiskā regulējuma daļu, tas tā arī nekad netika izdarīts. Drīz pie varas nāca opozīcija, kur radikāli labējā Igaunijas Konservatīvā tautas partija nākamo gadu laikā mēģināja gan atcelt partnerattiecību likumu, gan sasaukt referendumu par tradicionālās laulības nostiprināšanu Igaunijas konstitūcijā. Par spīti Konservatīvās partijas pūlēm, viņiem pagaidām nav izdevies izveidot vienotu igauņu sociāli konservatīvo partiju bloku, kas iekļautu arī tādas partijas kā "Tēvzeme" un Centra partija. Raugoties uz Igaunijas publiskajām diskusijām par viendzimuma attiecībām, rodas iespaids, ka gan politiskajā vidē, gan sabiedrībā ir notikusi spēcīga polarizācija. Liela ietekme tajā bijusi konservatīvo emocionālajai retorikai ar uzbrukumiem viendzimuma attiecībām, aizstāvot "parastā" igauņa skatpunktu. Līdzīgi retoriski paņēmieni šajās diskusijās novērojami arī Latvijā. Tas ir plašāks konteksts, kurā šobrīd nonākusi jaunā valdības koalīcija, kurā pirmo reizi modernās Igaunijas vēsturē ir tik izteikts vairākums sociāli liberālām partijām. Citiem vārdiem, šobrīd nodrošināt 51 balsi valdībai vairs nebūtu problēmu.
Tomēr tas, vai Igaunijā viendzimuma laulības tiks atzītas, šobrīd vēl ir neatbildēts jautājums. Viens no visspēcīgākajiem likuma pretinieku argumentiem ir iedzīvotāju viedokļu aptauja, kur divas trešdaļas Igaunijas iedzīvotāju kā vienīgo laulības definīciju atzīst laulību starp sievieti un vīrieti. Šie dati gan nesen apstrīdēti, norādot uz citām aptaujām, kur atbalsta līmenis par vai pret viendzimuma laulībām ir daudz līdzīgāks [2]. LGBTK tiesību aktīvisti arī atzīmē, ka laulību referenduma uzstādījums mākslīgi pretnostata dažādas laulības definīcijas un it kā rada ultimātu atteikties no laulības starp sievieti un vīrieti, tā vietā lai dotu iespēju laulāties ne tikai pretējā, bet arī viena dzimuma pārstāvjiem. Tas droši vien arī paskaidro, kāpēc šī brīža diskusijā Igaunijā uzsvars ir uz jēdzienu "laulību vienlīdzība", nevis, piemēram, uz viendzimuma laulībām.
Ņemot vērā, ka kopš partnerattiecību likuma pieņemšanas Igaunijā ir pagājuši deviņi gadi, progress nepieciešamo tiesisko aktu regulējumā un/vai viendzimuma laulību atzīšanā nav bijis liels, izņemot pašreizējo valdības deklarāciju. Nozīmīgākos rezultātus ir panākuši Igaunijas konstitucionālās tiesas lēmumi, turklāt nesenā periodā, sākot no 2020. gada. Tādējādi ir atzīts viendzimuma attiecību tiesiskums Igaunijas iedzīvotāju reģistrā, imigrācijas atļauju, bērnu aizgādniecības un īpašuma tiesību jomā. Bet visi šie lēmumi ir rezultāts ilgam un sarežģītam procesam, kurā privātpersonas ir panākušas savu partnerattiecību likumā noteikto tiesību atzīšanu caur to atbilstību konstitūcijai. Latvijas situācija ir līdzīga – lai arī partnerattiecību likums ticis noraidīts vairākas reizes, Satversmes tiesas lēmums 2020. gadā ir radījis precedentu ģimenes jēdziena paplašināšanai un viendzimuma pāru ģimenes tiesībām. Tomēr tas nenozīmē, ka Igaunijas partnerattiecību likumam ir maza jēga, jo tas ir radījis pamatu plašai tiesisko aktu pielāgošanai – pat ja tas līdz šim nav pilnībā izdarīts.
Partnerattiecību akts viendzimuma pāriem ir ne vien tiesiska, bet arī simboliska atzīšana. Man ir grūti spriest, cik daudz igauņu viendzimuma pāru ir izjutuši šo simbolisko atzīšanu. Ņemot vērā labējo politiķu izteikumus, sabiedriskās aptaujas un vienkāršu cilvēkstāstu trūkumu Igaunijas medijos, šī simboliskā dimensija nav bijusi tik spēcīga, kā varēja sagaidīt. Tā vietā igauņu vidū novērojama izteikta vēlme pēc cita veida simboliskas atzīšanas – no "attīstīto" jeb Rietumu valstu puses, pieņemot, ka viendzimuma attiecību atzīšana pārliecinoši nostādītu Igauniju civilizēto valstu vidū. Viens no partnerattiecību likuma tēviem Imre Soērs (Imre Sooäär) nesen pauda, ka Igaunijai vajadzētu pēc iespējas ātrāk pieņemt laulību vienlīdzības likumu, lai neatklātu Rietumu partneriem, ka partnerattiecību likuma ieviešanas akti nekad netika pieņemti [3]. Soēra viedokļraksts, protams, ir niansētāks un piedāvā arī visaptverošu argumentāciju, kāpēc laulību vienlīdzība būtu vajadzīga Igaunijas sabiedrībai, tomēr šī neslēptā tiekšanās pēc Rietumu atzinības (kas arī nav monolīta progresīvu uzskatu sabiedrība) mulsina. Iespējams, svarīgam mērķim visi līdzekļi ir labi un Soērs savu skatījumu pamatoja ar nepieciešamību pēc maksimālām drošības garantijām Igaunijai, sasaistot to ar pilnībā neapšaubāmu piederību t.s. Rietumu kultūras telpai. Tomēr tas otrā plānā atstāj cilvēkus, kuriem šīs diskusijas nav kaut kas abstrakts un kuriem ir nepieciešams tiesiskais regulējums, lai viņu ģimene, ar vai bez bērniem, tiktu atzīta ne vien privātā, neredzamā zonā, bet arī publiski un jēgpilni. Salīdzinājumā ar Igauniju Latvijā cilvēkstāsti, dalīšanās ar pieredzi un nepieciešamība pēc atzīšanas ir redzama [4], lai arī plašākās mediju auditorijās attieksme pret viendzimuma attiecībām ir ļoti nesaudzīga.
Gan Latvijā, gan Igaunijā viendzimuma attiecību pilnvērtīga atzīšana vēl ir ceļa sākumā. Igaunija ir bijusi veiksmīgāka, ieviešot tiesisko regulējumu viendzimuma partnerattiecībām un potenciāli spēs atzīt arī viendzimuma laulību. Iespējams, ka šādi tiesiski soļi ir viss, kas vajadzīgs progresam, pat ja tie polarizē sabiedrību un izraisa asu reakciju. Tomēr Igaunijas sociāli liberālo partiju pieeja ir devusi pamatu igauņu konservatīvajiem spēkiem rāmēt šo virzību kā nedemokrātisku, no Rietumiem uzspiestu politiku, un tas uzrunā nozīmīgu daļu vēlētāju. Rodas svarīgi jautājumi par to, ko nozīmē progresīva un demokrātiska pārvalde. LGBTK tiesību aktīvisti Igaunijā apzinās šo likumprojektu nepopularitāti, taču aizstāv viedokli, ka vajadzīgi un demokrātiski lēmumi ne vienmēr ir sabiedrībā populāri. Tas nozīmē, ka Igaunijas progresīvo politiķu un aktīvistu rindās ir uzskats, ka viendzimuma attiecību regulācija ir vairāk "top-down" pieejas jautājums, kas vienlaikus nemazina procesu leģitimitāti. Ir taisnība tiem, kas norāda – ja liberālo demokrātiju galvenais atskaites punkts būtu tikai vairākuma griba, daudzi mazākumu un individuālās tiesības aizsargājoši lēmumi netiktu pieņemti. Tomēr iespējams, ka, ņemot vērā aso pretreakciju, kas sekoja pēc partnerattiecību likuma pieņemšanas, Igaunijas jaunā valdība būs uzmanīgāka ar laulību vienlīdzību.
Demokrātisku lēmumu pieņemšana nenozīmē ne vienkāršu vairākuma viedokļa pieņemšanu, ne arī "sabiedrības" kā vienota kopuma pilnīgu iziršanu – tas ir viens no demokrātijas paradoksiem. Viendzimuma attiecību atzīšana vismaz pagaidām Igaunijā un Latvijā ir tiesu rokās, kuras regulē attiecības starp privātpersonu un valsti. Taču tai ir jāturpina būt arī partiju, likumdevēju, mediju, sabiedrisko organizāciju, aktīvistu un valsts pilsoņu rokās, kuri ar saviem stāstiem veido to, ko sauc par "sabiedrības viedokli". Tas spētu radīt ilgtspējīgāku, pat ja ne tūlītēju, pamatu pilnvērtīgai viendzimuma attiecību atzīšanai Latvijā un Igaunijā.
[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Recognition_of_same-sex_unions_in_Europe#/media/File:Same-sex_marriage_map_Europe_detailed.svg
[2] https://www.err.ee/1608942056/aktuaalne-kaamera-nadal-analuusis-abieluvordsuse-kusimust; https://salk.ee/artiklid/abieluvordsusest/
[3] https://arvamus.postimees.ee/7737121/imre-sooaar-abieluvordsus-oleks-jouline-signaal-maailmale-meie-arenevast-vaartusruumist
[4] Piemēram, raksti šajā LSM sadaļā: https://www.lsm.lv/temas/viendzimuma-attieciibas/
1