Man nepatīk rupji vispārinājumi, kas izdzēš sarežģītās cilvēka pieredzes un patības nianses. Piemēram – optimists, pesimists. Tomēr, ja jāizvēlas viens no abiem, esmu drīzāk pesimists, jo man piemīt tieksme lietas uzlūkot ļoti kritiski, veltot mazāk uzmanības pozitīvajiem aspektiem. Es nedomāju, ka tas pats par sevi ir kaut kas slikts, taču apzinos, ka mana kritiskā attieksme nereti laupa entuziasmu un prieku kā pašam, tā citiem. Kaut ko darīt, fokusējoties uz trūkumiem, riskiem un bažām par nesasniedzamiem mērķiem vai lēno tempu, ir taisnākais ceļš uz izdegšanu un padošanos.
Pagājušā gada oktobrī rīkojām kampaņu par laikmetīgo patriotismu, kurā cita starpā uzsvērām, ka kritika par valsti ir viena no patriotisma vai, ja gribat, mīlestības izpausmēm – mēs kritizējam, jo redzam, gribam un ticam, ka var būt labāk. Un man netrūkst, par ko kritizēt Latviju: politiskās gribas trūkums un bezdarbība attiecībā pret vardarbību ģimenē (vai Rīgas ielās izlīmētie valsts svētku plakāti ar tekstu "Tu esi no svara" neskan īpaši ciniski pēc tam, kad Saeima, noraidot Stambulas konvencijas izskatīšanu, apliecinājusi, ka Latvijas sieviešu ciešanas tai it nemaz nav no svara?); konsekventā viendzimuma ģimeņu un LGBT+ kopienas atgrūšana un pazemošana politiskā līmenī (vai Igaunijas apņemšanās ieviest laulību vienlīdzību nerada īpašu bezspēcības sajūtu Latvijas kvīros, lūkojoties uz ziediem Rīgas praida komunikācijas materiālos?); finansējuma badā dzīvību knapi velkošā humanitāro un sociālo zinātņu pētniecības nozare (vai…
Tomēr šeit gribu sevi apturēt un neturpināt uzskaitījumu, lai mans pārmēru pamatoti kritiskais skatiens kā lupā savākts saules stars neizdedzinātu caurumu tajā vietā, kur manī glabājas entuziasms un rīcībspēju veidojošā ticība, ka maniem centieniem kaut ko mainīt un uzlabot ir jēga. Lūkojoties uz pagalmā zaļi izplaukušajām liepām, es jūtu naivu nepieciešamību svinēt un priecāties, piešķirt sev brīvdienu no vajadzības cīnīties par labāku dzīvi un nedomāt par valsti, bet izbaudīt, ka varu tajā būt ar savām brīvībām un domubiedriem. Manuprāt, šāds naivums un prieks mums ir nepieciešams – kā bruņas, kā pretošanās forma, kā degviela, mīksts matracis vai telpa, kurā satikties. Tāpēc es novēlu prieku, spēju novērtēt doto un sasniegto. Visam pārējam būs pirmdiena, kad valsts no lietvārda atkal taps par darbības vārdu.
1