Rīgas krogu vēsture ir daļa no manas personīgās vēstures. Viss sākās ar tumšām un savādām vietām, tādām kā "Corsaire" Vecrīgā, kur alus maksāja 53 santīmus glāzē, apkārt grozījās panki un pie grīdas varēja pielipt kā pie mušpapīra. Tam sekoja folkklubs "Ala", kur tolaik bieži nebija brīvu galdiņu, bet toties bija daudz vietas dejošanai (tagad gan laikam vairs nav ne viena, ne otra). Pēc tam nāca "Chomsky", par kuru nevarēšu uzrakstīt trāpīgāk, kā to jau izdarījis Aksels Hiršs, bet pēc "Chomsky" slēgšanas tā atstāto tukšumu ieņēma "Aleponija", kur, runājot kroga saimnieka Jura Simanoviča vārdiem, ir vieglāk "samierināties ar savu nenozīmību".
Ir krogi, kam piemīt personība – to veido gan īpašnieku un bārmeņu īpatnības, gaume un uzskati, gan apmeklētāju kolektīvā apziņa, gan vietas vēsture un citi vēl ēteriskāki elementi. Šādu vietu slēgšana līdzinās cilvēka aiziešanai, tāpēc piemiņas rakstus leģendāriem bāriem "Satori” iekšienē saucam par nekrologiem. Dzīvīga, iemīļota kroga slēgšana tiešām nozīmē unikāla micēlija bojāeju – nevienam citam krogam nebūs to pašu pastāvīgo apmeklētāju, pazīstamo vaibstu un tikai šai vietai raksturīgās noskaņas. Daudzu brīnišķīgu krogu Rīgā vairs nav, un pēdējā vakarā pirms slēgšanas esam varējuši tikai skumji atvadīties, tāpēc ir svarīgi novērtēt iespēju, ka laimīgas beigas ir mūsu pašu rokās.
To es domāju, uzzinot par Kaņepes kultūras centra neapskaužamo situāciju – neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ KKC draud slēgšana, ja vien neizdosies savākt līdzekļus kritiski nepieciešamajiem remontdarbiem. Šim nolūkam ir uzsākta ziedošanas kampaņa ar Latvijas apstākļiem šķietami nesasniedzamu mērķi – 150 000 eiro. Šodien rit kampaņas pēdējā diena, un tā ir cerību pilna – tas, kas šķita neiespējams, vairs tāds nav un saziedoto līdzekļu josla jau tuvojas 100 000 eiro atzīmei.
KKC ir īpaša nozīme "Satori" pastāvēšanā – tā ir vieta, kur mēs izraujamies no tiešsaistes formāta, lai sastaptos ar saviem lasītājiem. Runā, ka agrāk šim nolūkam esot kalpojusi "Satori" grāmatnīca iepretim kafejnīcai "Osiris", bet, tā kā es šādus teju mītiskus laikus neatceros, manā apziņā "Satori" otrās mājas allaž ir bijis Kaņepes kultūras centrs. Te notikušas neskaitāmas "Satori" diskusijas, lasījumi, grāmatu atvēršanas, meistardarbnīcas un vienkārši ballītes, turklāt esmu pārliecināta, ka klusākos KKC nostūros tapis arī dažs labs "Satori" raksts.
Taču Kaņepes kultūras centra nozīme turpinās arī ārpus tā sienām. KKC ir pūznis, kur tiekas un mijiedarbojas cilvēki no visdažādākajām kultūras sfērām, šajā savstarpējā berzē uzšķiļot jaunas draudzības un idejas, kas vēlāk izaug par filmām, izrādēm, izstādēm, festivāliem. Turklāt pats Kaņepes kultūras centrs nesavtīgi darbojies arī kā šo ideju inkubators, par brīvu vai par simbolisku maksu pie sevis uzņemot gan "Satori", gan citas nevalstiskās kultūras organizācijas – esam piedzīvojuši laikus, kad bez šādas draudzīgas rokas pastiepšanas neviens no mūsu klātienes pasākumiem nebūtu bijis iespējams.
Pienācis brīdis pastiept šo roku atpakaļ. Ziedot Kaņepes kultūras centram nozīmē atbalstīt arī daudzās iniciatīvas, organizācijas un apvienības, kas šo gadu laikā pulcējušās ap KKC – "Satori", festivālus "Komēta" un "Ladyfest", kino "Augusts", LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka", Sieviešu stendapu un vēl, un vēl. Ziedot KKC nozīmē piedzīvot vēl daudzus pēdējos siltos vakarus terasē, izglābt patiesi vēsturisku krogu un padarīt iespējamu vismaz vienu bildinājumu. Tāpēc visa "Satori" vārdā aicinu atbalstīt Kaņepes kultūras centru, lai mums arī turpmāk ir vieta, kur satikties. Priekā!
0