"Vai tu esi bijis KKC?" man vaicāja kāds paziņa. Es noraidoši pamāju ar galvu – biju par šo iestādi tikai dzirdējis. "Aizej," viņš ieteica, "tur ir ļoti jocīgi cilvēki. Nesen iegriezos un nodomāju: kas viņi visi tādi ir? Kur viņi strādā?" Arī mani pašu samulsināja auga motīvs iestādes nosaukumā. Nospriedu, ka viņi sludina kaņepju lietošanu un dēvē to par kultūru. Varbūt audzē kaņepes, lai ražotu virves un sviestu, kas vispār būtu apsveicama kombinācija. Un tad es tur nokļuvu. Visas pārējās apkārtnes mājas, izņemot minēto iestādi, tajā laikā tika remontētas. Tas garantēja stalažu dzeņa dunu, kā arī kaļķa pilienu uz pieres, kad centies paskriet garām. Iekšpusē koka mājele izskatījās apzināti pabružāta, it kā tajā uz diennakti būtu ielaista milzu dzeloņcūka, kas trakoja un novecināja visas virsmas. Viena jauniete pat lietoja vārdu salikumu "atgādina PSRS". Pēc tāda PSRS ilgojos pat es. Un par mani arī pilnīgi pamatoti var pateikt, ka nevar saprast, kur strādāju.
Nevar apgalvot, ka es pilnībā saprotu, par ko tas viss ir. Festivāls "Komēta" man neko neizsaka. Galu galā, es atbalstu to komētu, kura iznīcināja dinozaurus. Labi, vēl arī Čurjumova-Gerasimenko komētu, bet par to jūs neko nezināt. Arī citi pasākumi mani saista maz, lai gan nenoliedzu to nepieciešamību. Visvairāk mani interesē mūzika KKC terasē. Tādā nozīmē, lai tā neskanētu. Reizēm ķibele atgadās tad, kad to gaidi vismazāk – tu laiski runā ar draugiem par Hermani, kurš maldās it visā, un te ap jums kāds sāk nepielūdzami būvēt tumbu Purvciemu. Ar šausmām tu domā par to, ka neizdzēri šorīt divas jēlas olas un balss saites nāksies bezdievīgi pārpūlēt, bet ir par vēlu. Par to, kādos aspektos maldās Hermanis, nu būs jākliedz, jo klusēt par to, nenoliedzami, nevar. Tad ir vēl kaut kādi eksperimentālie cilvēki, kuri spēlē uz radiatora, kas pārtaisīts par vibrofonu, legalizē trokšņus kā mūziku, toties tualetē bez apstājas skan klasika.
Tā ir vieta, kurā mirst ilūzijas par modi vai tās izprašanu. Mugurā drīkst vilkt pilnīgi jebko, saukties jebkā un runāt angliski tā, lai tas vienalga skaitītos latviski. Turklāt visi apmeklētāji ir slaidi kā modeļu aģentūrā. Ar viņiem nevar flirtēt un padot mēteli, pēc skata noteikt dzimuma piederību, viss šeit ir aizgājis par tālu. Grabošs ritenis un suns tiek uzskatīts par priekšrocību. Velosipēdus var pielipināt pie terases žoga kā sīceni pie ripveida magnēta maršruta taksometrā, un tad tie mūžīgi mūžos tur mēmi karājas. Suņi te ir kolektīvi kā tādā kibucā, tie blandās, urbj cilvēkus ar deguniem un ļauj sevi bužināt. Ņemot vērā suņu daudzumu iestādes teritorijā, varētu pat ierosināt nomainīt tās nosaukumu uz Canepes Kultūras centrs (atvasinot no latīņu Canis familiaris). Šķiet, cilvēki nāk, lai viņus te ostītu un aprietu, un tas saimniekiem izraisa smaidu, nevis vēlmi ierakties smiltīs un pazemīgi atvainoties.
Toties KKC nevar satikt cilvēkus, kuri dzērumā prasa, vai viņus atpazīsti, jo savulaik tie bijuši velobraukšanas čempioni, – te valda draudzīga un atturīga noskaņa vienlaicīgi. Paskaidrot, kur atrodas minētā iestāde, kāpēc tai nav izkārtnes un kur ir ieeja, arī nemaz nav tik vienkārši. Vairākos slāņos tā ir aplīmēta ar noslēpumainām uzlīmēm, kuru nozīme skaidra tikai autoriem. Kad autors iet garām savai uzlīmei vēlā nakts stundā, viņš rāda to draugiem un lepojas. Draugi pārsvarā ir Žans no Francijas, kurš studē kinovēsturi, smēķē tinamo tabaku, un meitene Mike getrās no Vācijas – abus divus autors redz pirmo un pēdējo reizi mūžā.
KKC strādā ļoti daudz cilvēku, daļa no viņiem ir arī klienti, tā ka saprast nevar vispār neko. Jebkurš apmeklētājs potenciāli var būt darbinieks, bet nezinu, vai tas darbojas arī ačgārni. Proti, piemēram, vismaz par sevi esmu pilnībā drošs, ka neesmu Kaņepes Kultūras centra darbinieks. Līdz salīdzinoši nesenam laikam tur nevarēja dabūt arī neko ēdamu, izņemot sendviču ar viltoto cīsiņu, par kuru piedevām bija jāmaksā tikai skaidrā naudā. Dabiski, ka cilvēks to uzzināja jau kritiskā cukura līmeņa stadijā, kad bija nobriedis grauzt niedres. Sapīcis aiz vilšanās, atraidītais devās meklēt ēdamo, kas nozīmēja "Ausmeņas kebaba" patrepes pekli ar četrdesmit cilvēkiem rindā. Vienā brīdī tas mainījās, bet pagātnes trauma tāpat iemiesojās ķešā kā auksta kotlete vai speķa pīrādziņš, ko pauzē starp aliem norīt kā uztura bagātinātāju, lai atdzīvotos vai vismaz nesaļimtu.
Pērn Kaņepes Kultūras centrs bija kļuvis par mūsu citadeli. Vairākus mēnešus pēc kārtas svinējām to, ko saucām par pēdējo silto vakaru. Pirmais etaps bija draugu apzināšana, lai rastu kompromisu par vietu. Vienam todien gribas tieši tās "Gaujas" ķilavmaizes, otram pietrūka kakao ar šokolādes skaidiņām – to visu mēs cienījām un upurējāmies. Ja viens jau bija noenkurojies, viņš sargāja krēslus kā vista cāļus, līdz ieradās pārējie. KKC bija kā putnu būris, tam garām slīdēja pilsoņi, kuru darbavieta, atšķirībā no mūsējās, bija skaidri nojaušama. Viens draugs nāca pēc smagas darbadienas, viņu nogurdināja projekti un termiņi, otrs gribēja padalīties ar šņuk, trešais iepazīstināja ar kādu, kurš apsēdās pie mūsu galdiņa, lai mulsi klusētu un nosauktu savu nesvarīgo vārdu, kuru visi zibenīgi aizmirsa, pat viņš pats. Tas abstraktais viņš mēdza prasīt, kā pareizi izrunāt manu vārdu – Rvīns vai Ervīns –, un pateikt, ka es izskatos pēc Rasputina no filmas "Hellboy". Vai arī padalīties ar savu viedokli: "Dzirdēju, ka tu dabūji Literatūras gada balvu, bet Latvijā tas viss ir nu… Kā lai pasaka, nav tas viss nopietni." Vēl būtiski bija padalīties ar pārdomām, ka piketi neko nemainīs, lai mēs to nejauši neaizmirstam. Un es mīlu šos nejaušības garus – tai netaisnīgajā ziemā to sapratu skaidrāk nekā jebkad iepriekš. Cilvēki nāca, pārņēma stafetes kausus, atvadījās, pazuda, nāca no jauna, un nobeiguma akords bija mana tālruņa pogošana, kas atgādināja, ka taksometrs kārtējo reizi aizbraucis ne tur, kur vajag.
Pamazām pēdējais siltais vakars kļuva arvien bargāks, šalles mūsu kaklus izmantoja savām rokādēm, kājas un rokas sala, taču mēs spītīgi nepadevāmies. Vakarā pa ēku šķirbu izlauzās atvadu saules stars, kurš sastapa icos un citu, man nezināmu ierīču dūmu mākoņus. Tajos zvilnējām mēs, kas smēķē vairāk, nekā vajadzētu, steidz pēc nākamās pudeles – šoreiz kāda zvērīga portera no mazās alus darītavas. Tas garšo pēc lupatām, taču ir tieši tik nikns, cik nepieciešams. Pārāks par dūmu mutuļiem bija tikai zaļais lauva, kurš kā Džomolungma noraudzījās visā no augšas – bezkaislīgi. Dzīvnieks gan diemžēl izrādījās darināts no putuplasta – reiz pabakstīju –, un tādēļ arī tas reiz pāries.
1