"Kāpēc tie, kuriem ir bērni, tik ļoti grib, lai citiem arī tie būtu, pat ja viņi acīmredzami nav laimīgi? Kāpēc vēlēt citiem ciest? Un kāpēc būt egoistam un dzīvot sev/otrai pusītei/ģimenei (bez bērniem) ir slikti? Tā taču ir mūsu dzīve... mūsu laimes formula. Un kāpēc daudzi bērni varētu glābt Latviju no izzušanas, ja viņi visi aizbrauks prom? Īsumā demogrāfija un nepārtrauktais spiediens ražot atvases."
Jo tiem, kam ir bērni, šķiet, ka nav godīgi, ja visi pārējie necieš tāpat kā viņi. Citi savukārt cer, ka viņus ievēlēs kārotajos amatos, ja viņi pietiekami daudz runās par demogrāfiju. Tā kā uz Zemeslodes dzimstība ir pietiekama, drīzāk vajag, lai bērni būtu tiem, kas grib un spēj izaudzināt jēdzīgus cilvēkus. Pārējie lai dzīvo sev.
Kāpēc sievietes noveco neglītāk nekā vīrieši?
Šis jautājums ietver pieņēmumu, ka sievietes patiešām noveco neglītāk nekā vīrieši, kā arī to, ka pati novecošana ir neglīta. Nevaru īsti piekrist nedz vienam, nedz otram, tomēr jāatzīst, ka sievietes dzīvē redzamāk iezīmējas robeža starp brieduma gadiem un vecumu. Tas notiek, sasniedzot menopauzi, bet ir nojaušams jau vairākus gadus iepriekš, samazinoties estrogēnam. Šīs pārmaiņas ietekmē arī ārējo izskatu – pamazām mainās skelets, un mēdz teikt, ka vecāka sieviete ir "sakritusies". Vidējais menopauzes vecums ir 50 gadu, tātad perimenopauze jeb gatavošanās menopauzei var sākties jau ap 40. Simptomi – no karstuma viļņiem un gļotādu sausuma līdz emociju svārstībām un depresijai – esot mazāk izteikti, ja sievietei ir mazliet "liekā" svara, jo tauki ražo vajadzīgos hormonus. Tāpat kā pusaudzei nepieciešami tauki uz vēdera, lai menstruācijas veiksmīgi sāktos, piecdesmitgadniecei tie vajadzīgi, lai tās nesāpīgi izbeigtos. Apaļāka sieviete, iespējams, šajā laikā jūtas labāk, un arī viņas sejā mazāk redzamas krunkas, toties ne tik slaids sievietes augums tiek uzskatīts par mazāk pievilcīgu. Vīrieši ar alus vēderu netiek tik daudz kritizēti (mani tomēr apbēdina, ka cūciņa Pepa daudzkārt apsaukā sava tēta resno vēderu – lai gan šim mazuļu seriālam tuvojas divdesmit gadu jubileja, tas joprojām ir populārs un programmē bērnu izturēšanos). Pret vīriešu izskatu ir mazākas prasības visas dzīves laikā. Iespējamie defekti paši par sevi neatņem vīrietim pievilcību, arī viņa pakāpeniskā novecošana ne. Turpretī sievietes ārējam izskatam tiek piešķirta lielāka nozīme, un, iespējams, arī tāpēc vizuālas pārmaiņas, kas apliecina, ka šī sieviete vairs nav jauna un auglīga, tiek uztvertas saasināti. Grūti pateikt, vai sieviete, kura vairs nevar radīt pēcnācējus, tiek neapzinātā līmenī uzlūkota kā nevērtīga vai arī viņa kļūst neērta un neredzama drīzāk tāpēc, ka pati jūtas slikti. Cik izcilai, aktīvai un garīgi pilnīgai gan ir jābūt, lai šajā laikā nekļūtu nevēlama, nezaudētu darba tirgū? Ja fiziskos simptomus var atvieglot mūsdienu medicīna, ķermeņa uztveri sabiedrībā iespējams koriģēt ar apzinātām darbībām.
Pieļauju, ka ir dabiski, ja jauna miesa liekas glītāka nekā veca, lai gan svarīgi nepievērst tam pārmērīgu uzmanību. Taču, ja kādam no visas sirds šķiet, ka sievietes kopumā noveco neglītāk nekā vīrieši, tā ir mizogīnija uztverē.
– Iespējams, ka tas ir neatbildams jautājums "pēc definīcijas" – kāpēc un kur ceļas ļaunums cilvēkos? Ikviens bērns piedzimst labs. Kas cilvēku padara sliktāku par jebkuru haizivi, krokodilu vai tml. par ļaunu ieskatītu dzīvo radību. Jo neviens, izņemot cilvēku, nenogalina, nespīdzina prieka/izdevīguma/idiotisku iedomu/varaskāres pēc. Lauva nogalina savām un savu lauvēnu pusdienām, tāpat vilks, ērglis, līdaka vai kurmītis – šis turpinājums ir gandrīz bezgalīgs. Ar izbrīnu un zināmām šausmām 2022. gada februārī atklāju sevī milzīgu, melnu naida okeānu, par ko nenojautu, nezināju, ka spēju tik ļoti stipri ienīst un vēlēt ļaunu. Bet es no visas sirds un ar vēsu prātu vēlu visu vissliktāko iespējamo visiem un katram no netaisnā kara sācējiem un īstenotājiem. Un ir smagi sevī apzināties un dzīvot ar šo lielo, melno naidu.
– Brīvās gribas problēma. Kāpēc ikdienā tik grūti dzīvot saskaņā ar apziņu, ka neesmu nošķirta, neatkarīga būtne, bet gan no visuma izrietoša nejaušība, kuras personiskā būtība un ikkatra rīcība izriet no gēnu un nemitīgu atjauninājumu uzstādījumiem?
Šie ir ārkārtīgi sarežģīti jautājumi, ar kuriem filozofi un teologi rietumu kultūrā nodarbojušies gadsimtiem ilgi, tie atspoguļoti arī literatūrā. Tā kā tie papildina viens otru, es saliku abus kopā, lai izskaidrotu, kā es tos saprotu.
Ienīst, kā jautājumā teikts, "netaisnā kara sācējus un īstenotājus" ir ļoti cilvēciski un saprotami. Būtu jau arī taisnīgi, ja ļaundariem nāktos atbildēt par saviem darbiem, saņemt sodu. Izjūtot līdzjūtību, zaudējumu, dusmas par radītajām ciešanām, naids pret to vaininiekiem ir normāla reakcija – nemaz nerunājot par situāciju, kurā pats esi upuris. Vienlaikus, iztēlojoties cilvēci kā savienotos traukus, jāuzmanās, lai šo izjusto naidu neizgāztu, kur pagadās.
Katru individuālo ļauno rīcību ir iespējams izskaidrot ar virkni faktoru, kas to ietekmējuši. Bet ne attaisnot! Cik zinu, ne vien katoļticībā iepretim nolemtībai tiek akcentēta arī cilvēka izvēle, bet arī mūsdienu psihoterapijā tiek uzsvērts, ka neatkarīgi no traumām, citu cilvēku nodarījumiem un pārējiem apstākļiem katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi. Dažkārt tas var izklausīties utopiski, tomēr, nenoliedzot ne iedzimtības, ne vides, ne vēstures ietekmi, es tomēr ticu cilvēka brīvajai gribai un izvēlei.
Jautājumā par ļaunumu cilvēki pretstatīti dzīvniekiem, kuri nogalina spontāni, galvenokārt, lai paēstu. Turpretī cilvēkam piemīt apziņa un konceptuālā domāšana. E. Kasīrers "Apcerējumā par cilvēku" raksta par cilvēku kā simbolizējošo dzīvnieku. Šķiet, šī simbolizēšana un tai atbilstoša atmiņa tad arī veicina cilvēka varaskāri. Iespējams piesaukt arī lepnumu vai kā "Noziegumā un sodā" – cilvēka vēlmi lemt Dieva vietā. Man jāatvainojas, ja jautātājai/-am nepatīk kristietība, tomēr neprotu atbildēt citiem vārdiem, tāpēc nocitēšu Pāvilu: "Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru." (Rom 7: 15–19) Citātā ietverto cilvēka sašķeltās psihes problēmu praktiski visos darbos risina F. Dostojevskis un vēlāk savā mācībā izvērš Z. Freids: apzinātā izvēle un griba bieži izrādās pārāk vājas, salīdzinot ar neapzināto personības daļu, kas tad arī patiesībā nosaka cilvēka rīcību. Jautājumā ietvertais apgalvojums, ka ikviens bērns piedzimst labs, tāpēc ir visai diskutabls. Iedzimtā grēka koncepts pamato novērojumu, ka cilvēks pēc dabas ir nepilnīgs (grēcīgs), taču dzīves laikā iespējams sevi vērot un pamazām ieraudzīt neapzināto un netīkamo sevis daļu. Tālāk jau atkal izvēle. Un/vai žēlastība kā nu kurā mācībā. Es domāju, ka abas, jo nevar apžēlot kādu, kurš pats negrib.
Kas bija pirmais: smiekli vai valoda?
Smiekli. Bērni taču arī smejas jau tad, kad vēl nerunā.
Kā var veiksmīgi mēģināt izgāzties? Ja tu mēģini izgāzties un tev tas izdodas, tad tu esi guvis panākumus, tātad pretējo iecerei.
Man liekas, ka veiksmīgi izgāzties nenozīmē izgāzties pēc ieceres, bet gan piedot sev savu izgāšanos tad, kad tā notiek necerēti.
163