Pašlaik, kad netrūkst iemeslu justies nomāktiem un satrauktiem, viena laba lieta tomēr jāatzīmē – beidzot, pēc trijiem gariem gadiem, pienācis novembris, kurā mūsu kultūras lietošanas paradumos atgriezusies normalitāte: filmas un izrādes pilnās zālēs ar lēni dziestošām gaismām un nelaikā skanošiem telefoniem, koncerti ar staipīšanos uz pirkstgaliem, lai aiz pūļa saskatītu skatuvi, izstādes iekštelpās, nevis skatlogos vai uz māju sienām un, ne mazāk svarīgi, pļāpāšana par visu redzēto bāros ar vēl nesen par bīstami lielu uzskatāmu cilvēku pulku pie viena galdiņa. Kaut arī par vērtīgu uzskatu grūdienu, ko mākslas eksperimentu virzienā deva pandēmija, šajā tumšajā, drēgnajā novembrī no melanholijas mūku gan sanošu un siltu kultūras notikumu virzienā, gan pavisam tradicionāli – zem segas ar grāmatu vai podkāstu. Te daži kultūras notikumi, ko novembrī iesaku sev un jums.
Kino
Tūlīt kinoteātros nonāks Viestura Kairiša filma "Janvāris", kas pa ceļam uz mājām jau savākusi balvas vairākos nozīmīgos festivālos pasaulē, bet te pievienosies virknei šī rudens jauno Latvijas filmu, ko vēl var noskatīties uz lielā ekrāna, – Elzas Gaujas melnajai komēdijai "Mamma vēl smaida", Lindas Oltes filmai par sistēmas bērniem "Māsas" un Matīsa Kažas pieaugšanas stāstam "Neona pavasaris". Neuzskaitot visas, must see rudens nomāktajiem ir Signes Baumanes animācijas filma "Mans laulību projekts", kas, starp citu, nominēta Eiropas Kino balvai. Silti iesaku arī paspēt uz lielā ekrāna noskatīties Rūbena Ēstlunda satīrisko komēdiju "Skumju trīsstūris" un brīnišķīgo norvēģu melno komēdiju un sociālo satīru "Pati sev piegriezusies", kas bija viens no maniem šīgada "Riga IFF" notikumiem. Abas filmas precīzi un asprātīgi diagnosticē vairākas mūsdienu sabiedrības smalkās kaites, un šķiet, ka šāda pašironiska perspektīva šobrīd iedarbojas īpaši terapeitiski.
Teātris
Iesaku neskumt, ja atkal nav izdevies tikt pie JRT biļetes, bet mīt takas uz mazajiem Rīgas teātriem. Piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī Andrejs Jarovojs iestudējis Aspazijas lugu "Ragana", kas, spriežot pēc fotogrāfijām, ir ne mazāk reivīga kā "Neona pavasaris" un priekšplānā izvirza sieviešu līdztiesības jautājumu Aspazijas laikā un mūsdienās. "Dirty Deal Teatro" drīzumā pirmizrādīs ukraiņu skatuves mākslinieces Sofijas Meļņikovas monoizrādi "Drama Queen" – personīgu stāstu par to, kā karš, bēgšana un jauna dzīve svešā valstī aktrisi nemanot padarīja par "drāmas karalieni" (izrādi vēl vairāk gaidītu padara tas, ka kopā ar Meļņikovu to iestudē arī Valters Sīlis). Tikmēr "Kvadrifrons" un režisors Reinis Boters, atzīmējot Vīriešu veselības mēnesi novembri, drīzumā piedāvās izrādi-koncertu par prostatas vēzi ar pēdējā laika latviešu teātrī drosmīgāko nosaukumu "Pisties vai dzīvot". Neaizmirstot lielos teātrus – Dailē jau nākamnedēļ pirmizrāde Lauras Grozas divdaļīgajai izrādei "Mājoklis. Komentāri", kas reflektēs par Annas Auziņas romānu "Mājoklis".
Teksti
Ar pārliecību, ka rudenī tumšai literatūrai ir cita jauda, iesaku "Satori" izdoto un tikko atvērto Jāņa Joņeva dokumentālo romānu "Decembris", kas papildina latviešu literatūrā maz sastopamo, bet šobrīd pasaulē populāro true crime žanru. Romāns vēsta par nežēlīgu slepkavību sēriju 90. gadu Rīgā, un, lai noskaidrotu, kas īsti tolaik notika, Joņevs ticies ar izmeklētājiem, pētījis policijas materiālus un izmantojis tā laika presi. Rezultātā tapusi grāmata, kas ir vienlaikus spraigs detektīvs un spilgta liecība par dzīvi 90. gadu Latvijā. Savukārt portālā turpmākos mēnešus publicēsim "Satori" autoru radošajā nometnē sarakstītos tekstus, kuru virstēma šogad ir "bauda" (piemēram, te jau lasāma Matīsa Šteinerta jutekliskā eseja par lauku ceļiem un alejām, bet te – Mailo Štern stāsts par mulsinošu un maz pārrunātu pieredzi – aseksualitāti).
Daudz ko ļauj gaidīt arī decembris: durvis atkal vērs Rīgas cirks, gaidāmas jaunas pirmizrādes, izstādes, grāmatas un koncerti. Rudens ir tumšs un drūms kā allaž, bet vismaz šoreiz mēs to atkal varam pavadīt kopā.
3