Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicēsim nometnē tapušos tekstus.
Ikdienā zīmēju mājas un nošķiru lietderīgas no mazāk lietderīgām platībām. Cilvēkiem ar naudu palīdzu to iztērēt tā, lai viņu dzīve kļūtu ērtāka un viņiem būtu vieglāk tikt pie vēl vairāk naudas. Citiem vārdiem – izniekoju savu dzīvi arhitektūrā. Lai to balansētu, agrāk mēdzu apmaldīties ar pievienoto vērtību, proti, reflektējot par redzēto un satikto, pievēršot uzmanību detaļām, telpas sajūtu vienību gravitācijai un vienkārši mēģinot saprast, kas ir tas interesantais, kas mani piesaista vietai. Es nevilšus atkārtoju situacionistu dreifēšanu jeb apzinātu klaiņošanu (derive).
Šajos klejojumos novēroju, ka visinteresantākās vietas un noskaņas var atrast, ļaujoties vides objektu vilkmei. Visbanālākais piemērs ir saistīts ar manu spēju staigāt cauri sienām. Patiesībā tāda ir katram, kas kaut reizi izmantojis durvis. Ja es redzu durvis, es, ļoti iespējams, pārbaudīšu, kas ir aiz tām. Durvis nav robeža, kas ierīkota, lai noslēgtu telpu – es tās uztveru par aicinājumu, ko siena man sūta, kad vēlas, lai to šķērsoju. Šādu piemēru ir daudz – vārtrūmes pilsētu perimetrālajā apbūvē, tukšas šūpoles parkā, pakalni ar ēku siluetiem aiz tiem, kalnu grēdas ar takām, kas aizved mākoņos, meža ceļu gali uz lielceļa utt. Tas ir saistīts ar pievilcību, iekāri un azartu atklāt apslēpto. Šīs vietas ir ainavas clickbate, kas uz cilvēka prātu iedarbojas daudz labāk par baneriem, zīmēm un norādēm.
Visbiežāk mani neuzrunā norādes uz tūrisma objektiem. Es brīnos, kam ienāca prātā to dizains un krāsu kods. Kādu semantisku vēstījumu sūta brūnā zīme? Daudz pievilcīgāks ir pamesta ceļa gals uz šosejas, tilts, kas aizved debesīs, vai vecais, izzūdošais piena steķis. Aiz brūnajām zīmēm slēpjas kaut kas, ko mēs kā sabiedrība esam atzinuši par atcerēšanās vērtām vietām, bet tik bieži tas ir formālisms – liels akmens ar bedri pa vidu, kur iespēris velns (ja vien tas būtu viss, ko velns aiz sevis atstājis); Saules kalns ar Māras avotiņu jeb vienkārši kalns ar plastmasas cauruli; Elīnas Zālītes memoriālā māja… Nu labi, ne vienmēr tas viss ir pilnīgas muļķības vai sadomājumi. Es cienu Elīnas Zālītes darbu. Tas, ko vēlos pateikt – brūnā zīme nepasaka neko par vietas noskaņu. Tā ir standartizēta tekstuāla ne-vieta, nosaukums, saraksts. Tikpat interesanti, kā sekot tai, būtu attiecību romāna vietā lasīt telefona grāmatu.
Kādā no saviem klejojumiem ar stopiem biju nokļuvis līdz Vidzemes šosejas galam kaut kur pie Veclaicenes, tātad netālu no Latvijas un Igaunijas robežas. Šoferis mani izlaida un devās tālāk savās gaitās. Es apsēdos uz ceļmalas barjeras un tādējādi izkāpu no ceļa aktīvās plūsmas. Ļāvu ceļam turpināties sev garām. Lai ieraudzītu plūsmu, no tās vispirms ir jātiek ārā. Visu ceļu biju runājis ar cilvēkiem sev blakus automašīnā, biju skatījies uz blakus esošajām ceļa personām – citiem automobiļiem. Es nebiju ļāvis tām nedz paiet sev garām, nedz apsteidzis tās. Es paliku tām blakus, un kopā mēs traucāmies cauri ainavai. Nobraucot visu ceļu vienā transporta līdzeklī ar konstantu ātrumu, kas līdzīgs pārējiem satiksmes dalībniekiem, izrādās, ka kopā uz ceļa esam bijuši ļoti neliels skaits cilvēku. Blakus, bet varējām kaut kādā kropli mehāniskā formā nebūt līdzās, nerunāt cauri stikliem, tikai korekti ignorēt viens otru. Braucot es nepārtraukti atrados aiz tā baltā golfa, bet apstājoties ieraudzīju arī citus auto, cilvēkus, dzīvniekus, procesus un galvenokārt laiku, kas žuva ceļmalā izmestajās lietās – pudelēs, izsmēķos, kafijas glāzītēs un izlietotā gumijā. Laikam jau citiem tas bija labi pavadīts laiks.
Es ieraudzīju ceļmalu – robežu, kas ieskauj ceļu un pasargā cilvēkam nepieciešamo funkciju no lauku vardarbīgā dabiskuma. Ceļmala ir rāmis, tuvākā vieta, no kuras skudrai aplūkot transportbūves projektētāju gleznoto audeklu. Izrādās, ka ceļam ir skaņa, tekstūra, smarža, vējš, ritms. To rada ceļa plūsma. Plūsma redz mani, bet neredz sevi. Es redzu plūsmu tikai tad, kad esmu ārā no tās. Ceļi vienlaikus ir savienojumi un robežas. Tie savieno civilizācijas mezglus un nošķir vienu ceļmalu no otras. Ceļmalas nekad nesatiekas, jo tām pa vidu ir plūsma. Pie intensīvas plūsmas ceļu šķērsot ir grūti, tā ir ļoti spēcīga fiziskā robeža.
Pāris soļus prom no galvenās satiksmes artērijas koku aleja turpinās taisni, bet šoseja aizliecas, apejot vecos stumbrus. Šajā vietā pirms trīsdesmit gadiem, iztaisnojot ceļa posmu, tika radīta pašreizējā Vidzemes šoseja. Tā ir taisnākā, agresīvākā un lielākā cilvēka radītā būve Latvijas lauku ainavā. Teju pilnīgi taisna 250 km gara līnija, kas savieno Rīgu un Pleskavu. Latvijas "Ķīnas mūris", ko varot redzēt no kosmosa (labāk nepārbaudīt!). Taču šī šoseja vienmēr nav bijusi taisna svītra. Agrāk tā bija ainavisks līklocis, kas pakļāvās reljefam, ģeogrāfijai, purviem, mežiem, pilsētu magnētiskajai pievilcībai un valstu politiskajām robežām. Vecās šosejas plūsma bija līdzīga tagadējai – cilvēki, lauksaimniecības transports, tranzīta kravas, ceļotāji, satiksmes autobusi, varbūt arī kāds no aizlaikiem izkūlies zirgalops.
Šosejas malās raka grāvjus un stādīja kokus. Tie veidoja alejas, kas deva ēnu karstās vasaras dienās, bet ziemā aizsargāja no vēja. Kompozicionāli alejas ir ceļa vertikālā plānojuma sistēma, kas dziļā sniegā iezīmēja ceļa robežas un neļāva apmaldīties naktī. Alejām piemīt īpaša pirmatnēja pievilcība. Tās teju vai burtiski aicina sev iziet pa vidu. Alejas ir seksīgas, tās ir ceļa paplestās kājas, kas ved uz galamērķi. Patiesi – tās ievelk, tās kaut kādā neizprotami arhetipiskā veidā aicina ceļinieku sekot sev līdzi. Līdzīgi kā durvis aleju funkcionalitāte aicina izbraukt tām cauri. Alejas ir telpiski ritmisks aicinājums uz deju. Man vienmēr ir licies, ka, braucot cauri alejām, es jūtos kā tautas dejā, kur dejotāji, sadevušies rokās, dodas cauri vārtiem, ko veido citi dejotāji, sastājušies malās. Ja kaut kur dabā ir aleja – tās ir cilvēka darbības sekas. Alejas ir cilvēcīgas, jo tās ir iezīmētas ar līnijām, ritmisko koku kārtojumu, ko īpaši pastiprina tas, ka tās ir divas paralēlas koku rindas, kas nekad nesatiekas. Alejas aicina būt cilvēkam un sekot sev līdzi, jo tās ved pie citiem cilvēkiem, tās ved uz mājām. Alejas ir vārti, kas izstiepti telpā un laikā.
Vidzemes šosejas agresīvā linearitāte, kas radās 1980. gados, pārcirta alejas, iztaisnoja līkumus, aizbēra ieplakas un noraka paugurus. Ceļš kļuva taisns gan horizontālā, gan vertikālā plaknē. Mani īpaši piesaista vietas, kur vecais ceļš satiekas ar jauno – jaunie sazarojumi. Vecā ceļa skatu perspektīvas turpina aicināt sev sekot. Tikai tagad tās neved uz mājām. Tās ved uz apendiksiem, kas beidzas nekurienē, iziet atpakaļ uz taisnās šosejas vai beidzas kāda saimnieka mājas pagalmā, taču noteikti ne manā galamērķī, ne manā pilsētā, ne arī "laipni lūgti alejas galā!" – tās ieved nekurienē. Vecās alejas māna plūsmu prom no taisnā mērķa. Nesekmīgi, bet prasmīgi. Pirmkārt, plūsma nav muļķe, tā atpazīst zīmju sistēmas un seko taisnajam ceļam. Otrkārt, plūsma ir likumpaklausīga zīmju kalpone, kas seko ceļa norādēm. Treškārt, satiksmes plūsma pakļaujas hidraulikas likumiem. Gluži kā ūdens tā seko mazākās pretestības ceļam. Jaunais lielceļš ir platāks, līdzenāks un taisnāks. Lai kā ūdens, sekojot virsmas spraiguma pievilkšanās spēkam, gribētu kāpt augšup pa salmiņa kapilāru, pie lielāka straumes ātruma tās kinētiskā enerģija parauj līdzi visu, kas atrodas plūsmā. Tāpat arī satiksmes plūsma, lai kā psiholoģiski alktu sekot veco, šauro aleju pievilcībai, ļoti reti izvēlas iegriezties senajos ceļu atzaros. Šie atzari paliek neizmantoti, puspamesti un aizaug.
Dabas un kultūras robeža šķērso veco ceļu. Kādreizējā šoseja caurdūra dabu un sadalīja šķēlēs. Vai esat domājuši, ka Latvija ar Rīgu centrā izskatās pēc picas? Tagad vecie ceļi ir atkal apvienojušies ar dabu, tie ir dabas aptverti, pārņemti un saplūst ar to. Par vecās šosejas plūsmu liecina sadrupušais asfalts, vecie verstu stabi, aizaugušie grāvji un pamestās alejas. Vecā šoseja ir kļuvusi par izcirtuma piebraucamo ceļu. Sūnas uz asfalta vienmēr liecina par dabas uzvaru pār civilizāciju. Asfalts, kas radīts intensitātei, izrādās arī laba mājvieta intensitātes pretmetam – sūnām.
Ko par plūsmu liecina tas, kas paliek pēc tās beigām? Vai no izžuvušas upes gultnes varam spriest par zivīm, kas reiz peldējušas tās straumē? Vai asaku fosilie atkritumi vispār kaut ko var pastāstīt par zivju nārsta ceļiem no Atlantijas okeāna uz Vaidavas krastu velēnām? Ko par cilvēku liecina pamestie ceļu posmi? Vai tie ir cilvēces atkritumi vai pieminekļi pagātnes aktivitātei? Šajā laikā vispār grūti nošķirt, kas ir piemineklis un kas – atkritumi. Vai mūsu vērtību sistēma maz spēj nošķirt vērtīgo no drazas?
1