Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicēsim nometnē tapušos tekstus.
Man pašam nav seksuālas spriedzes vai enerģijas, taču Emmanuelam ir. Emmanuels Lampa ir mans alter ego, mans dragking tēls, manis iemiesotais drosmīgais un seksīgais čalis ar ūsām. Emmanuels ir tas, kurš izteikti performē manu vīrišķo daļu. Viņš ir skatuves cilvēks, un uz skatuves no Emmanuela paužas tieksme, kvēle un seksuāls saspringums. Līdz ar pēdējām taktīm dziesmā kopā ar pieaugošajām skatītāju ovācijām viņš beigdams un baudīdams izšauj neredzamu substanci. Turpat klātesošs taču esmu arī es. Mēs abi dalām šo baudu.
Šīgada pavasarī beidzot pieliku punktu tam, ka es sevi uztveru kā sievieti. Es jau sen izskatos pēc puikas vai jauna zēna, ja paveicas – pēc jauna vīrieša. Ir brīži, kuros man izdodas "passot" (kārtējais kvīru termins, kam latviešu valodā nav labas alternatīvas – šim pat nav sliktas alternatīvas). Esmu domājis par hormonu lietošanu un galīgu transformāciju uz vīrieša ķermeni, tomēr patlaban nejūtu definitīvu vajadzību pēc šādām pārmaiņām. Es nevēlos pazaudēt savu balsi, savu cilvēka balsi. Kā uzzināju, apturot hormonu terapiju, balss ir tā, kas vairs neatgriežas savā vecajā veidolā. Ar to man negribas riskēt.
Vairākkārtīgi seksa laikā esmu sevi iztēlojies kā vīrieti, ieņēmis tipiskāku vīrieša pozu un – goda vārds – es jutu un darbojos ar īstu iedomu locekli. Tā esamību un funkcionalitāti apstiprinātu arī mana partnere. Sunīša poza vai mineta saņemšana nepieder ekskluzīvi vīriešu dzimumam, to var performēt jebkurš cits ķermenis un dzimums.
Tātad es esmu nebinārs cilvēks. Esmu nomainījis vietniekvārdus un izvēlējies sev jaunu vārdu, arī e-pasta adrese man ir jauna. Paziņojumu par nebinārās identitātes pieņemšanu mani draugi svinēja gan ar apskāvieniem, gan laba vēlējumiem, gan sirds ikonām pie mana ieraksta. Taču es noklusēju vēl vienu izmaiņu savā identitātē, jo par to man pašam ir liels mulsums. Par to zina mana partnere, kāds tuvs draugs, un tagad to zina arī šī raksta lasītāji.
Mēs visi esot dīvaini, tā teica kāda dalībniece.
Man šobrīd jātiek galā ar to, ka pašam sev jāsaka – ir normāli negribēt seksu. Man nav seksuālas iekāres pret savu partneri vai jebkuru citu cilvēku. Es neuzbudinos. Man noteikti negribas orgasmu, to orgasmu, kas rodas intensīvas ģenitāliju stimulēšanas rezultātā. No cilvēka, kas varēja divu stundu garumā nodarboties ar vienu fikso, esmu kļuvis aseksuāls.
Seksā gandrīz vienmēr esmu bijis devējs, retu reizi saņēmējs. Es ļoti kaunējos un kaunos vēl joprojām par saviem mazajiem, necilajiem orgasmiem un nespēju tos beigt salīdzināt ar savu partneru orgasmiem, kas parasti bija skaļi, izteiksmīgi, elsojoši, krampjaini un manas šī brīža partneres gadījumā – ļoti ilgstoši un kādreiz pat vairāki pēc kārtas. Ar mani nekas tāds nekad nav noticis – varbūt mans orgasms nolēma kapitulēt pilnībā un bodīti ir aizslēdzis, un atslēgu iemetis Adrijas jūrā.
Mana partnere vēlas, lai eju par to parunāt ar kādu speciālistu – gan jau viņam kabinetā uz dīvāna zem puķu raksta spilvena atrodas tā aizmestā atslēga, bet es nevēlos par to runāt ar mērķi atgūt vēlmi pēc seksa. Mana partnere gribētu, lai man atkal ir orgasms un bauda, viņa gribētu dzirdēt mani beidzam, bet es to negribu. Ja arī mums tomēr kādu reizi ir akts, tas notiek uz mana ķermeņa rēķina, un tas vēl joprojām ir sievietes ķermenis, – kad man ir ovulācija, es varu šajā procesā saskatīt mazliet patikas un baudas.
Esmu skaidri noteicis, kādi ir tie pieskārieni, kas man ir pieņemami – esmu lūdzis savai partnerei nepieskarties manai kājstarpei, arī krūšgaliem nē. Man ir neērti viņu atraidīt, man ir grūti likt manīt, ka es gribētu teikt nē. Es diezgan reti saku skaļu un skaidru nē, pārsvarā neveikli izvairos. Bet man ļoti patīk pieskārieni, it īpaši, ja man glāsta muguru, mazliet drīkst arī dibenu. Es ļoti saspringstu, ja viņas plauksta pietuvojas kājstarpei. Tad bauda pārvēršas uztraukumā, ka tikai viņa neieslīd par dziļu.
Mums ir izveidojies pumpu spaidīšanas rituāls. Man šīs desmit minūtes sagādā lielu baudu.
Mana partnere mani ļoti iekāro. Viņa arī ļoti viegli uzbudinās. Mums atliek tikai apmainīties ar pāris skūpstiem, kad viņas kājstarpe saka – čing! Dzin-dzin! Mana kājstarpe savukārt vēlas mieru un klusumu. Mana aseksualitāte netraucē mums turpināt būt attiecībās, bet mums ir bijis jāievieš nelielas korekcijas. Mums ir attiecības, kurās viņa var meklēt sev citus seksa partnerus. Šajos meklējumos ir bijušas gan veiksmes, gan neveiksmes. Esmu ticis sāpināts, jo partnerei nav izdevies ievērot norunātās robežas. Mūsu šī brīža modeli nevar nosaukt ne par tipiski monogāmu, ne poliamoru. Es atzīstu, ka nevaru nodrošināt savai partnerei visu, ko viņa vēlētos no šīm attiecībām. Un es negribētu, lai tas ir mans pienākums. Ja tas būtu mūsu pienākums, tad manai partnerei šobrīd būtu jāmēģina mani negribēt, savukārt man – viņu gribēt. Tas nestrādā.
Tāpat kā homoseksualitāti, arī aseksualitāti apkārtējie vēlas izlabot. Mana partnere mani sūta pie terapeita, citi eisi [aces – no angļu val., aseksualitātes saīsinājums] saņem replikas, ka "tu jau neesi bijis ar īsto cilvēku, ļauj – es to izlabošu". Un tad ir mans Emmanuels. Emmanuels savā performancē ir tas, kurš atbrīvoti gūst baudu, Emmanuels ir tas, kura dzīvē viss ir vienkārši, viņam ir skaidri spēles noteikumi, un viņš performē atbilstoši visu gaidām.
Galu galā mēs visi kaut ko performējam – dzimti, seksualitāti, mēs vēlamies iekļauties sabiedrībā un ieplūst kopējā normālībā. Arī eisiem ir savas biedrības un asociācijas, notiek konferences un diskusijas, bet viņi netiek uztverti nopietni ne LGBTQ kopienā, ne plašākā sabiedrībā. Jāatzīst, ka laikam esmu kļuvis par ideālo sabiedrībai pieņemamo geju – man ir homoseksuāla orientācija, bet nav seksa, tātad es ar to beidzot varu neplātīties un aizcirst tās sasodītās guļamistabas durvis. Bam!
5