Zeķubiksēs pretim atpestīšanai

Par Signes Baumanes filmu "Mans laulību projekts" (2022), kas Latvijas pirmizrādi piedzīvoja 13. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā.

Kad Sulamīte Fairstouna savā grāmatā "The Dialectic of Sex" rakstīja, ka ģimenes dzīve ir sievietes galvenā apspiešanas platforma, viņai bija tikai 25 gadi. Sulamītes pusaudzība pagāja nebeidzamās cīņās un skandālos ar pašas tēvu, ar viņa izvirzīto prasību Sulamītei no rītiem saklāt ne tikai savu, bet arī sava brāļa gultu tieši tādēļ, ka viņa ir sieviete un ka labāk to iemācīties laicīgi. Vai šodien to visu mums vajadzētu uztvert kā anekdoti no pagātnes, no otrā feminisma viļņa plosīšanās laika septiņdesmito gadu Amerikā, kurš mūs nekādi neskāra un nekad neskars? "Ja jums tiešām nepieciešami pierādījumi par izsmalcinātu psiholoģiskās apspiešanas formu ģimenē, tad pavērojiet savējo," teica Sulamīte. Viņai bija trenēta acs, viņa bija profesionāli skolota māksliniece, gleznotāja. Un tikai pēc tam viņu nodēvēja par radikālo feministi un kā tādu vēl arvien atceras.

Signes Baumanes jaunajai animācijas filmai šo Sulamītes teikumu es piedāvātu kā izejas pozīciju. Būs grūti, būs jāskrien pret stāvu kalnu, līdz riebīgumam pazīstamu, iemītu, stāvu taku. Un grūtums nāks tieši no atpazīstamā, no paša tuvākā. Un būs jautri, brīžiem nāksies pat ne smieties, bet zviegt pilnā kaklā – arī no tā paša tuvākā. Ja nebūtu Signes Baumanes īpatnējās joku stilistikas, filmas tekstus būtu nepanesami klausīties un pati izsmalcinātākā vizuālā estētika nespētu tur neko glābt. Bet Signe uzskaita dažādus faktus, tiešām visdažādākos. Viena no galvenajām filmas stāstniecēm ir Bioloģija, spokveidīga, zaļganmelna būtne, kas bezkaislīgā, nosvērtā balsī izklāsta neirofizioloģiskās reakcijas cilvēku smadzenēs brīdī, kad viņi iemīlas – Bioloģijas stāstīto varētu dēvēt par zinātniskajiem faktiem. Tiem paralēli virknējas gadu skaitļi, vēsturisku notikumu fakti – PSRS sabrukums, postpadomju trūkums, galvenās varones Zelmas dzīves gadu uzskaitījums no bērnības līdz aptuveni 30 gadu vecumam. Bet tad pēkšņi visi šie nopietnie fakti tiek izrotāti ar citāda veida uzskaitījumu – Zelma skatītājam laipni izstāsta, ka brīdī, kad viņa savam mīļotajam ēdienu bija pagatavojusi septiņpadsmit reizes, bet zeķes izmazgājusi trīs reizes, viņa saņem savu ilgu piepildījumu – bildinājumu. Baumane te izmanto to pašu aukstasinīgā uzskaitījuma stilistiku, bet tik smieklīgā, tik šķērsām ejošā veidā visam zinātniskajam, ka vienā mirklī tiek atsvaidzināts viss stāsta ritējums un padarīta vieglāk piedzīvojama vēsturiskā, pārakmeņojusies tradīcija.

Un pārakmeņojušās dinozaura ēnā mēs dzīvojam vēl arvien – vai gan apgalvojums, ka bildinājums sievietei jāizpelnās ar sviedriem vaigā, ir kāds pārsteigums vai jaunums? Viss, ar ko viņai nākas samaksāt, izpelnoties bildinājumu, filmā tiek uzskaitīts sīki un smalki. Skatītājam netiek aiztaupīts nekas. Zelma jau no bērna kājas tiek gatavota laulībai; ciemata sievām (kas filmas laikā pārvēršas par trim likteņa dievietēm), mātei, skolotājām atkārtojot atkal un atkal, ka tikai laulība sievietei var sniegt zaudēto pilnīguma un vienotības sajūtu. Mēs katrs esam vientuļi, līdz nesatiekam savu otro pusīti, tomēr sieviete ir mazliet vientuļāka par vīrieti. Otrā pusīte sievietei ir svarīgāka par visu, neviens upuris tai nebūs par lielu. Ja tevi rausta aiz bizēm, smejies; jebkura uzmanība no zēna ir vienīgā iespējamā uzmanība, jo tikai zēns ir īsta balva. Meitenes nesacenšas, nekaujas, savā starpā nedraudzējas, meitenes gaida, kamēr sagaida, un, ja vajag, tad "melo kā labas sievietes".

Sulamītes Fairstounas tēvs par mazo Zelmu raupjajās zeķubiksēs, ar tīru apkaklīti un zilo padomju laika skolas formas kleitiņu būtu stāvā sajūsmā, jo Zelma jau no bērna kājas ir apguvusi dzelžainu paškontroli. Kad stresa vai apdraudējuma brīdī Zelma pārvēršas par kaķveidīgu būtni, kas skrāpē un kož, viņa tomēr iemācās to apvaldīt un iesloga viņu savā mākslā. Zelma kļūst par mākslinieci. Un, būdama māksliniece, iepazīstas ar abiem saviem vīriem. Māksla nav tikai viņas alter ego mājvieta vai iztikas avots, māksla Zelmas gadījumā ir gan tas, kas sākotnēji vieno ar abiem vīriešiem ("Ak, viņš ir tik talantīgs," domā Zelma, vispirms iepazīstot nākamo vīru mākslas darbus un tikai pēc tam viņus pašus), gan palīdz atgrūsties no viņiem. Māksla ir viņas kodols un serde, un visu filmas laiku nākas domāt – ja Zelmai nebūtu neremdināmas vēlmes zīmēt kaķveidīgo būtni (proti, par katru cenu palikt ar sevi kontaktā), tad viņa tiktu iznīcināta, saplosīta līdz galam. Ne jau viņas vīrieši par viņu apžēlojas vai piekūst viņu pazemot, nē, Zelma noturas pati – jo kaķis atgriežas un nemitīgi viņu brīdina, ka kaut kas te nav kārtībā. Graujošos apstākļos, ar minimāliem orientieriem Zelma paliek nesagrauts, vesels cilvēks – un šajā ziņā ļoti atgādina Annas Auziņas Terēzi no romāna-dienasgrāmatas "Mājoklis".

Zelmas pirmais vīrs Sergejs ir pazīstamāks par pazīstamu, smagnējāks par smagnēju. "Vīrieši ir racionāli, sievietes ir emocionālas," viņš saka. "Sievietes iemīl vīriešus, jo viņi ir gudri," viņš turpina. "Bet vīrieši mīl sievietes, jo viņiem vajag atbalstu," viņš pabeidz, sēdot dīvānā ar alus pudeli rokā, kamēr Zelma viņu aptekalē. Un arī vīriešiem nākas melot kā īstiem vīriešiem – nav svarīgi, kādus grēkus vīrietis sastrādā ārpus mājas, svarīgi ir, kā viņš par tiem spēs izmeloties. Un melot nākas "tu mana vienīgā, īstā; tā otra bija tikai tukša čaula" stilā, jo citādi pie mājās sniegtās aprūpes vairs nav tik vienkārši tikt. Tik stulbas tās sievietes nav, kur nu vēl Zelma. Sergeja tekstus klausīties ir ļoti smagi, un ir viegli iedomāties, kā jaunākās paaudzes skatītājs, klausoties Sergejā, nosmiesies un konstatēs, ka tāds sviests bija iespējams tikai ar jums, ar kādreiz tik emocionālajiem un nesavāktajiem šodienas piecdesmitgadniekiem, kas knapi izspruka no PSRS. Bet tā nav tikai noteiktas paaudzes vai "aizgājušo laiku" valodas lieta. Visticamāk, tik brutālā, tiešā veidā jaunas sievietes neviens vairs necenšas pārliecināt, bet cik ir izmainījusies fasāde un cik – šīs stabilās "divu pusīšu" mājas pamati? Vai jauni, izmeklētāki iepakojumi "tu mana īstā, vienīgā" saturam gluži vienkārši nenomainīs vecos, ne tik veiksmīgos? Jo nav taču pārāk veiksmīgi, ja jau sievietes sākušas piekasīties Sergeja retorikai un šķirt savas laulības? Un, pat ja filma pieļauj apsvērt nošķīrumu starp dažādām paaudzēm, tad pierakstam no katras paaudzes elles jābūt pēc iespējas precīzākam un katrai paaudzei sava elle jāuzmēra pašai, centimetru pa centimetram. Te nederēs "šķiet, tā tiešām bija elle" vai "šķiet, vīrieši izturējās kaut kā ne tā, tomēr mēs viņus mīlējām" – jo arī ellē piedzīvotais, lai cik spilgts un dzīvi izmainošs, mēdz piemirsties, pagaist; nepiefiksēts tas izšķīdīs citās ellēs, svaigākās, lielākās; un nebūs vairs iespējams konstatēt, cik tās mazākumā esošās sievietes, kas izrāvās no nelaimīgām laulībām vai nepadevās obligātajai prasībai pēc bērniem, bijušas drosmīgas – tolaik, kad tagadējām piecdesmitgadniecēm bija tikko trīsdesmit.

Tomēr pats atvērtākais un filmu uz priekšu raujošākais tēls ir Zelmas otrais vīrs, zviedrs Bo. Ārzemnieks, kas deviņdesmito gadu sabrukumā un nabadzībā jebkurā Austrumeiropas valstī tika uzlūkots kā pusdievs. Laipns, maigs, radikāli atšķirīgs no Sergeja; tomēr dīvainā veidā abi mīlētāji iekrīt tajos pašos slazdos, kur vienīgais, kas no otra tiek sagaidīts – lai mīļotais izmaina visu, lai viņš izglābj mani no manis pašas/paša. Un, tāpat kā iepriekšējā raundā, to nav iespējams paveikt. Zelma sāk pārmest Bo, ka viņš nav īsts vīrietis, jo tur dakšiņu kā Marlēna Dītriha. Bo sāk pārmest Zelmai, ka viņa nespēj gatavot tik veselīgi, kā īstai sievietei pienākas; kā gan sieviete var nezināt neko par svaigēšanu un nepārtraukti vārīt sautējumus? Viņi izšķiras, bet Bo pietiek godaprāta Zelmai atklāt, ka viņa īstais "es" ir sieviete – skaista, glīti uzkrāsojusies, safrizēta sieviete, tāda, kāda Zelma nekad nav gribējusi vai spējusi kļūt un tieši šīs nespējas dēļ lamāta par perversu, neīstu sievieti. Lūk, un šis ir viens no interesantākajiem filmas jautājumiem – jautājums par īsto sievieti. Skatītājs neuzzina, kā pārtapušajai Bo veicās, viņa atvadās no Zelmas un pazūd aiz ielas stūra. Vai tagad viņa spēs izveidot attiecības? Attiecības bez meliem un slēpšanās? Jo beidzot ir kļuvusi par īstu sievieti, kas precīzi zina, kas nepieciešams vīrietim? Bo ilgi un rūpīgi vēroja citas sievietes; tās, kas spēja piedāvāties, tās, kas spēja uzkrāsoties pretstatā nesievišķīgajai Zelmai. Bet tas ir neprecīzi uzdots jautājums. Ja Bo kaut kur nākotnē atradīs "otro pusīti", tad ne jau tāpēc, ka viņa ir īstāka sieviete par Zelmu, bet gan tāpēc, ka beidzot uzdrošināsies dzīvot saskaņā ar sevi. Un tad pēkšņi var izrādīties nesvarīgi – ar kādu kopā vai šķirti, ar bērniem vai bez, jo atpestīšanas sajūta var būt tik milzīga, ka nāksies tikt galā ar to visu savu turpmāko mūžu.