Elīnas Brasliņas ilustrācijas
 
Sabiedrība
23.04.2020

Ar ķirzakas smadzenēm mātes zemē

Komentē
11
Saglabā

Šī eseja nav par to, kāda ir mana personīgā pieredze kā mātei, jo man šādas pieredzes nav – pagaidām. Tā vietā es vēlos izstāstīt par savu ceļojumu – no pārliecības, ka par māti visdrīzāk nekļūšu, uz pārliecību, ka tas tomēr kādu dienu notiks.

Man ir ierasts sevi izaicināt – šķetināt aizspriedumus un pieprasīt no sevis pārliecinošus skaidrojumus un pamatojumus dažādām reakcijām, attieksmei un uzskatiem. Mana nevēlēšanās kļūt par māti man nekad īsti nebija šķitis sarežģīts jautājums – tā pat nebija aktīva nevēlēšanās, vien vēlēšanās trūkums. Es arī iepriekš pilnībā nenoliedzu iespējamību, ka mana nostāja šajā jautājumā varētu mainīties, taču šī iespējamā pārmaiņa man nešķita būtiska – mātes pieredzi es neuzskatīju (un joprojām neuzskatu) par neatņemamu sievietes eksistences sastāvdaļu.

Tāpēc brīdī, kad manas sajūtas šajā jautājumā tik pēkšņi un krasi mainījās, es tam īsti nebiju gatava. Iepriekš sajūtas sakrita ar manām pārdomām par šo tēmu, bet tad pēkšņi nācās aptvert, ka sajūtas sākušas dzīvot pašas savu dzīvi – neatkarīgi no tā, vai esmu veikusi pārdomu procesu vai ne. Šis pārdomu process, lai gan novēlots un visdrīzāk arī pilnīgi bezspēcīgs mātes instinktu vilkmes priekšā, ir man būtisks. Es vēlos šai vilkmei sadzīt pēdas un censties to izprast. Es nevēlos pieņemt pirmo pašsaprotamo skaidrojumu. Pat ja izrādīsies, ka izprast to pilnībā nav ne mazāko cerību.

Nevaru zināt, ka kaut ko vēl nezinu

Nekad iepriekš nemēdzu iztēloties, kā tas ir – būt par māti. Protams, reizēs, kad par pāris dienām bija aizkavējušās mēnešreizes, iztēlojos toreiz vēl šausminošo situāciju, kurā uzzinu, ka esmu stāvoklī. Es pat īsti sev nejautāju, kāpēc tā ir tik šausminoša doma – manā prātā eksistēja tikai pārliecinošs "nē", un man nebija ne mazākās intereses iedziļināties iemeslos. No mana šībrīža skatpunkta šis absolūtais intereses trūkums šķiet diezgan fascinējošs, kā arī diametrāli pretējs kādai citai, manuprāt, visai aizraujošai perspektīvai.

Nesen, savas jaunatklātās un urdošās intereses vadīta, izlasīju Šeilas Heti (Sheila Heti) autobiogrāfisko vēstījumu "Mātes būšana" ("Motherhood"). Šajā tekstā Heti meklēja atbildi uz jautājumu – vai viņai vajadzētu kļūt par māti? Rakstniece šo izziņas procesu sāka 36 vai 37 gadu vecumā, kad viņa, pēc pašas vārdiem, juta pienākumu konkrēto jautājumu pienācīgi apsvērt, "kamēr vēl nav par vēlu". Viņa vēlējās pārcilāt visus potenciālos iemeslus kļūt par māti, lai ar izslēgšanas metodes palīdzību izvairītos no iespējamās nožēlas vēlāk.

Man un droši vien ikvienam lasītājam jau kopš pirmās grāmatas lappuses ir skaidrs, ka Heti nevēlas kļūt par māti, bet tas nešķiet tikpat skaidrs viņai pašai. Zināmā mērā, protams, to nojauš arī Šeila, bet savām sajūtām bez pārbaudīšanas uzticēties nevēlas. Lasot aizvien vairāk sāka likties, ka Heti pieeja ir kā apgrieztais spoguļattēls manis pašas situācijai.

Viņa tekstā izskata dažādus faktorus: gan sabiedrības spiedienu un to, kā sievietes tiek mudinātas realizēt savu "bioloģisko likteni", gan arī viņas paziņu lokā esošo jauno māmiņu attieksmi, kuras šķietami cenšas uzspiest savu dzīvesveidu tām sievietēm, kuras par mātēm nav kļuvušas. Interesanti, jo šī dinamika Heti pamatīgi mulsina un liek visai loģiski censties tādu dīvainu pavērsienu atspēkot, sakot: "Viens veids, kā dzīvot, nav cita veida noliegums. Vai tas varētu būt iemesls, kāpēc sieviete bez bērniem šķiet tik draudīga? Jo, galu galā, sieviete bez bērniem nesaka, ka nevienai sievietei nevajadzētu izvēlēties radīt bērnus vai ka tu – sieviete ar bērnu ratiņiem – esi izdarījusi nepareizo izvēli."

Ikviens Heti secinājums acīmredzami norāda uz izvēli "nekļūt par māti", bet arī tad viņai nākas laiku pa laikam saskarties ar pašas ķermeņa šķietamo nodevību – bioloģisko vilkmi radīt pēcnācējus ("Vai tās ir ķirzakas smadzenes, kuras vilina ķermeni dziedāt savu mūžveco dziesmu?"). Iespējams, tas, ko gribu teikt šajā sakarā, varētu aizvainot gan Heti, gan dažu labu lasītāju, bet, manuprāt, Heti attieksme pret šo ķermenisko vilkmi ir vismaz kaut kādā mērā saistīta ar citu viņas "aklo punktu".

Es nekādā ziņā netaisos trivializēt citas sievietes spriestspēju, bet nav jābūt psihoanalītiķim, lai, lasot šo tekstu, saprastu, ka Heti ir nelaimīga savās romantiskajās attiecībās.  Literāte šīs attiecības apspriež visai atklāti – viņa mīl savu partneri un nespēj iztēloties savu dzīvi bez drauga, taču abu savstarpējā komunikācija gluži vienkārši "nestrādā". Viņš ir ass un nepieejams, viņi nepārtraukti strīdas, viņa regulāri raud un lielāko daļu laika principā abi pavada konfliktā.

Tajā pašā laikā Heti šo attiecību dinamiku nevienā brīdī neizvērtē kā faktoru savā attieksmē pret bērnu radīšanu. Es nesaku, ka attiecību dinamika ir galvenais faktors bērnu radīšanas kontekstā, un Heti pavisam noteikti bija arī daudz citu iemeslu bērnus neradīt. Taču tas, ka viņas asais un analītiskais prāts savos meklējumos nepievērsās pašas attiecību stāvoklim, man šķiet paradoksāli.

Taču, domājot par sevi, man nākas secināt, ka tas acīmredzot ir pavisam normāls "aklo punktu" darbības veids. Laikā, kad nevēlējos kļūt par māti, man bija vienalga, kāpēc. Tagad, kad to vēlos, šīs vēlmes saistība ar manām romantiskajām attiecībām ir nenoliedzama. Man šķiet, ka sajūtu pasaulē ir daudz šo "aklo punktu", kuri strādā pēc principa "nevaru zināt, ka kaut ko vēl nezinu".

Tā jutos tad, kad satiku Pjotru, – sapratu, ka esmu satikusi "savu" cilvēku un esmu knapi izbēgusi no dzīves, kurā es, nezinot, kā var būt, samierinos ar kaut ko mazāk. Ar to nepareizo puzles gabaliņu, kas gandrīz vai der un kura nepareizību mēs patiesi ieraugām tikai tad, kad atrodam īsto gabaliņu, kurš ieguļas perfekti. Bet kā identificēt nepareizo, ja nav pareizā, ar ko salīdzināt? Es tiešām nezinu un joprojām ticu, ka manā gadījumā tā bija tikai akla veiksme.

Jāpiebilst, ka mans secinājums nav – līdzko satiksi īsto cilvēku, visi iepriekšējie lēmumi, principi un feminisms aizmirsīsies un tu metīsies apaugļoties pie pirmās izdevības. Es ticu, ka ir sievietes, kuras vienmēr  zinājušas, ka vēlas būt mātes, kā arī sievietes, kuras ar vai bez prinča baltā zirgā zina, ka tas nav viņu ceļš. Es neesmu ne viena, ne otra un līdz brīdim, kad satiku cilvēku, ar kuru vēlos kopā pavadīt savu dzīvi, vienmēr izdarīju līdzīgus secinājumus kā Heti.

Vai ir svarīgi, kāpēc?

Es zinu, ka vēlos kļūt par māti, un zinu, ka šī pārmaiņa saistīta ar to, ka esmu satikusi cilvēku, ar kuru kopā vēlos pavadīt savu mūžu. Bet tā vēl nav atbilde uz jautājumu: "Kāpēc?" Kāpēc es gribu bērnus? Kāpēc cilvēki grib bērnus? Es pavisam noteikti neuzskatu, ka "sevis atražošana" ir morāls pienākums vai, kā jau iepriekš minēju, sievietes eksistences neatņemama sastāvdaļa, bez kuras viņa ir nepilnīga.

Heti savā grāmatā runā par ārējo spiedienu beidzot kļūt par māti, kuru nereti izjutusi, bet man šajā ziņā ir paveicies. Protams, kā jau visas mammas, arī manējā kādreiz  puspajokam izteikusi žēlabainu vēlmi pēc mazbērniem, bet kopumā man ar šādu apkārtējo cilvēku uzstājību un viedokļu uzspiešanu nav bijis jāsaskaras. Es ticu, ka, iespējams, esmu izņēmums un ka liela daļa sieviešu šādu attieksmi diemžēl piedzīvo, un pieminu to tikai tādēļ, ka apkārtējo spiediens manā gadījumā nevarētu būt iemesls domas šajā jautājumā mainīt.

Vai kļūt par māti nozīmē kļūt par labāku cilvēku? Vai tas tevi padara nesavtīgāku? Un, ja tā, vai sievietēm tiešām nepieciešams papildu stimuls šajā "departamentā"? Vai kļūšana par māti ļauj tev izbaudīt dziļākas un jēgpilnākas jūtas? Es nezinu, un, pat ja atbilde ir jā, dzīve nav zinātniski pētnieciskais darbs, kur tu izmēģini kaut ko, lai noskaidrotu, vai tas ļauj panākt iecerēto efektu. Esmu runājusi ar mātēm, kuras uz visiem šiem jautājumiem atbild apstiprinoši, bet – ko gan citu viņas varētu teikt? Ka savu izvēli kļūt par māti nožēlo? Diezin vai. Un, pat ja tas, ko viņas saka, ir teikts patiesi un ar absolūtu pārliecību, man tas šķiet līdzīgi, kā sarunāties ar mirušo gariem – viņi nespēj Tev jēgpilni izstāstīt un likt sajust, kā tas ir – būt tajā pusē. (Drošības pēc piebildīšu, ka nesalīdzinu mātes stāvokli ar nāvi.)

Tad kas liek man vēlēties kļūt par māti? Vai tās ir tās pašas "ķirzakas smadzenes", kuras, ja rodas izdevība, savos tīklos spēj sapīt ikvienu? Vai mans saprātīgas būtnes uzdevums būtu šai vilkmei pretoties – tāpat kā mūžvecajai, bet tikai kopš rafinēta cukura parādīšanās mums par sliktu nākošajai neremdināmajai vēlmei pēc saldiem ēdieniem? Ja sievietes izvēle bērnu dzemdēšanas kontekstā ir starp pakļaušanos vai nu pašas gēniem, vai sabiedrības spiedienam, tad aina ir visai drūma. Bet varbūt ir vērts šo "ķirzakas smadzeņu" argumentu aplūkot nedaudz tuvāk.

Akadēmiskais skatījums uz šo neapzinātās rīcības problemātiku nav tik viennozīmīgs. Līdz ar Ričarda Dokinsa ienākšanu populārajā kultūrā mēs, šķiet, jūtamies gana ērti, lai salīdzinoši pavirši mētātos ar "savtīgā gēna" metaforām. Skaidrs, ka ir pamats ticēt tam, ka gēniem ir veidi, kā "domāt" mūsu vietā, taču piemēri, kurus parasti izmantojam sarunās, ir visai vienveidīgi. Jo, galu galā, aptuveni 95% no mūsu "domāšanas" un lēmumu pieņemšanas notiek zemapziņas līmenī – smadzenēs nepārtraukti notiek procesi, par kuriem mums nav ne mazākās nojausmas.

Tad kāpēc uztraukties par to, ka vēl viens nozīmīgs lēmums mūsu vietā tiek pieņemts aiz slēgtām durvīm? Kāpēc doma, ka ģenētiskais determinisms iespaido mūsu lēmumu par bērnu dzemdēšanu, ir daudz satraucošāka par apzināšanos, ka lielākā daļa mūsu domāšanas procesu mums nav pieejama? Varbūt vainojama ir šī lēmuma grandiozitāte un neatgriezeniskums. Bērna piedzimšana pavisam noteikti maina dzīvi līdz nepazīšanai, un, cik zinu, bērns netiek piedāvāts ar triju mēnešu izmēģinājuma periodu, pēc kura  iespējams neapmierinošo preci atdot atpakaļ. Tajā pašā laikā es pārmaiņas sevī un savā dzīvē neuzskatu par kaut ko negatīvu pašos pamatos. Lai gan – ir viena iespējamā pārmaiņa, kura mani tomēr nedaudz uztrauc.

Romantikas bojāeja

Es nebaidos mainīties vai, kā to parasti raksturo bērna piedzimšanas kontekstā, "kļūt par citu cilvēku". Es nebaidos arī zaudēt darbaspējas un iedvesmu turpināt attīstīties profesionāli. Varbūt man vajadzētu par to uztraukties, bet redzu, ka ir daudz sieviešu, kuras šīs lomas apvieno lieliski, turklāt manu topošo bērnu tēvs ir mūsdienīgs cilvēks, kurš neuzskata, ka sieviete ir vienīgā vai primārā bērna aprūpētāja ģimenē.

Es uztraucos par ko citu. Bioloģija ir interesanta padarīšana, jo tā turpina sviest man sejā šo konkrēto paradoksu – jo brīnišķīgākas un patīkamākas ir manas romantiskās attiecības un jo vairāk izbaudu divvientulību, jo spēcīgāka kļūst mana vilkme ķerties pie bērnu radīšanas. Smieklīgi, jo viss šis brīnišķīgais un patīkamais attiecībās, kas mudina pasteigties un radīt bērnus, visdrīzāk piedzīvos manāmu satricinājumu līdz ar bērna ienākšanu ģimenē.

Netraucēta romantika, bezgalīgās vannā sēdēšanas sveču gaismā, stundām garās sarunas un iespēja sniegt otram nedalītu uzmanību, maigumu, turēt otru rokās kā bērnu – es neesmu tik naiva, lai ticētu, ka tas viss būs iespējams arī tad, kad nedalītu uzmanību pilntiesīgi prasīs kāds cits. Ķermenis mani steidzina, bailes zaudēt kaut ko no šīs tuvības mani attur, bet pārlieku ilgi vilcināties negribas arī cita iemesla dēļ – man ir 32, bet viņam – 47 gadi. Protams, ka šie skaitļi nav šokējoši, bet pilnībā ignorēt laika nepielūdzamību arī nespēju.

Laikam jau visvairāk man šobrīd gribētos, lai tas vienkārši notiek. Lai cik veiksmīgi lēmumu pieņēmēji mēs arī nebūtu, ticu, ka pielāgošanās esošajai situācijai ir visas cilvēces, tostarp arī mūsu, lielākais talants.

Ceļavārdi

Es nesen runājos ar kādu draudzeni, kurai ir trīs meitas. Sūdzējos viņai par to, cik nejēdzīgi man vispār šķiet censties iztēloties, kā tas būs – kļūt par māti. Ka varu iztēloties, cik uziet, bet skaidrs, ka realitāte no šīm iedomām tāpat atšķirsies. Ka, iespējams, ir vērts apdomāt tikai praktiskās lietas – "kad", "kur", "cik" un tamlīdzīgi. Ka varam izlemt vien to, kādiem jābūt apstākļiem un priekšnoteikumiem bērna radīšanai.

Šos spriedelējumus uzklausījusi, viņa man atbildēja: "Zini, es par bērnu radīšanu nekad neesmu domājusi no šāda skatpunkta. Ja būtu to darījusi, šobrīd man, visdrīzāk, nebūtu neviena bērna. Jo, lai kā arī gribētos ticēt, ka mēs to visu tiešām kontrolējam, notikt var jebkas. Es nekad neesmu domājusi par to, vai māja ir pārāk maza vēl vienam bērnam vai ka vajadzētu tomēr vairāk piestrādāt pie karjeras attīstības, pirms domājam par nākamo bērnu. Man patīk par bērniem domāt kā par daļu no dzīves – nevis kā par traucēkli, kas spiež mainīt apstākļus."

Šis skatpunkts man īpaši aktuāls šķiet šobrīd, kad teju ikvienu no mums ietekmē neparedzamais un nekontrolējamais. Savu vēlmi pēc bērniem es nevaru "aizdomāt" projām, tāpat kā Heti to nespēj sevī izraisīt pat ar visspēcīgākajiem argumentiem "par". Neatkarīgi no apstākļiem, bērniem mūsu dzīvē jau ir vieta. Un es ticu, ka tie būs visbrīnišķīgākie cilvēki, kādus jebkad esmu satikusi.

Tēmas

Agra Lieģe

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!