Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
19.05.2020

Vīrusi, latvieši un cilvēki: piecas antropoloģiskas domas

Komentē
4
Saglabā

Toreiz, kad pandēmija Latvijā vēl bija jauna parādība, "Satori" redaktore Anna rosināja uzrakstīt kaut ko par šo Covid-19 laiku no antropoloģiskā viedokļa. Es atbildēju, ka man nekā daudz nav, ko teikt, jo vēl neko antropoloģisku nebiju izdomājis. Kopš tā laika antropoloģiskas atziņas un novērojumi pamazām sakrājušies, un tagad ir par daudz vienam saprātīga garuma rakstam. Teksts sadalīts piecās nevienāda garuma daļās, un katrā no tām ir kāda atziņa.

Pirmajā daļā pieskaros visai novazātajai liminalitātes idejai, no vienas puses argumentējot, ka mums nevajadzētu šo posmu uzskatīt par pārejas rituālu un tāpēc nebūtu ieteicams gaidīt kaut kādas fundamentālas pārmaiņas, pēc tam kad visi būsim tikuši tam pāri. Otrajā daļā runāju par līdzību starp liminalitāti un Grēbera "pamata komunismu", kurš īpaši spēcīgi izpaužas tādās krīzēs kā tagad. Trešajā daļā es saku, ka reakcija uz šo krīzi apliecina, ka valsts nav nekāda valdošās grupas vai šķiras sazvērestība un ekspluatācijas rīks, bet tai patiešām ir populārs atbalsts. Ceturtajā daļā skaidroju sazvērestības teoriju uzplaukumu caur cilvēcīgo vajadzību saskatīt saprātīgu un cilvēkam līdzīgu aģentu aiz visām darbībām un beidzot piektajā daļā runāju par cilvēku un mikroorganismu bieži vien simbiotiskajām attiecībām, sakot, ka vīrusam un cilvēkiem ir līdzīgi mērķi.

I daļa: krēslas zona, tās iemītnieki un viņu uzvedība

Es sēžu mājās, visi mani draugi sēž mājās, cik nu vien spēj. Mēs uzskatām, ka tā ir  pareizi. Mēs ēdam vienatnē, lietojam alkoholu mājās, neapmeklējam savus sirmos vecākus un uzskatām, ka tā jādara. Sarokošanās, buča uz vaiga, apkampieni, kopīga laika pavadīšana tagad ir antisociāla rīcība, ko apzinīgi pilsoņi nosoda un piekopj tikai tie, kam likumi acīmredzami nav rakstīti. Vēl pirms dažiem mēnešiem katrs sevi cienošs vidējās un vecākās paaudzes latvietis kritizēja jauno paaudzi, kas laikam jau to vien māk, kā sēdēt pie sava datora ekrāna un čatot internetā. Jaunieši (tā nereti tika domāts) laikam drīz pilnībā aizmirsīs, kā sazināties reālajā dzīvē. Bet pagāja tikai nedēļa, un pēkšņi izrādījās, ka jaunieši dara to, par kā trūkumu vecākā paaudze viņus mazliet nicināja (sanāk kopā bariņos un, piemēram, nodarbojas ar sportu), un tieši šī uzvedība izpelnījās nosodījumu. Vēl nesen tika pieņemts likums, kas aizliedz publiskajās vietās aizsegt seju, bet tagad tā ir sociāli atbildīga rīcība. Viss ar kājām gaisā. Jeb citiem vārdiem sakot – liminālā fāze.

Liminalitāte ir pārbaudījums ceļā no sākotnējā stāvokļa uz kaut kādu evolucionāri augstāku un pilnīgāku (lai gan principā varētu būt arī – ceļā uz kaut ko mazvērtīgāku) stāvokli. Pieļauju, ka daudzi, kas par liminalitātes jēdzienu neko nenojauš, intuitīvi sajūt šo kultūras loģiku arī pandēmijas laikā un sagaida, ka tā sabiedrība, kas bija pirms tam, vēlāk būs jau krietni mainījusies (skat., piem., ziņas "LSM" vai "Tvnet").

Liminālā fāze ir pāreja no viena stāvokļa uz otru – ne šis, ne tas, pa vidu un vidū – vieta, kur aprises ir neskaidras, attiecības izmainītas un darbības dīvainas. Ideju par liminalitāti pirmais aprakstīja eiropiešu folklorists Arnolds van Genneps (1873–1957) un vēlāk daudz pamatīgāk un detalizētāk pētīja britu antropologs Viktors Tērners (1920–1983). Van Genneps novēroja, ka pārejas mirklis no viena stāvokļa vai vietas uz citu ir īpašs – tas ir mirklis, kad tu neesi vēl ne še, ne tur, bet kaut kur pa vidu, kad tu esi uz sliekšņa, bet vēl neesi nedz istabā, nedz arī vairs ārpusē.

Termins "liminalitāte" ir atvasināts no latīņu vārda līmen, kas nozīmē 'slieksnis', bet tiek attiecināts uz visām "sliekšņa" jeb pārejas situācijām – fiziskajā telpā tā var būt robežas šķērsošana, māju logi un durvis, vārti, ceļi un citas pārejas. Šīs vietas gandrīz vienmēr ir saistītas ar visādiem aizspriedumiem un ticējumiem par to, ko te vajag un ko nevajag darīt. Tomēr liminalitāte tiek attiecināta arī uz sociālo procesu robežām, it īpaši, kad runa ir par pāreju no viena statusa vai stāvokļa citā, kā, piemēram, rituālos, kas saistīti ar kāzām, iniciācijām un tamlīdzīgi.

Kamēr van Gennepu vairāk interesēja rituālu secība un klasifikācija, Viktors Tērners pievērsa uzmanību pašam liminalitātes mirklim un procesam, kas notiek tajā. Neiedziļinoties sīkumos, liminālo fāzi raksturo tas, ka šajā laikā un vietā iepriekšējie likumi tiek atcelti vai apgriezti ar kājām gaisā, parastās hierarhijas tiek likvidētas vai arī īslaicīgi tiek izveidotas citas. Šī ir krēslas zona, kurā valda citas būtnes, kas šajā mirklī iegūst īpašas spējas un ietekmi. Cilvēki, kas atrodas pārejas fāzē (piemēram, kādas iniciācijas dalībnieki), nereti pārdzīvo grūtības, kas viņus vai nu fiziski, vai simboliski pietuvina nāvei. Tādējādi liminālā fāze ir neatņemama pārejas rituālu sastāvdaļa, jo tās laikā vecais nomirst un jaunais piedzimst, reizēm pat tieši caur to, ka šis jaunais pats ir nokāvis savu iepriekšējo būtību. [1]

Ir saprotams, ka cilvēki, sekojot liminalitātes loģikai, varētu sagaidīt, ka pēc pandēmijas, pēc tam, kad visi ierobežojumi būs atcelti, sabiedrība būs citāda, tā būs mainījusies pašos pamatos, nokāvusi savu iepriekšējo "es" un iznākusi ārā jaunā veidolā. Ņujorkas gubernators Endrjū Kuomo, piemēram, preses konferencē vēstīja, ka atgriešanās iepriekšējā stāvoklī nenotiks nekad, dzīve mainīsies, tā būs citāda, bet tā nebūs atgriešanās pie vecā. 

Tomēr jāņem vērā, ka visas liminalitātes nav vienādas un loģika šeit ir tāda, ka, lai gan liminalitāte ir visu pāreju sastāvdaļa, ne visas liminalitātes rada pārmaiņas. Tērners piemin arī vietas un situācijas, kurās liminalitāte ir pastāvīga, piemēram, mākslinieku, hipiju, mūku kopienas, kuras, viņaprāt, dzīvo nemitīgā un nemainīgā liminalitātes stāvoklī. No otras puses, ir notikumi, kuru laikā liminalitāte nenoliedzami pastāv, bet kuriem beidzoties ne tikai viss atgriežas savās vecajās vietās, bet šie iepriekšējie stāvokļi pat tiek nostiprināti. Piemēram, karnevālos nereti novērotās apgrieztās lomas, kad vīrieši pārvēršas par sievietēm un sievietes – par dominējošiem vīriešiem vai arī vergi tiek iecelti par karaļiem, vien nostiprina parasto dzīves kārtību, kurai noteikti jāatgriežas vecajās sliedēs pēc šī liminālā stāvokļa beigām.

Tāpēc nav pamata domāt, ka sabiedrība kaut kā radikāli mainīsies. Par spīti Kuomo aicinājumam domāt par to, kādā jaunā sabiedrībā mēs dzīvosim, un brīdinājumam, ka nekāda atgriešanās pie bijušā nenotiks, visticamāk, notiks tieši tā. Milzīgi satricinājumi, kuru laikā sabiedrība atrodas liminālajā stāvoklī, notiek ik pa brīdim, bet pārmaiņas sabiedrībā risinās tikai pamazām.

Latvijā to varēja ļoti labi redzēt, kad pirms trīsdesmit gadiem sabruka Padomju Savienība. Toreiz šķita, ka sabiedrība nekavējoties mainīsies pašos pamatos. Tomēr pat 30 gadus vēlāk dažviet gan akadēmiskajās aprindās, gan parasto ļaužu valodā dzirdam runājot par pēcpadomju sabiedrībām (kurās padomju valsts joprojām nav mirusi). Liminalitāte nevar mainīt sabiedrību (un droši vien arī indivīdus), ja šīs pārmaiņas sabiedrībā nav notikušas jau pirms tam.

II daļa: dzīve komunismā

Viktora Tērnera teorijā par liminalitāti ir vēl viens elements, tā dēvētais communitas, t.i., īpaša emocionāla saikne starp dalībniekiem, kuri izjūt kopību un solidaritāti un kurai ir tendence saglabāties arī pēc tam, kad liminalitāte ir beigusies. Faktu, ka grūtības vieno, savulaik novēroja arī slavenais krievu anarhists Pjotrs Kropotkins. 1903. gadā publicētajā grāmatā "Sadarbība kā evolūcijas faktors" viņš argumentē, ka ne tikai cilvēkiem, bet arī citiem dzīvniekiem sadarbošanās spējas ir būtiskākais evolucionārais spēks (te viņš iebilst pret darvinistiem, kas liek uzsvaru uz savstarpējo sacensību kā evolūcijas dzinējspēku). Saskaņā ar viņa novērojumiem, grūtībās nonākušie dzīvnieki nevis sāk viens otru apēst, bet gan nostiprinās sadarbībā. 2008. gada Ivara Godmaņa Vecgada vakara uzruna Latvijas tautai, kurā viņš aicināja ļaudis būt kā pingvīniem un saspiesties kopā ciešāk, lai pārvarētu krīzi, bija mēģinājums šo communitas sajūtu nostiprināt un izmantot konkrētās krīzes pārvarēšanā.

Antropologs Deivids Grēbers runā par aptuveni to pašu, izmantojot sevis ieviesto "pamata komunisma" (baseline communism) jēdzienu. Ar to viņš saprot jebkuru situāciju, kad cilvēki rīkojas pēc principa "no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības". Saskaņā ar Grēberu šis princips ir katras sabiedrības pastāvēšanas pamatā. Grēbers apgalvo, ka ikviens no mums ikdienā bieži rīkojas saskaņā ar šo "pamata komunisma" principu. Ikreiz, kad triviālā kārtā kādam palīdzam, piemēram, pasniedzam kaut ko, jo varam to izdarīt, bet otram cilvēkam tas ir vajadzīgs, mēs rīkojamies saskaņā ar šo principu. Grēbers raksta: lai gan šāda uzvedība ir sabiedrības pastāvēšanas pamata priekšnosacījums, īpaši tā novērojama dažādos neikdienišķos gadījumos, piemēram, svētkos vai krīzes laikā. Viktors Tērners šīs situācijas noteikti asociētu ar liminalitāti un communitas. Grēbers savukārt uzsver to, ka, piemēram, lielu dabas katastrofu gadījumā savstarpējās attiecības mainās un cilvēki daudz plašāk izmanto principu, ka jāpalīdz tiem, kam šāda vajadzība ir, un tik lielā mērā, cik nu katrs var.

Koronavīrusa gadījumā "pamata komunismam" raksturīgā rīcība novērojama, kad cilvēki iesaistās dažādās savstarpējās palīdzēšanas kustībās vai vienkārši cenšas viens otram atvieglot garlaicīgo mājās sēdēšanu, turklāt dara to bez maksas. Ļoti uzskatāmi tas redzams teātru un atsevišķu aktieru performancēs, kuras izliktas internetā un pieejamas, pretī neko par to neprasot. Aktieri un teātri rīkojas pēc minētā komunistiskā principa, jo viņi to var izdarīt un citiem tas ir nepieciešams. Tāpat brīvprātīgie, kuri aktīvi organizē palīdzību grūtībās nonākušajiem. Akadēmiskajā pasaulē arī šādu piemēru ir ne mazums. Tā, piemēram, grāmatu izdevniecība "Berghahn" izlikusi visas savas grāmatas un žurnālus bezmaksas lejupielādei, Kembridžas universitāte sniedz bezmaksas pieeju daļai savu digitālo resursu, arī mūsu pašu Nacionālā bibliotēka atvērusi piekļuvi periodikas un grāmatu portālam, un šī ir tikai daļa no iespējām.

Grēbera pieminētā "pamata komunisma" svarīga iezīme ir reciprocitātes cikla neesamība. Proti, parastos apstākļos vienlīdzīgu cilvēku starpā notiekošā vērtību vai pakalpojumu nodošana no viena cilvēka otram ir saistīta ar apzinātu vai neapzinātu parādattiecību veidošanos. Cilvēki viens otram kaut ko dod vai palīdz, sagaidot par to pretī vai nu konkrētu, vai nekonkrētu palīdzību. "Pamata komunisma" situācijā šī pretsagaidīšana vai nu vispār nepastāv, vai arī tiek sagaidīts, ka visi iesaistītie vienkārši rīkosies pēc tāda paša principa. Tāpēc cilvēki strādā, par to nekādu atlīdzību vai konkrētu pretpakalpojumu pretī negaidot, bet dara to vienkārši tāpēc, ka uzskata to par savu pienākumu, kas ir ārpus parastās dots-pret-dotu ekonomikas principiem.

III daļa: ilgas pēc valsts

Šeit vietā parunāt arī par iedzīvotājiem un valsti, proti, par to, kas vispār ir valsts un ko mēs no tās sagaidām. Valsts pētniecībā nebūt nav vienprātības par to, kā valsti pareizi definēt un pat aprakstīt. Mūsdienu akadēmiskajā vidē (socioloģijā, antropoloģijā, filozofijā un politikas zinātnē) dominējoša ir samērā kritiska attieksme – proti, valsts tiek asociēta ar varas pārmērīgu lietošanu noteiktu dominējošu grupu un indivīdu interesēs. Saskaņā ar šo viedokli valsts vai pārvaldības institūcijas balstās noteiktā pasaules uzskatā, kurš caur izsmalcinātiem mehānismiem tiek pilsoņiem iepotēts kopš mazām dienām. Tādējādi pilsoņi kopumā pieņem valsti un pakļaujas tai, kļūstot par labiem un noderīgiem valsts aparāta elementiem. To apzinoties, liela daļa akadēmisko aprindu pret valsts izpausmēm izturas vismaz ar piesardzību, ja ne ar atklātu naidīgumu.

Antropologs Stefs Jansens turpretī, balstoties savos novērojumos, kurus veicis kara laika Bosnijā 1990. gados, argumentē par labu uzskatam, kurā pilsoņi valsti vēlas aktīvi pieredzēt un uzturēt. Respektīvi, Jansens aicina uztvert šo vēlmi pēc valsts nopietni. Jāatzīmē, ka ar vēlmi vai ilgām pēc valsts (yearning for the state) Jansens nedomā to pašu, ko Egils Levits ar valstsgribu. Proti, Jansena ieskatā pilsoņi ilgojas pēc noteiktas struktūras, kurā viņi varētu veidot pārskatāmu un paredzamu dzīvi. Šī pārskatāmība netiek asociēta ar noteiktas etniskās grupas vēlmi izveidot savus etniskos mērķus specifiski veicinošu institūciju, kā tas, cik saprotu, ir Levita valstsgribas gadījumā.

Nenoliedzami, koronavīrusa gadījums parāda, ka ir noteikts cilvēku daudzums, kuri piesardzīgi izturas pret risinājumiem, kurus varētu asociēt ar valsti, – proti, pret centralizētiem, birokrātiskā veidā vertikāli organizētiem un ekspertu vadītiem risinājumiem. Libertīnistiski noskaņotajiem šādi risinājumi neizskatās pievilcīgi. Viņiem pievienojas visu veidu un pasugu sazvērestības teoriju piekritēji. Sazvērestības teorijas visā visumā nav ārkārtīgi tālas no vismaz dažām valsts teorijām (piemēram, no tās, kuru attīstīja Markss un viņa sekotāji, tajā skaitā Ļeņins, un kuru Latvijā mēģināja iedzīvināt Stučka). Tādā izpratnē valsts nav nekas cits kā valdošās šķiras varas īstenošanas mehānisms. Jebkurš, kas atbalsta valsti, vienlaikus pēc būtības atbalsta arī šķirisko ekspluatāciju (šajā kontekstā, protams, ir dīvaini runāt par Latvijas valsts veidotāju valstsgribu, ņemot vērā, ka liela daļa no viņiem bija pārliecināti marksisti un tātad valsti nekādi negribēja). Tomēr kā šis, tā citi gadījumi parāda – lai kā arī mēs to nesauktu, Latvijas un citu mūsdienu sabiedrību atbilde uz krīzēm ir tieši valstiskie risinājumi. Turklāt vairums cilvēku šos valstiskos risinājumus aktīvi atbalsta, nereti pieprasot, lai valsts rīcība būtu vēl stingrāka, vai arī sagaidot no valsts institūcijām līderību krīzes risināšanā un ekonomikas atkopšanā.

IV daļa: raganu būšana

Sazvērestības teoriju izplatība krīzes apstākļos nav nejauša, tajā izpaužas cilvēku domāšanas fundamentālā nepieciešamība meklēt saprātu aiz nejaušām darbībām.

Viens no vishrestomātiskākajiem antropologu raksturotajiem gadījumiem ir E. E. Evansa-Pričarda aprakstītā Āfrikas centrālajā daļā dzīvojošo azandu raganošana. Azandiem, kā viņus 1920. gados aprakstīja Evanss-Pričards, bija visaptverošs uzskats par to, ka nelaimes nevar notikt pašas par sevi – tām noteikti ir kāds cilvēcīgs cēlonis. Piemēram, ja kādam sabrūk māja un viņš zem tās gruvešiem iet bojā, vaina jāmeklē kādas raganas (vīriešu vai sieviešu kārtas) darbībās, turklāt tas nebūt nenozīmē, ka ēkas strukturālā vājuma saistību ar sapuvušajiem balstiem azandieši nebūtu pamanījuši, bet svarīgs ir jautājums – kāpēc ēka sabruka tieši tad, kad tur iegāja konkrētais zem gruvešiem galu ņēmušais cilvēks?

Mana pieredze rāda, ka, sastopoties ar šo stāstu, vidējais latvietis atgādina (ne bez pārākuma pieskaņas balsī) par to, ka mūsu sabiedrībā, protams, nelaimes netiek saistītas ar raganām, jo mēs esam skoloti un izglītoti. Lielos vilcienos šāda apziņa ir blēņas, jo arī Latvijā netrūkst līdzīgu nelaimes skaidrojumu. Tomēr stāsts patiesībā ir par to, ka, gluži tāpat kā azandiem, arī latviešiem un cilvēkiem kopumā ir ļoti grūti pieņemt, ka nelāgas lietas vienkārši notiek tāpat, pašas par sevi. Tāpēc Jāņa Pļaviņa un citu sazvērestības teoriju piekritēju stāstos vienmēr ir kāds noteikts vainīgais cilvēka personā: tas, ka vīruss pats varētu tā izveidoties, ir tikpat neticami kā tas, ka lāsteka vienkārši tā nokrita no nenotīrīta jumta tieši Sarmītei uz galvas. Daudz ticamāk, ka to izkārtojis kāds ļaundaris, kurš vēlas kaitēt vai nu cilvēcei kopumā, vai kādam konkrētam indivīdam. Pļaviņa stāstā vainīgais ir ASV militārais komplekss, bet citos stāstos tie var būt arī latviešu ķīmiķi vai Ķīnas valdība.

Cilvēcīgā aģenta meklēšana, protams, var būt pavērsta arī citā virzienā –proti, vainas meklēšana paša vai kādas grupas pārkāpumos. Tā var būt kā blakusefekts – ierasti alkatībai vai izlaidībai. Šim domu pavedienam pasaules vēsturē ir daudz variantu, no kuriem mums zināmākais ir grēku plūdi – dieva sods par cilvēku aplamo rīcību. Droši vien neviena nopietna epidēmija vai dabas katastrofa cilvēces vēsturē nav pagājusi bez kāda mēģinājumiem skaidrot to ar dieva vai kādas citas ar saprātu apveltītas būtnes atriebību par cilvēku rīcību. Šīs grupas skaidrojumi ir saistīti ar vīrusa izcelsmes meklējumiem, piemēram, starp 5G torņiem. Iespējams, ka globālā sasilšana ir pirmā pasaules mēroga katastrofa, kuras cēlonis nav acīmredzamas cilvēku darbības sekas, bet ko tomēr izraisījusi cilvēku darbība. Tomēr stāsts, kurā globālā sasilšana iekļaujas, ir daudz, daudz senāks un izklausās tik ticams droši vien tāpēc, ka cilvēki to no paaudzes paaudzē ir stāstījuši gadsimtiem ilgi. Tāpēc vēl viens skaidrojums koronavīrusa izplatībai, protams, ir meklējams cilvēku mantkārībā, alkatībā un nepiesātināmajā hedonismā, kura izpausme un galvenais virzītājspēks ir globālais kapitālisms.

Sazvērestības teoriju meklēšana ir augstākajā mērā cilvēcīga un izriet ne tikai no paviršas cēloņsakarību virknēšanas, bet arī no cilvēku domāšanas pamatiezīmēm. Proti, mums – kā bara dzīvniekiem – ir svarīgi atšifrēt citu cilvēku rīcību un motivāciju, vērojot samērā netiešus norādījumus. Ko domā kaimiņš, ja viņš ir atstājis vaļā savas mājas durvis? Kā interpretēt to, ka znots, kurš nekad nav izrādījis lielu interesi par sievasmāti, ierodas pie viņas epidēmijas laikā, par spīti dažādiem aizliegumiem? Un tā tālāk. Dzīvei grupā īpaši svarīgas ir spējas no netiešiem norādījumiem konstruēt ideju par to, kādas ir citu cilvēku motivācijas.

V daļa: Dzīve roku rokā ar vīrusu (un citām sīkbūtnēm)

Un galu galā vēl viens pandēmijas aspekts ir saistīts ar vienu no jaunākajām antropoloģijas nozarēm, proti, ar tā dēvēto daudzsugu antropoloģiju, kas pēta cilvēka dzīves mijiedarbību ar citām sugām, tajā skaitā arī ar sīkbūtnēm, kā baktērijas un vīrusi.

Bez baktērijām un sēnītēm, piemēram, bez rauga, mēs gluži vienkārši nevarētu dzīvot. Evolucionārā skatījumā daļa no tā, kas mēs esam, ir veidojusies arī vīrusu ietekmē. Oksfordas virusologs Aris Katzourakis uzskata, ka aptuveni 8% mūsu ģenētiskā materiāla nāk no vīrusiem, kuri kādreiz inficējuši mūsu senčus un palikuši uz mūžu ieslēgti cilvēcīgajā ģenētiskajā materiālā. Daži no tiem turpina vairoties, un to efekts nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs, daži citi palielina iespēju saslimt ar vēzi, citi – gluži otrādi – palīdz cīnīties pret slimībām.

Ričards Dokinss raksta, ka vīrusa dzīves mērķis ir tāds pats kā visiem citiem gēniem – replicēties. Vīruss savā būtībā ir informācijas daļiņa, kura vēlas vairoties, bet tai nav vairošanās mehānisma. Vīrusa izdzīvošana ir atkarīga no kāda cita organisma, kuram ir šāds vairošanās mehānisms. Tāds var būt, piemēram, cilvēks. Vīruss nokļūst mūsu šūnās, pieslēdzas šim vairošanās mehānismam un tādā veidā multiplicējas. Daudzos gadījumos vīrusi nekad nepazūd no šūnām un kļūst par mūsu nešķiramajiem dzīvesbiedriem. Galu galā – daļa no šiem vīrusiem kļūst par pastāvīgu cilvēka genoma daļu un tiek nodota nākamajām paaudzēm. Evolūcijas teorija paredz, ka šādai nodošanai no paaudzes paaudzē jābūt ar zināmu priekšrocību – proti, tas indivīds, kuram būs kāds noteikts gēns, ir ar palielinātu iespēju vairoties. Pretējā gadījumā tas pamazām iznīkst. Diemžēl iepriekš to īsti zināt nevar. Pastāv iespēja, ka pēc tam, kad mēs galu galā iemācīsimies sadzīvot ar jauno vīrusu, tam būs arī kāda pozitīva iezīme. Pieredze gan rāda, ka tas notiek ļoti reti.

Tomēr ir arī pozitīvā ziņa: kā cilvēkiem, tā vīrusam (šim un daudziem citiem) ir aptuveni vienāds mērķis. Cilvēku sabiedrība ir atkarīga no tā, cik spējīgi mēs būsim turēties kopā, cik daudz uzturēsimies viens otra sabiedrībā, viens otram pieskarsimies, skūpstīsimies un mīlēsimies, galu galā – cik daudz mēs cits ar citu runāsim. Šajā ziņā arī koronavīrusam ir tieši tāds pats mērķis – tā pastāvēšana ir atkarīga no tā, cik cieši cilvēki biedrosies un sadarbosies. Diemžēl pašreizējā mirklī cilvēkiem ļoti nepatīk vīrusa izraisītās sekas un viens no iedarbīgākajiem ieročiem, ko cilvēki vērš pret vīrusu, ir savas cilvēciskās dabas iegrožošana.

Koronavīruss ir samērā nekaitīgs, to nevar salīdzināt ar tādiem izcilniekiem kā, piemēram, ar baku izraisītāju, Ebolas vīrusu, trakumsērgas vai pat gripas vīrusiem tās visnegantākajās izpausmēs. Koronavīrusa interesēs nekādi nav nomaitāt savu replikācijas mašīnu. Ideāls variants no vīrusa viedokļa būtu inficēt visus cilvēkus, turklāt tā, lai viņi paši to nepamanītu vai pat šo procesu veicinātu. [2] Pašlaik vīrusa stratēģija nenoliedzami ir veiksmīgāka nekā, piemēram, trakumsērgai (kura cilvēku populācijā vispār nespēj vairoties, bet kuras darbības sekas iedvesušas cilvēkiem šausmas visu laiku) vai Ebolas vīrusslimībai (kura ir tik neganta, ka var nogalināt ātrāk, nekā izplatīties, un pat neliela tās izplatība mobilizē cilvēkus daudz intensīvāk nekā Covid-19). Koronavīrusam ir pavisam reālas iespējas paviesoties vismaz divās trešdaļās esošās cilvēku populācijas, un tas nozīmē – ļoti, ļoti daudz iespēju replicēties. Bet visizdevīgākais variants vīrusam, protams, ir bezsimptomu "saslimšana" (ko par saslimšanu grūti nodēvēt šī vārda parastajā izpratnē). Vai arī cilvēkiem tas būtu izdevīgi, grūti teikt, bet katrā ziņā tas vismaz īstermiņā nebūtu nepatīkami.

 

[1] Šādiem procesiem lieliski piemēri ir Morisa Bloka grāmatā "No upura par mednieku" aprakstītā Madagaskaras zēnu iniciācija, kuras laikā viņi simboliski kļūst par sivēniem, tiek nomedīti, bet atgriežas ciematā jau kā mednieki, kas paši medī sivēnus. Lieliska ir arī Eduardo Viveiros de Kastro grāmata "No ienaidnieka skatpunkta", kurā aprakstīts, kā aravatē indiāņu vīrieši iegūst savu personību tikai tad, kad, nogalinājuši ienaidnieku, paši pārvēršas par līķiem un pāris dienas pūst, līdz iemācās ienaidnieka dziesmu un paši kļūst par viņu.

[2] Odu pasaulē cilvēki droši vien nav būtiskākie "klienti". Viņiem svarīgāki ir dzīvnieki, kuru vienīgā reakcija ir kasīšanās, jo tā kaut kādu iemeslu dēļ odiem ir izdevīga. Bet cik gan lieliski tagad dzīvotu odi, ja viņu izraisītie kodumi izraisītu cilvēkiem kādu pozitīvu efektu, nu kaut vai radītu īslaicīgu eiforiju!

Klāvs Sedlenieks

Sociālantropologs (RSU).

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!