Kaut kad varēsim svinēt Pandēmijas otro gadadienu. Toreiz, pirms diviem gadiem, kad Pandēmija vēl bija pavisam maziņa un neviens vēl neko daudz no tās negaidīja, cilvēki bieži vien jautāja – kā mēs dzīvosim pēc tam? Vai maz zināsim, kā sarunāties, ja būsim veselu mēnesi sēdējuši mājās? Vai vēl gribēsim iet uz darbu, ja visi būs izmēģinājuši tiešsaistes brīvā darba režīma priekus? Tomēr, kad Pandēmija mazliet paaugās, aktuāli kļuva pavisam citi jautājumi: kā gan mēs iziesim no tās, ja ļaudis atsakās vakcinēties? Visā pasaulē, bet īpaši Austrumeiropā, ne viens vien par savas sabiedrības izglītotību pārliecinātais vērotājs bija pārsteigts un joprojām nespēj beigt brīnīties par to, cik daudzi līdzpilsoņi aizraujas ar dažādām aplamībām un spītīgi līdz pēdējai iespējai turas pie apņemšanās nevakcinēties. Zemāk ieskicēšu divas skaidrojuma versijas. Pirmā – sabiedrības austrumos no bijušā dzelzs priekškara ir attīstījušas tā saucamo buferkultūru – rīcības mehānismus, kas par pareizāku uzskata norobežošanos no tā, ko saka "augša". Otrā – iespējams, ka Latvijā varam vērot parādības, kuras sāk iezīmēt šķiru sadalījumu un kuru dēļ daļa sabiedrības sevi piesaka, pretojoties ar sev pieejamajiem līdzekļiem, t.i., izmantojot tā dēvētos "vājo ieročus".
I. Buferi pret pārmaiņām
Buferis ir aizsargs pret negadījumiem, pēkšņām, straujām pārmaiņām, kuru iespējamība ir pietiekami augsta, lai tām gatavotos. Automašīnām ir buferi, lai pasargātu tās no nelieliem triecieniem, kuru iespējamība ir samērā liela. Daudz kur dabā ir sastopami šādi buferi. Ķīmiķi un dabas pētnieki mēdz pētīt tā saucamos buferšķīdumus. Tie līdz zināmai pakāpei spēj uzturēt savu skābuma līmeni nemainīgu, par spīti pievienotajai skābei vai sārmam. Viens no šādiem buferiem, ar ko mēs visi esam saskārušies un no kura darbības atkarīga mūsu dzīvība, ir asinis.
2000. gadu sākumā, strādājot pie savas doktora disertācijas, mēģināju saprast, kāpēc cilvēki pēcsociālisma zemēs (sākumā vairāk skatījos, kas notiek Latvijā, bet vēlāk veicu pētījumus Melnkalnē, t.i., Rietumbalkānos) ir ne visai entuziastiski attiecībā uz demokrātijas un labas pārvaldības principiem, kurus tolaik ļoti aktīvi mēģināja iedzīvināt gan vietējās valdības, gan nevalstiskās organizācijas. Tolaik daudzi pētnieki to skaidroja ar "pārejas periodu" "pārejas valstīs": šīs ir īslaicīgas parādības, kuras novērojamas tāpēc, ka attiecīgās sabiedrības joprojām pārdzīvo sociālisma traumas sekas. Tiklīdz tās atgriezīsies kapitālistiskajā un liberālajā demokrātijā, šīm sekām vajadzētu izzust. Tomēr, lasot par Melnkalni, atkal un atkal sastapos ar aptuveni vienādiem apgalvojumiem par pagātnes iezīmēm, kuras tūlīt, tūlīt izzudīs. Arī Latvijā ne viena vien "pārejas perioda" problēma nebūt nebija jauna. Pamazām atskārtu, ka notiekošo nav iespējams aprakstīt, ja skatās tikai pēdējās desmitgades griezumā, bet jāņem vērā, ka konkrētā pāreja no sociālisma, plānveida ekonomikas un vienpartijas "demokrātijas" uz kapitālismu un liberālo demokrātiju ir tikai viens no šādiem pārejas periodiem, kuri ar diezgan lielu regularitāti notikuši pēdējo 100 vai pat vairāk gadu laikā. Balkānos klīst pastāstiņš par kādu vecu sieviņu, kura pamanījusies dzīvot sešās dažādās valstīs, ne reizi nepametot savu ciematu. Latvijā, ja ieskaita Stučkas padomju varu, piecos (vai, ja pieskaita Ulmaņa posmu, – sešos) dažādos režīmos dzīvojuši visi, kas dzimuši pirms 1918. gada. Katram no šiem režīmiem bija savi atbalstītāji un tādi, kas pretojās, uzskatot, ka tas, kas bija pirms tam, bija labāks un pareizāks. Turklāt katrs nākamais režīms neizturējās visai maigi pret tiem, kas bija pārāk cieši atbalstījuši iepriekšējo režīmu. Ulmaņa režīms represēja liberālās demokrātijas aizstāvjus, padomju režīms – Ulmaņa piekritējus, vācu režīms – padomju līdzskrējējus, vēlākais padomju režīms – vācu kolaboracionistus utt. Jebkurā no varas maiņu laikiem vislabākās iespējas izdzīvot bija tiem, kas bija ieturējuši distanci no aktuālās varas un tās ideoloģijas. Turklāt, ja bijusī vara un tās vērtības nebija pārmērīgi tuvas, jauno varu bija daudz vieglāk pieņemt.
Situācijā, kur varu nomaiņa notiek teju katras paaudzes laikā, gudrā rīcība (t.i., tāda, kas ļauj izdzīvot un nav traumatizējoša) bija turēties pa gabalu no jebkurām jaunajām vēsmām, neskriet līdzi jaunākajam aģitācijas vilnim un nogaidīt. Katrā ziņā būtiski ir arī pārāk cieši nepieķerties kādai ideoloģijai vai pasaules uzskatam. Galu galā – kas zina, kas notiks pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Vajag dzīvi uztvert mierīgi un ar vieglu ironiju. Tā 80. gadu komunisti un komjaunieši bez grūtībām turpināja dzīvi jau pavisam jaunā režīmā, jo nekad nebija komjaunatni un marksismu uztvēruši pārāk nopietni. Tikai Rubiks un saujiņa spītnieku nolēma palikt uzticami saviem agrākajiem uzskatiem un nokļuva cietumā. Respektīvi, kā atbildes reakcija nemitīgajām un regulārajām pārmaiņām pēcsociālisma valstu sabiedrībās pamazām izveidojusies tāda kā buferkultūra, t.i., kultūras iezīmes, kuru uzdevums ir neitralizēt pārāk straujo valsts līmeņa pārmaiņu efektu, kā arī ļaut izdzīvot un dzīvot jēgpilni, par spīti tam, ka režīmi mainās.
Neuzticēšanās valdībai un dažādu mūsdienu elišu teiktajam ir daļa no šādas buferkultūras. Acīmredzot arī 30 gadi joprojām nav spējuši to mainīt. Iespējams, ka arī līdzšinējā vieglprātīgā attieksme pret to, ka aptaujas atkal un atkal parāda iedzīvotāju nespēju uzticēties Latvijas valsts stūrakmeņiem (valdībai, Saeimai, politiskajām partijām), ir daļa no problēmas. Katrā ziņā, kad iedzīvotāji pēcsociālisma valstīs (un vēl dažās valstīs, kuras ir uz austrumiem no dzelzs priekškara, t.i., iekļaujot Austriju un Austrumvāciju) sastapās ar valstiskā līmenī paustiem aicinājumiem nekavējoties vakcinēties, viņi to uztvēra tāpat kā visus līdzīgos aicinājumus līdz šim: pagaidīsim, varbūt pāries. Tāpēc daudzi no tiem, kurus šajā rudenī nogādāja nomirt Austrumeiropas slimnīcās, jo viņu plaušas bija iznīcinājis Covid-19, stāstīja, ka neesot paspējuši vakcinēties. Buferkultūra viņiem diktēja, ka tā ir prātīgāk arī šajā – pēdējā reizē.
II. Šķiru cīņa un vājo ieroči
Nesen kolēģi no RSU informēja, ka saskaņā ar viņu veikto aptauju noraidoša attieksme pret vakcinēšanos korelē ar zemiem ienākumiem un zemu izglītības līmeni [1]. Norādes uz to, ka šeit varētu būt sakarība, bija pamanāmas arī citās aptaujās, kuras tika veiktas kopš 2020. gada marta. Noraidošā attieksme pret vakcīnām korelē arī ar neuzticēšanos valdībai. Šādi dati liek domāt, ka, iespējams, te varam runāt par procesiem, kas saistīti ar šķiru – t.i., ar grupu, kurai ir aptuveni vienāds ienākumu un izglītības līmenis un kuru vieno noteikti uzskati un pozīcija sabiedrībā. Jau ilgāku laiku Latvijā ir vērojama sociālā un ekonomiskā noslāņošanās, Džini koeficients Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropā (jo augstāks, jo lielāka nevienlīdzība). Šī ir vide, kurā noteiktai cilvēku grupai ir samazinātas iespējas piekļūt labai izglītībai (jo, piemēram, vecāku un viņu pašu ienākumi nav pietiekami lieli, lai varētu algot privātskolotājus, nokļūt prestižākajās skolās un iegūt nepieciešamo sociālo un kultūras kapitālu, kas palīdzētu izrauties no nabadzības). Acīmredzot šī pati vide arī veicina skeptisku attieksmi pret valdību un politisko procesu kopumā. Valdībā un politikā kopumā dominē turīgā vidusslāņa pārstāvji, tāpēc nav jābrīnās, ka arī viņu intereses un rūpes saistītas ar tādiem cilvēkiem, kādi ir viņi paši, atstājot skeptisko mazāk turīgo cilvēku slāni bez savas pārstāvniecības. Tāpēc oficiālās politikas ceļi šiem cilvēkiem nav pievilcīgi.
Jeila universitātes politikas zinātnieks un antropologs Džeimss Skots (James Scott) savulaik nāca klajā ar ideju par "vājo ieročiem" (weapons of the weak). Saskaņā ar to, cilvēki, kuri it kā ir bezspēcīgi, salīdzinot ar šīs pasaules varenajiem, tomēr var (vairāk vai mazāk) efektīvi iesaistīties politiskajā cīņā, bet viņu ieroči ir citi nekā spēcīgajiem un ar varu apveltītajiem. Vājo ieroči ir, piemēram, sabotāža, "gumijas stiepšana", aprunāšana un izsmiešana, dezertēšana, ignorēšana utt. Lai gan šie ieroči nevar stāties pretī brutālai varai, tomēr tie ir pietiekoši efektīvi, lai ne tikai bojātu garastāvokli pie varas esošajiem, bet pat pilnībā apdraudētu viņu plānus. Tā, piemēram, armija, no kuras dezertē pārāk daudz kareivju, ātri vien zaudē kaujasspējas.
Šajā kontekstā arī izvairīšanās no vakcīnām var tikt skatīta kā viens no "vājo ieročiem". Cilvēki, kuriem citādi nav iespējas tikt saklausītiem, var parādīt, ka viņi tomēr eksistē, atsakoties vakcinēties un tādējādi iedragājot mērķus, kurus izvirzījusi pie varas esošā elite. Tas gan nenozīmē, ka šāda pretošanās vienmēr ir pašiem "vājo ieroču" lietotājiem izdevīga. Ko līdz šāda rīcība, ja tās rezultātā pats pretošanās kustības pārstāvis ir ieguvis garo kovidu vai beidzis dzīvi pie skābekļa aparāta? Tomēr iespējamība pašam ciest pamatīgus zaudējumus nemazina cīņas pievilcību. Cilvēki, kuri neredz iespēju ietekmēt politiskos procesus caur vēlēšanām, kuri jūtas pilnīgi nesadzirdēti, nevajadzīgi un ignorēti, nevakcinējoties var pietiekami skaļi un dzirdami dot ziņu par savu eksistenci.
Nesen biju uzaicināts uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi, lai pastāstītu par savu pieredzi sadarbībā ar valdību kovida krīzes sakarā. Klātesošie politiķi ar lielāku vai mazāku aizrautību centās saprast, kā pie esošajām vai agrākajām šīs krīzes problēmām ir vainīga esošā koalīcijas valdība. Tomēr, ja manās augstāk aprakstītajās versijās ir kāda daļa patiesības, tad šī vai jebkura cita alternatīvā valdība stāvokli var ietekmēt samērā maz. Tas, ka citās Austrumeiropas valstīs, kur taču ir citas valdības, ar vakcinēšanos neiet daudz labāk, liek domāt, ka šeit nav runa par konkrētiem šodien vai vakar spertajiem soļiem, bet gan par dziļākiem procesiem. Buferkultūru nevar izmainīt vienā dienā. Tā ir kā asinis, kas plūst cilvēku dzīslās un dod viņu dzīvei jēgu un asumu. Jēgu un asumu dod arī cīņa uz barikādēm – kad nekā cita vairs nav, var vismaz pacelt karogu un mirt. Kā vienā gadījumā, tā otrā ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi – no vienas puses, pārliecība, ka valsts, kurā mēs dzīvojam, nav tikai šodienai, bet no otras puses – jāveido sabiedrība, kurā jēgpilna dzīve ir ne tikai turīgajai vidusšķirai un saujiņai superturīgo.
[1] https://www.rsu.lv/aktualitates/kas-bremzejis-un-kas-veicinajis-iedzivotaju-vakcinesanos-pret-covid-19-prezentetas
24