Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu, kas šogad tiešsaistē un klātienē notiek līdz 25. oktobrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla filmām. Šajā rakstā – antropologs Klāvs Sedlenieks par Markusa Lindēna filmu "Plosts", kas skatāma programmas "Nordic Highlights" ietvaros.
"The Guardian" rakstam par Markusa Lindēna (Marcus Lindeen) filmu "Plosts" ("The Raft") ir šāds nosaukums: "Dumpis uz seksa plosta: kā 70. gadu zinātniskais projekts noveda pie vardarbīga haosa." Tas labi raksturo šo filmu kontekstā ar uzskatiem par cilvēka dabu. Tas nebija seksa plosts (seksa tur, cik noprotams, bija ļoti maz), zinātne šajā projektā bija tikai nejaušs garāmgājējs, un uz plosta nebija ne miņas no vardarbīgā haosa, uz kuru tik ļoti bija cerējis projekta autors. Tomēr vardarbība uz seksa plosta taču tik ļoti kutina iztēli!
Jau filmas sākumā skatītājiem kļūst skaidrs, ka pirmās personas naratīva autors ir antropologs Santjago Dženovess (Santiago Genovés), kuru interesē vardarbība. Dīvainā kārtā viņš nokļūst lidmašīnā, kas tiek nolaupīta, un izbauda šo vardarbīgo epizodi, raksturojot to kā "dieva dāvanu" viņam – antropologam. Tomēr viņš nevis sāk analizēt šo reālo situāciju, betnolemj, ka būtu interesanti simulēt vidi, kurā attīstās agresija. Stāstnieks apgalvo, ka viņam pēkšņi ienākusi prātā lieliska doma – novietot nelielu cilvēku grupu uz plosta, likt tam dreifēt pāri Atlantijas okeānam un skatīties, kas ar tā iemītniekiem notiek (laikam cerot, ka viņi viens otru apkaus cīņā par "ovulējošajām mātītēm", bet viņš to visu varēs dokumentēt, sēžot kā muša uz sienas un to visu vērojot). Šāda sižeta līnija, kas sākas ar pieredzi lidmašīnā un aizved varoni pie idejas par plostu, izskatās lieliski filmā, bet skatītājam noklusē faktu, ka pirms 1973. gada, kad notiek filmas darbība, Dženovess jau bija divas reizes veicis aptuveni to pašu maršrutu aptuveni tādos pašos apstākļos. Proti, 1969. un 1970. gadā kopā ar Tūru Heijerdālu (Thor Heyerdahl) piedaloties papirusa kuģu "Ra" un "Ra II" ekspedīcijās. Neviena no "Ra" ekspedīcijām gan nenoveda pie vardarbīga haosa. Pieņemu, ka Dženovess to skaidroja ar nepatīkamo faktu, ka "Ra" ekspedīcijās uz kuģa nebija nevienas sievietes.
Tālākā filmas gaita un pats eksperiments jāskata 70. gadu kontekstā, kad zinātnes izpratne par cilvēka dabu joprojām sakņojās uzskatā, kuru primatologs Frānss de Vāls dēvē par glazūras teoriju, proti, ka cilvēka daba ir caur un cauri varmācīga, bet sadarbīgā un draudzīgā uzvedība ir tikai plāna miziņa, kas nosedz agresīvo serdi. Dženovess cer, ka uz plosta esošie atklās savu īsto dabu. Viņš pieņem – ja apkārt nav citu stimulu (nodarbošanās, izklaides), bet ir maz privātuma, samērā bīstami apstākļi un iespēja veidot intīmas heteroseksuālas attiecības, cilvēki sāks strīdēties un nonāks līdz vardarbībai. Tāpēc puse komandas ir sievietes, no kurām viena ir arī kapteine, bet vīriešu darbi, kā teikts filmas aizkadra tekstā, ir "mazāk nozīmīgi", piemēram, trauku mazgāšana.
Paradoksālā kārtā izrādās, ka viņam taisnība – cilvēki patiešām parāda savu īsto dabu, turklāt filmas gaitā viņš uzzina šo to arī par savu dabu. Tomēr abas atklāsmes ir pretējas tam, ko Dženovess sagaida.
Kā uzskata miermīlību pētošie antropologi (piem., Duglass Frajs (Douglas Fry) vai Augustīns Fuente (Augustin Fuente)), cilvēka dabu labāk izprast kā tādu, kurā ir gan miermīlības, gan agresijas potenciāls, bet sadarbības impulss ir ārkārtīgi spēcīgs. Turklāt grūtībās ne tikai cilvēki, bet arī citu sugu pārstāvji nevis noslīd haosā un izklīst, bet paļaujas viens uz otru, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret grūtībām (šajā tēmā pionieris bija krievu domātājs Pjotrs Kropotkins ar savu grāmatu "Sadarbība kā evolūcijas faktors"). Turklāt, kā argumentē daudzi pētnieki, sabiedrības, kurās valda vienlīdzība un sievietēm ir lielāka teikšana, kopumā ir mazāk vardarbīgas. Arī seksa vieta cilvēku un tiem tuvāko sugu dzīvē nav tik vienkārša un ne tuvu nav saistīta tikai ar vardarbību. Un galu galā – par spīti freidiskajam slānim Rietumu teorētiskajā domāšanā, seksa dziņa nebūt nav tik nepārvarama, kā varētu šķist (skat., piem., Karla G. Heidera rakstu "Dani Sexuality: A Low Energy System", kurā viņš apraksta sabiedrību, kam sekss šķiet neinteresants pienākums).
Filmas gaitā plosta komanda tik tiešām nodemonstrē cilvēka dabu: tā saliedējas un nostiprinās. Sekss pastāv, bet tam ir drīzāk draudzību stiprinoša, nevis konfliktu ģenerējoša loma. Dženovess, būdams pārliecināts par savu neapstrīdamo varu (kuru viņš it kā nodevis sieviešu rokās, bet īstenībā vēlas paturēt sev), galu galā sāk provocēt komandas locekļus cerībā sakūdīt tos vienam pret otru. Tomēr šo darbību rezultāts atkal ir tipiski cilvēcīgs – grupa vēršas pret varmācības pārņemto un to izolē. Kādu laiku pat tiek apsvērta doma viņu nogalināt, bet beigās neviens uz to nav gatavs.
Nav brīnums, ka ekspedīcija vēl nav beigusies, kad Dženovesa kolēģi universitātē paziņo, ka nevēlas neko par šo projektu dzirdēt. Tas, ko Dženovess dara, nekādā veidā neatbilst tam, ar ko antropologi nodarbojas vai vēlētos nodarboties (lai gan jāpatur prātā, ka šajā laikā sociālajās zinātnēs notika vairāki visai cietsirdīgi eksperimenti – piemēram, Zimbardo cietuma eksperiments vai Milgrama autoritātes eksperiments). 70. gadu sākumā antropologi sāka kritiski izvērtēt savu darbību, turklāt šāda vai citāda veida eksperimenti nekad nav bijuši starp antropologu iecienītākajām metodēm. Tāpēc filmas sākumā vajadzētu lieliem burtiem uzrakstīt: "Tas, ko redzēsiet tālāk, nav antropoloģija!" Bet šķiet, ka vēlme uzsvērt un eksotizēt trakā zinātnieka tēlu ir bijusi starp Markusa Lindēna motivatoriem.
0